Polija ir mana mīļākā valsts, ja neskaita Latviju. Pusgadu tur esmu padzīvojusi, protu poļu valodu tā, lai kaut cik jēdzīgi varētu sazināties, un priecājos par katru reizi, kad atkal uz turieni braucu.
Šogad Poliju paskatījos gan karstā vasarā, gan zelta rudenī. Daudzi latvieši īsti nekad tur nav bijuši, varbūt vienīgi, braucot cauri, un parasti nemaz nezina, kur būtu vērts nokļūt.
Polska B
Manā poļu valodas vārdnīcā paziņas ir iešvīkājuši dažu vietu nosaukumus, kuras man noteikti būtu jāapmeklē: tur lepni stāvēja tādi vārdi kā Bieszczady un Solina. Beščadi ir kalni pašos Polijas dienvidaustrumos – apmēram tajā stūrītī, kurā satiekas Polijas, Slovākijas un Ukrainas robežas. Tie ir vistukšākie no visiem valsts kalniem, un tur, protams, ir ļoti skaisti. Solina savukārt ir ūdenskrātuve, kas izveidota, aizsprostojot kalnu upītes. Tā kā nekad īsti nebiju ceļojusi pa Austrumpoliju, ko vismaz agrāk paši tautieši dēvēja par Polsku B, jo tā ekonomiski atpalika no pārējās valsts, izdomāju, ka pienācis laiks iekāpt mašīnā un nobraukt līdz kalniem, pa ceļam ieskrienot arī Belovežas gāršā un Ļubļinas pilsētā.
Pirms dažiem gadiem Polijā pat bija sākta kampaņa, kas aicināja ļaudis investēt Polskā B. Nezinu, kā ar privātiem investoriem, bet skaidri redzams, ka Eiropas Savienības fondi te apgūti ļoti naski. Turklāt – nevis notrallināti bezjēdzīgos semināros un citos pasākumos, bet gan ieguldīti infrastruktūrā, kas tiešām vēlāk uzņēmējiem ļauj dzīvot un attīstīties pašiem saviem spēkiem. No sirds gaidījām pārliecinošu čuhņu – jo to bija sasolījuši paši poļi –, bet nekā – forša, sakopta vieta, kurā cilvēki var normāli pelnīt naudu.
Iespēja apmaldīties gāršā
Belovežas gārša ir mežs uz Polijas un Baltkrievijas robežas, kas tur visnotaļ netraucēti ir izdzīvojis kopš pēdējā leduslaikmeta beigām. Kaut arī tā ir unikāla ekosistēma (Eiropā nav daudz netraucētu vietu) un tur dzīvo sumbri un citi meža zvēri, tā nav pārbāzta ar tūristiem. Mežonīgākajā – tātad interesantākajā – tūristiem atvērtajā takā bijām vienīgie apmeklētāji pašā sezonas pilnbriedā. Vietējais gids parādīja, kur visforšāk iet pastaigās, un tā atklājās, ka pastāv ne tikai takas tieši pie lielās ieejas, bet arī tālāk. Tur arī atradām to īsto, kas bija atstāta ekskluzīvi mums.
Ir arī tādi ļaudis, kas atbrauc tikai līdz galvenajai ieejai, ieiet muzeja parkā, paskatās meža muzeju un pašā mežā nesper ne kāju. Izrādās gan, ka dienu šeit var pavadīt vēl neķītrāk – pēc muzeja apmeklējuma tuvējos restorānos iespējams nobaudīt sumbra kotletes. Gids gan pastāstīja, ka tie nav šejienes sumbri, bet kaut kādi viltotie Amerikas jaukteņi. Bet tik un tā šķiet kaut kā veneriski – aiziet brīvdabā apskatīties aizsargājamu dzīvnieku un pēc tam gribēt to apēst.
Mūsu gadījumā gan tā nenotika – izvazājāmies pa ieteiktajām takām un pat apmaldījāmies. Ir jābūt diezgan alternatīvi apdāvinātam, lai to vispār varētu izdarīt, bet kaut kā, meklējot īsāko ceļu, mums tas izdevās, un divas stundas pavadījām, ejot apkārt žogam un krītot iekšā dubļos.
Lieki piebilst, ka tā bija mana mīļākā pastaigas daļa, jo mums pievienojās stirnas un rukši, kuri gan bija steidzīgi. Laikam kaut kādas darīšanas. Sumbrus gan ārpus aploka neredzējām – tos vieglāk ieraudzīt ziemā, kad viņu brūnais kažoks kontrastē ar balto sniegu. Jāpiebilst, kaut arī sumbri ir lieli zvēri, no tiem nav jābaidās – nacionālā parka pastāvēšanas vēsturē neviens dzīvnieks nav bijis rupjš pret cilvēku. Vistuvāk tam bijis kāds sumbra kungs, kurš uzrūca vīrietim, kas nez kāpēc bija nolēmis, ka būtu pareizi sumbru apmētāt ar akmeņiem.
Pirmā reize
Parasti Polijā palieku vietās, kas diviem cilvēkiem izmaksā vidēji 20 eiro naktī, un tās ir labas, tīras vietas ar tualeti un vannas istabu numurā. Gandrīz vienmēr esmu bijusi ļoti apmierināta, izņemot šo reizi, kad paliku četrzvaigžņu viesnīcā Europa Hotel Ļubļinā, un šajā vietā nebija iespējams izslēgt skaļu un saldējošu gaisa kondicionieri, jo tas esot centralizēts. Tāpat mums sameloja, ka viesnīcai nav autostāvvietas, kaut arī, apgājuši apkārt ēkai, to atradām. Kopumā man Ļubļina ne pārāk patika, un tā bija pirmā reize, kad man Polijā kaut kas nepatīk. Tas, visticamāk, saistīts ar to, ka bija silta vasariņa, kuru vispār labāk pavadīt pie dabas, nevis urbānā vidē.
Iespējams arī, bez konkrēta plāna braukt uz pilsētu vien jau bija kļūda. Taču nekas, darāmais uzradās pats no sevis – izrādās, man līdzi no Belovežas bija atbraukusi ērce, ar kuru kopā devāmies uz slimnīcu, jo es neticēju, ka pati saviem spēkiem varētu negaidīto viesi no kājas izraut tā, lai tur nepaliktu galva.
Šis notikums mani noteikti neapbēdināja, man patīk ārzemēs pačekot veselības aprūpes sistēmas sniegtās iespējas – tagad, piemēram, varu pastāstīt, ka valsts slimnīcā Polijā ērces izņemšana maksā aptuveni 30 eiro. Nekas nebija jāgaida, atlika vien atrast pareizo vietu. Visvairāk mani aizkustināja slimnīcas nepareizā spārna administratore, kas man ne tikai laipni norādīja, uz kurieni tieši jāiet, bet arī, uzzinājusi par manu likstu, saķēra galvu un iesaucās: "Vai, mīļā! Parādi! Es nekad neesmu redzējusi ērci!"
Izmirstošās sugas
Nolēmām, ka ceļā no Latvijas uz Polijas galējiem dienvidaustrumiem uzņemsim visus stopotājus, kas pagadīsies pa ceļam. Jau gara acīm iztēlojos auto, kas pārpildīts ar tādu cilvēku skaitu, kas jau sen ir ārpus likuma robežām, bet visā ceļā – ap 1000 km vienā virzienā – redzējām tikai divas ekipāžas. Divas! (Stopotāju suga ir izmirusi.) Astoņdesmitgadīga kundze 30 kilometru garā posmā mums izstāstīja svarīgākos jaunumus reliģijas nozarē, un vienu pārīti aizvedām kādus simt kilometrus līdz viņu iecerētajai Solinas ūdenskrātuvei. Nebijām bijuši tajā Polijas galā, tāpēc arī nopriecājāmies, ka ir ceļabiedri, ar kuriem mums saskan galamērķis.
Tā kā uz kalniem vasarā braucām +34 grādu karstumā, pat mani – cilvēku, kuram nekad nav par karstu, – iepriecināja doma par gaidāmo peldi. Tur peldējām ne tikai mēs, bet arī foreles, kuras bez problēmām varēja redzēt no pašas aizsprosta 2016augšas. (Tad mēs vēl nezinājām, ka esam ceļā uz foreļu paradīzi.) Apmēram te arī sāk parādīties kalnainas ainavas, kas ne tikai ir ļoti skaistas, bet mēdz satraukt šoferi, kas nav radis braukt pa slaidiem serpentīniem.
Citā reizē, kad nolēmām līdz Beščadu kalniem tikt ar sabiedrisko transportu, mazos attālumus starp ciematiem un skaistākajām vietām pasaulē veicām, paši stopojot. Reģionā tas bija ļoti viegli – parasti apstājās otrā vai trešā mašīna. Visi kā viens šokā par to, ka līdz šejienei atbraukuši cilvēki no Latvijas. Polijas Tatri pie Zakopanes ir pilni ar ārzemju tūristiem – tik pilni, ka kāju nav kur nolikt – , savukārt uz šejieni pārsvarā brauc tikai paši poļi. Ciematu centros mēdz arī dežūrēt autentiski pļēgurošanas rūpala kopēji, kuru uzdevums ir nointervēt iebraucējus par viņu mērķiem un iespaidiem. Dažkārt tiek pārrunāts arī "Tev nav zlots?" jautājums.
Visu Elīnas Kolātes stāstu lasiet 16.decembra žurnālā SestDiena!
E
Kārlis
inese