Nolaižos Mumbajas lidostā ar 2,5 stundu kavēšanos – jau tā garais lidojums ir sanācis vēl garāks, jo lidmašīnai radās tehniskas problēmas. Šoreiz esmu Indijā, lai dažas nedēļas pastrādātu attālināti, jo vīrs jau ir tur – garākā komandējumā.
Pirms doties tālāk uz Puni, vietējo šīs puses Silīcija ieleju, man ir uzdevums iegādāties indiešu mobilā tīkla simkarti. Esmu dzirdējusi, ka visvieglāk to būs izdarīt lidostā, jo telekomunikāciju kompānijas darbinieki paši izpilda visus autorizēšanas nosacījumus un esot pieraduši strādāt ar tūristiem. Norēķini gan šeit tikai skaidrā naudā, bet vismaz lidostā ir arī bankomāts. Pēc aptuveni 20 minūšu darbošanās, manis fotografēšanas, pases kopēšanas un paša darbinieka foto aplikācijā, kur viņš nu ir mans "vietējais indietis", pieslēgums beidzot ir gatavs. Lai arī te tas maksā dārgāk nekā pilsētā, vismaz uzreiz strādā, varu lietot veselu 1 GB datu dienā un arī zvanīt Maharaštras štata ietvaros. Indiešu paziņas man stāsta, ka, izbraucot no štata robežām, ieslēdzas viesabonēšana, bet šoreiz to nepārbaudu. Indiešu telefona numurs gan par sevi atgādina ik pēc pāris stundām – nāk īsziņas par dažādiem piedāvājumiem, zvana automātiskas balsis un kaut ko stāsta. Kā no tā tikt vaļā, nav skaidrs, bet vismaz zvanīt uz vietējiem numuriem varu un arī internets man tagad ir.
Mans brauciens uz Puni ilgst aptuveni četras stundas. Attālums starp abām pilsētām ir vien 160 km, taču, kamēr tiekam laukā no Mumbajas, paiet vairāk nekā stunda.
Visu rakstu lasiet žurnāla SestDiena 18.-24. augusta numurā! Ja vēlaties žurnāla saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!