Radoši veiksmīgais un daudzas atzinības guvušais tandēms kopā darbojas jau sešus gadus. Šajā reizē viņi Šekspīra uzbūvētajā dramaturģijas pilī atraduši un aktualizējuši demokrātijas likteņa tēmu. "Ričards ir demokrāts," ar nopietnu sejas izteiksmi saka Meikšāns, bet tikmēr virs Dailes teātra jau rēgojas liels draudīgs uzraksts: "Demokrātija ir stipri pārvērtēta."
Fragments no intervijas:
Kad ķērāties pie Ričarda Trešā, vai skatījāties, kas pirms jums uztaisīts?
Reinis Suhanovs: Neskatījos. Man ir interesanti strādāt savas iztēles zonā. Ja gribas trāpīt pasaules scenogrāfijas un teātra attīstības degpunktā, tad, analizējot to, kas notiek pasaules teātros, tu jau vari izštukot tādu formu, kas potenciāli aizrautu pūli, bet pēc tam tas tevi pašu ierauj tajā ritenī, kas no tevis katru nākamo reizi prasa šāda veida darbošanos, un tas pamazām izslēdz tavu paša iztēli.
Kas ir Šekspīra mūžīgās aktualitātes fenomens?
Viesturs Meikšāns: Tas, ka viņam cilvēku attiecības ir svarīgas. Jautājums, kas mēs esam un kurp ejam, ir mūžīgs.
Viestur, esi izteicies, ka izrāde ir par demokrātiju un saistīta ar Ukrainas notikumiem.
V.M. Tā ir, lai gan pati pirmā ideja saistībā ar Ričardu Trešo man bija par Amerikas aktivitātēm Tuvajos Austrumos, kur Amerika devās mācīt demokrātiju islāma valstī un radīja haosu. Tā ideja man ienāca pagājušā gada septembrī, kad Ukrainā vēl nekādas eskalācijas nebija. Šis ģeopolitiskais notikums precīzi iederas izrādes kontekstā. Mans mērķis izrādē ir parādīt, ka starpība starp demokrātiju un diktatūru izrādās ļoti trausla. Mūsdienās ir iespējams, slēpjoties aiz humāniem un demokrātiskiem saukļiem, īstenot pretējas idejas un attaisnot nežēlību.
Kas Latvijā ir Ričards Trešais?
V.M. Nav te tāda, un nav arī pasaulē. Ričards Trešais ir vidējais politiķis, kurš labi izskatās televīzijā, un televīzija ir viņa tronis. Galvenais ir smukam būt, jo par tevi balsos. Faktiski izrādes tēma ir meli. Arī izrādes dekorāciju koncepcijā ir runa pa fasādi un to, kas slēpjas aiz tās.
Uz ko jūs ar šo izrādi gribat aicināt?
V.M. Uz diskusiju un domāšanu par jēgu. Melu, propagandas, dažādu tekstu un ideju putrā, kas nāk no dažādām pusēm, ir grūti orientēties, nav laika domāt par to, kas ir cilvēks, kurp mēs ejam un ko darām.
Vai šī izrāde varētu ietekmēt cilvēku izvēli vēlēšanās, likt aizdomāties pirms balsošanas?
V.M. Varbūt. Vēlēšanas jau ir demokrātijas fundaments. Ja vēlēšanu apmeklētība krītas, tad demokrātijas fundaments tiek satricināts. Izteikšu absolūti subjektīvu prognozi: agri vai vēlu šis demokrātijas bastions kritīs. Demokrātija ir brīnišķīga ideja, bet tā nespēj tikt galā ar tiem šķēršļiem, kas tai tiek likti priekšā, un kļūst arvien neefektīvāka. Latvijas gadījumā mēs netiekam galā ar Krievijas propagandas uzbrukumiem, kas mērķēti uz sabiedrības šķelšanu. Satversmē ir punkti par vārda un mediju brīvību, mēs nedrīkstam tos pārkāpt un līdz ar to pieļaujam Krievijas televīzijas federālo kanālu uzbrukumus. Tā ir absolūti neefektīva demokrātijas sistēma, kas apdraud mūsu brīvību. Galvenā demokrātijas problēma ir tā, ka ar cēliem demokrātiskiem saukļiem tiek leģitimizēta citu valstu okupācija. Šie brīnišķīgie "referendumi" Ukrainas dienvidaustrumos...
R.S. Tur apmeklētība esot bijusi virs simt procentiem.
V.M. (Ironiski.) Demokrātijas paraugbērni! Nevienu neinteresē praktiskā puse.
Paredzat demokrātijas norietu?
V.M. Jā. Dodu šai sistēmai trīsdesmit gadus. Pasaule kļūst arvien globālāka, robežas izšķīst, nacionālām valstīm zūd nozīme, viss grupējas ap cilvēkiem ar kopējām interesēm, nodokļi vairs nav jāmaksā tur, kur tu dzīvo vai uzturies....
R.S. Tehnoloģijas vienmēr skrien pa priekšu, un šodienas medijus vairs nav iespējams kontrolēt. Pirms 20 gadiem mediju īpašnieki kļuva bagāti tāpēc, ka varēja kontrolēt milzīgas masas sabiedrisko viedokli, pirms 15 gadiem divi, trīs mediji varēja noteikt sabiedrisko viedokli Latvijā, bet šodien robeža šķīst ārā, tīmeklis sajauc informācijas telpu.
Tas ir labi vai slikti?
V.M. Tā vienkārši ir. Viss mainās — tā ir labākā atziņa.
R.S. Lai ko neteiktu par demokrātiju, šobrīd labākas nav. Es negribētu dzīvot nevienā citā no esošajām sistēmām.
Visu interviju ar Viesturu Meikšānu un Reini Suhanovu lasiet žurnāla Sestdiena 16.maija numurā!