Portugāli kovids nav mainījis – šāds secinājums caurvij ceļojumu pa šo valsti pērn rudenī. Braucot ar kuģīti, kas vizina gar Portu vecpilsētu, apmeklējot vīnogu audzētavu Doru ielejā un klausoties fadu mūzikas koncertu Koimbrā, viss ir tieši tāpat, kā bija pirms dažiem gadiem, kad vēl nevienam pat prātā nenāca, ka viltīgais koronavīruss SARS-CoV-2 izjauks XXI gadsimtā ierastos ceļošanas ieradumus un uz laiku apturēs daudzu nozaru darbību.
Ja ļoti vēlētos atrast atšķirības starp Portugāli 2019. un 2022. gada rudenī, varētu norādīt vien to, ka tagad dažās viesnīcās un ēšanas vietās trūkst personāla un servisa zobrati ķeras vienkārši tāpēc, ka ir par maz darbinieku, lai tiktu galā ar paveicamā darba apjomu. Tomēr kopumā Portugāle ir tāda pati kā allaž – valsts, kurā gada vēsajos mēnešos pēc saules siltuma izslāpušie latvieši var izbaudīt patīkamo Dienvideiropas klimatu, apbrīnot gleznainās Atlantijas okeāna piekrastes ainavas un priecāties par senlaicīgi skaisto arhitektūru, vienlaikus gan arī samierinoties ar to, ka vides sakoptība un dažādu organizatorisko jautājumu risināšanas raitums bieži atpaliek pat no Latvijas, par Ziemeļvalstu standartiem nemaz nerunājot.
Šolaiku Portugāli visai trāpīgi simbolizē Lamegu pilsētā ieraugāmās, barokāli greznās baznīcas kāpnes, kas savieno katoļu dievnamu pakalna virsotnē ar pilsētas centru piekalnē. Šīs kāpnes lepojas ar ļoti iespaidīgām skulptūrām, kaut tās vietām ir aplupušas, vietām apsūbējušas un vispār kopumā ir laika zoba apgrauztas. Tajā pašā laikā pastaiga pa kāpnēm paliek atmiņā un rada iespaidu par Portugāles identitātes atklāsmi, gluži tāpat kā vietējo krodziņu kultūra, kur nesteidzīgas sarunas rit, malkojot stipru kafiju, bet fadu mūzikas skanējums uz brīdi liek pieklust vīna glāžu šķindēšanai.
Visu rakstu lasiet žurnāla SestDiena 3. - 9. marta numurā! Ja vēlaties žurnāla saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!