Mūsu ceļš uz Ladigas salu Seišelās sākas no Maes salas, kur savukārt esam atbraukuši no Silueta salas – jāpārbrauc tik no vienas prāmju ostas uz otru. Sarunātais auto jau gaida un pēc piecpadsmit minūtēm mūs izlaiž pie bagāžas nodošanas vietas ostā. Pirms sniedzu taksometra šoferim sarunātās 400 rūpijas (apmēram 28 eiro), kas liekas pārāk daudz par septiņus kilometrus garu braucienu, pārjautāju, vai pareizi. Uz to šoferis atbild: "600!" Kā?! Strīdos pretī, ka esam vienojušies viesnīcā par transfēru par fiksētu summu. "Nu, bet jūs cenu neprasījāt, kad iekāpāt!" vadītājs rausta plecus. Pēc tielēšanās saka – lai būtu 500 rūpiju. Samaksāju, jo ar skubu jāiet nodot somu un nav laika strīdēties, bet, kad nākam laukā, lai dotos uz prāmi, šoferis vēl grozās apkārt. Esot sazvanījis viesnīcu, tās darbiniece teikusi: kā šoferis saka, tā jāmaksā. Atbildu – labi, ka viņš vēl ir te, lai dod kvīti par maksājumu. Tad gan bravūrīgais saminstinās un atdod man 100 rūpiju atpakaļ. Vēlāk citā viesnīcā uzzinu, ka uz salas ir daudz nelicencētu šoferu. Kāds no viesnīcas darbiniekiem vienkārši piespēlē paziņam klientus, gan jau domādams, ka nebūs problēmu samaksāt vairāk.
Pēc šī incidenta dodamies "atdzist" uz uzgaidāmo zonu. Uzmetot aci vienīgajam tobrīd pietauvotajam transportlīdzeklim, ievērojam, ka tajā tiek krāmētas mūsu somas. Būs īstais! Iekāpšana prāmī sākas precīzi pēc pulksteņa, lai arī esam dienvidu zemē, un pasažieriem rūpīgi pārbauda biļetes. Tā kā ceļojam vēl pandēmijas laikā, katram tiek uzpūsts arī roku dezinfekcijas līdzeklis un likts kārtīgi
Visu rakstu lasiet žurnāla SestDiena 28. jūlija - 3. augusta numurā! Ja vēlaties žurnāla saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!