Laimes noslēpumu meklējot: Kopenhāgena

Pirmie iespaidi, dodoties uz pilsētas centru no tam pavisam tuvās, tikai astoņu kilometru attālumā esošās, Kastrupas lidostas, ir daudzsološi. Kopenhāgena ir pirmā apmeklētā pilsēta, kurā pat visutilitārākā, "visskarbākā" infrastruktūra neizskatās depresīvi. Eksponētā betona sienas dzelzceļa līniju malās ir svaigas un gaišas (šeit arī ir īstā vieta šim materiālam, nevis ēku iekštelpās), bet metāla stabi – gaumīgi rūsināti.

Centrālajā dzelzceļa stacijā priekšstats par Kopenhāgenu kā ideāli sakārtotu un ērtu pilsētu gan sagrīļojas. Aiziet krietns laiks, kamēr izdodas saprast, kā biļešu automātā iespējams iegādāties īsto sabiedriskā transporta biļeti, lai nokļūtu nepieciešamajā metrostacijā (jo, lai gan dažās kartēs atzīmēta arī kā metro pietura, izrādās, centrālā stacija tāda tomēr nav). Taču galvenais – Kopenhāgenā nevar iegādāties vienreizējās metrobiļetes, ko varētu izmantot bez laika ierobežojuma. Limits atkarībā no zonu skaita ir līdz 90 minūtēm, un tas nozīmē, ka, ja esi tūrists, kurš nevēlas braukāt ar sabiedrisko transportu tik daudz, lai atmaksātos speciālo karšu pirkšana, vienreizējo biļeti pērk ik reizi no jauna – pirms katra brauciena. Ļoti neērta pieeja salīdzinājumā gandrīz ar jebkuru citu Eiropas sabiedriskā transporta sistēmu. Labi, ka vismaz centrālajā stacijā ir norīkoti īpaši konsultanti, kuri grozās biļešu automātu tuvumā un neizprotošajiem to visu izskaidro.

Protams, Kopenhāgena asociējas arī ar ļoti attīstītu velobraukšanas kultūru. Velosatiksme te gan nav tik intensīva kā Amsterdamā, un, atļaušos teikt, labi, ka tā, jo Amsterdamā ciskudriļļu ir tik daudz, ka tie jau sāk būtiski traucēt pa pilsētu pārvietoties gājējiem, kuriem nopietni jāuzmanās un nereti ilgi jāgaida, lai šķērsotu kārtējo veloceliņu. Kas par daudz, tas par skādi. Kopenhāgenā šajā ziņā vēl ir saglabājies patīkams līdzsvars, turklāt velobraucēju un gājēju ceļi pārsvarā nekrustojas. Te velosatiksme lielākoties norit pa tādām kā speciāli izbūvētām velostrādēm, kas ved arī pāri tiltiem, kurus uz pusēm dala gājēju un velo zonās, kā arī velojoslām ielu malās. Tiek braukts pat ar kravas velosipēdiem, kuru kastēs dažkārt mantu vietā tiek pārvadāti pasažieri – un te izpaužas ziemeļvalstīm raksturīgā dzimumu līdztiesība, jo nereti var redzēt meiteni vizinām puisi. 

Arhitektūra kā cilvēktiesības

Izgājuši Kopenhāgenas ielās, secinām, ka laikapstākļi perfekti atbilst laimīgās pilsētas tēlam – ir īsti vasarīgs, karsts un saulains laiks, kas liek justies drīzāk kā Barselonā, nevis Ziemeļeiropā. Runas par īpaši smaidošajiem dāņiem gan ir tikai mīts – protams, ar drūmu seju ļaudis te nestaigā, taču dāņi nebūt neizskatās līksmāki par zviedriem, somiem, spāņiem, itāļiem, frančiem, vāciešiem vai austriešiem... Turklāt gadās arī pa vienam otram dīvainim, kas nebūt nevairo sabiedriskās omulības izjūtu, – vai nu tie būtu dzēruši jaunieši, kas gandrīz sakaujas, vai uz ielas spļaujošs un pie sevis dīvaini murminošs proletārietis ar kailu torsu.

Netālu no dzelzceļa stacijas ieraugām interesantas, modernas augstceltnes – Axel Towers (Aksela torņi) – kompleksu, kas vienlaikus piesakās arī par pirmo iespējamo pavedienu uz Kopenhāgenas laimes koda atslēgu. "Jā, šādā vietā varētu būt ļoti patīkami strādāt," sapņaini nosaka mana dzīvesbiedre, kamēr aplūkojam futūristiskos biroju torņus, kuru pakājē (bet krietni virs ielas līmeņa) izbūvēts tāds kā skvēriņš. Līdzīgus publiskās telpas brīnumus Kopenhāgenā var uziet vēl un vēl – īpaši pārsteidzošs ir kāds pat naktī izgaismots "gaisa dārzs", kurā vairāku līmeņu terasēs aug nelieli kociņi un dekoratīvā zāle. 

Svarīgi, ka šādas vietas gandrīz vienmēr ir atvērtas un publiski pieejamas, pat ja atrodas privātu komercstruktūru teritorijā (tik pretēji Rīgā novērotajam, kur pat dažs labs lielveikals savu jumta terasi padarījis pieejamu tikai restorānu apmeklētājiem). 

Vēl vairāk – dažviet privātā biznesa īpašnieki pat paši iekārto publisko telpu, kas pieejama visiem garāmgājējiem, nevis tikai klientiem. Piemēram, ūdensmalā iepretim Dānijas Nacionālās operas ēkai desmitiem cilvēku zviln ērtos krēslos un izbauda vakarīgo skatu, bet netālu stāv neliels plakāts, kas kautrīgi un vienlaikus asprātīgi informē: "Mūsu atpūtas krēsli iemīlas cilvēkos, kuri atbalsta mūsu kafejnīcu." Labai mūsdienu arhitektūrai, rūpēm par dzīvesvides kvalitāti un sabiedrisko pieejamību Kopenhāgenā tiek pievērsta liela vērība. Tajā pašā ūdensmalā izvietota arī mākslinieciska instalācija ar uzrakstu, kas perfekti noformulē šo filozofiju vārdos: "Arhitektūra ir cilvēka tiesības."

Jā, ūdensmalas... Tās, iespējams, ir Kopenhāgenas pilsēttelpas identitātes stūrakmens. Kilometriem garas, izcili labiekārtotas un intensīvi apdzīvotas ūdensmalu promenādes te ir pilnīgi pašsaprotamas. Centra dienvidu daļā ierīkotas arī publiskās peldvietas, kuras tik speltīgā dienā kā šī izmanto ļoti daudzi. Simtiem cilvēku šeit gan vienkārši sēž, tērzē vai pikniko draudzīgos bariņos, gan peldas un no īpašām, paaugstinātām platformām lec ūdenī – ar to aizraujas pat mazi bērni. Pavirši raugoties, aina varētu atgādināt sociālistisko idilli atainojošo padomju mākslinieka Sergeja Lupova 1937. gada gleznu Pie ūdens stacijas, taču ar būtisku atšķirību – Kopenhāgenas ainavā redzami brīvi ļaudis, kas bezrūpīgi atpūšas, bet sociālistiskā reālisma darbs aiz smaidiem un skaistiem augumiem nav spējis (vai varbūt nav gribējis?) noslēpt saspringtumu, mērķtiecību, kontroli. Tas ir vislielākais grēks, ko jebkurai kaut nedaudz kreisākai sabiedriskajai sistēmai (kāda Dānijā un citās Skandināvijas valstīs neapšaubāmi pastāv) vēlas piesiet tās oponenti – valsts «smago roku» un indivīda brīvību atņemšanu sabiedriskā labuma vārdā. Taču patiesībā reti kur pasaulē cilvēki var justies tik brīvi kā Ziemeļvalstīs.