Iepriekšējā uzņēmēja dienasgrāmatā atskaitījos par to, kā pagaidu kontu bez ilgas gaidīšanas bankā pārtaisīju par īsto, pastāstīju par pirmajiem apmaksātajiem rēķiniem, kā arī pārliecinājos, ka, esot bērna kopšanas atvaļinājumā, no sava uzņēmuma drīkstu sev izmaksāt nelielu autoratlīdzību, nezaudējot pabalstu. Par to esmu droša, jo pēc tam pabalstu tik tiešām esmu saņēmusi tāpat kā iepriekš.
Jau kopš uzņēmējdarbības sākšanas pērnajā oktobrī es katru soli esmu veikusi ārkārtīgi uzmanīgi, jo šausmu stāsti par Valsts ieņēmumu dienestu (VID), protams, ir iespaidīgi. Tas nekas, ka līdz šim mana personīgā pieredze ir bijusi laba. Un arī paziņas, kurām ir bijušas problēmas, parasti atzīst, ka, ja vien pats neesi burlaks vai vienkārši kretīns, līdz lielām likstām aizdzīvoties īsti nevar.
Nodokļu parāds
Pirms mēneša tas notika – es tiešām biju kaut ko nočakarējusi VID! Adrenalīns izdalījās līdzīgos daudzumos kā Silvestram Stallonem visās Rembo filmās kopā. Par to, kas, kad un kur jādara, es pārsvarā konsultējos ar citiem – vairāk pieredzējušiem – cilvēkiem, nevis lasu likumus. Ja ir motivācija, valodas es apgūstu diezgan raiti, bet pagaidām izskatās, ka iemācīties juridisko valodu man ir bezcerīgi – tāpēc izmantoju tulkus. Taču arī šiem cilvēkiem kādreiz kaut ko sanāk palaist garām. Šoreiz – valsts sociālās apdrošināšanas obligāto iemaksu (VSAOI) maksāšanas datumu.
Vienā mēnesī izmaksāju sev krikumiņu autoratlīdzībā. Nākamā mēneša sākumā par to manam uzņēmumam jāiesniedz pārskats VID un pie viena jānorāda, cik un kādus nodokļus par to maksāšu.
Šajā gadījumā man jāsamaksā iedzīvotāju ienākuma nodoklis un VSAOI, kam ērtības dēļ dots pseidonīms – sociālais nodoklis. Draugs, kurš ir skaitļus patiesi mīlošs grāmatvedis, iedeva man savu autoratlīdzību kalkulatoru, lai varu izrēķināt, cik, kas, kā. Aprēķinus ievadīju pārskatos (katram nodoklim savs), nosūtīju dokumentus un slēdzu ārā datoru ar labi padarīta darba sajūtu. Tuvākajās dienās arī plānoju solīto samaksāt. Tam nepieciešamie resursi – griba un nauda kontā – man bija pieejami.
Nākamajā rītā saņēmu e-pastu no VID. Tagad esmu kļuvusi ļoti drosmīga – vēru vaļā uzreiz. Un tur – tieši tas, no kā visu laiku baidījos! Man izveidojies nodokļu parāds! "Kā? Es tak vakar tik kārtīgu pārskatu iesniedzu! Ko es izdarīju nepareizi?" pie sevis prātoju, jau gara acīm redzot, kā mani arestē melnās maskās tērpušies vīri. Izrādījās, ka VSAOI ir ne tikai jānoziņo, bet arī jāsamaksā līdz 5. datumam – vakardienai. To tūliņ arī izdarīju, jo draudīgajā vēstulē tomēr bija arī viena uzmundrinoša daļa – nekāds sods vēl neesot aprēķināts. Negribēju, lai valstij manī jāviļas, tāpēc tūdaļ veicu maksājumu. Otru – ienākuma nodokli – var samaksāt vēlāk, bet es nemaz necentos uzzināt, kad tieši, un abus maksājumus veicu uzreiz. Drīz saņēmu arī apstiprinājumu, ka viss ir godam samaksāts. Urrā – atlikušais mūžs nebūs jāpavada elektriskajā krēslā!
Vēl piebildīšu, ka kopš pēdējās uzņēmēja dienasgrāmatas pati nodokļus esmu maksājusi jau divas reizes. Forša sajūta! Visiem iesaku!
Savas cenas aprēķināšana
Jau pirms uzņēmums oficiāli tika reģistrēts, biju jau tam izveidojusi Facebook lapu. Nekā diža tur nav, jo pagaidām biznesam varu veltīt dažas stundas nedēļā – tās, ko dēls uz pusslodzi pavada dārziņā. Taču mans biznesa mentors, ar kuru mani saista arī laulība, uzstāja, ka, kaut kādai lapai esot jābūt, tāpēc pašu minimumu arī izveidoju. Šos dažus mēnešus esmu aizvadījusi pēc Švarcenegera metodes – stāstot cilvēkiem, ar ko es nodarbojos. Arī tie daži bezmaksas semināri, ko esmu sarīkojusi, būtībā ir liekami tajā pašā kategorijā. Ļoti labi apzinājos, ka klienti no malas, visticamāk, tūliņ pie manis nelēks, un biju jau izdomājusi, kā uzņēmumam pelnīt vismaz kaut kādu naudu, pirms uzradīsies cilvēki, kas gribēs manas konsultācijas par to, kā padarīt biznesu videi draudzīgāku, pie reizes to nenogalinot. Taču decembrī tas notika – uzradās kāds uzņēmums, kas gribēja, lai aizeju pie viņiem pastāstīt par videi draudzīgu pasākumu rīkošanu. Pirmais klients no malas!
Pirmais klients, protams, nāca ar atklāsmi, ka es vēl īsti nezinu, kādu cenu noteikt par savu konsultāciju. Viens mans darbības virziens ir rakstīt – to esmu darījusi arī līdz šim, tāpēc man jau ir diezgan skaidri noteikta shēma, ar kuru aprēķināt sava pakalpojuma cenu. Taču konsultācijās man šādas pieredzes nav, jo līdz šim esmu to darījusi bez maksas cerībā uz gaišāku nākotni. Bet tas jau tikai normāli, ka apjausmu par vēlamo skaitli es iegūšu līdz ar pieredzi – uzzināšu, cik laika nepieciešams un cik ciešanu jāizcieš, lai sagatavotos izglītojošai sarunai ar klientu.
Man pašai vides un biznesa attiecības šķiet ļoti interesantas. Man patīk meklēt spožu iniciatīvu piemērus un atšķaidīt tos ar smagiem un pamācošiem izgāšanās gadījumiem. Nav šaubu, ka esmu izvēlējusies pareizo virzienu – tas man šķiet vērtīgi un aizraujoši. Taču man riebjas taisīt jebkādus dokumentus. Es pat teiktu, ka kaut kāda līguma sastādīšana un pieņemšanas un nodošanas akta uzdrukāšana rada 80% no visā darbā ieliktajām ciešanām. Lūk, šo es biju aizmirsusi ņemt vērā, sākotnēji nosaucot sava pakalpojuma cenu. Bet šis bija vienīgais veids, kā to uzzināt, – nonākt pie tā stulbā līguma rakstīšanas. Šis ir viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc es gribētu, lai mana SIA aug un kļūst par darbvietu arī citiem cilvēkiem, – es gribu, lai tās papīru lietas pēc iespējas agrāk sāktu darīt kāds cits.
Šķiet, ir vesels biznesa daiļliteratūras un komēdiju novirziens, ko varētu nosaukt par "grāmatvede atvaļinājumā". Es pati neticēju, kad man dažas dienas pirms konsultācijas sniegšanas palūdza, lai jau atsūtu rēķinu – grāmatvede iešot atvaļinājumā un grib visas naudas lietas sakārtot pirms tam. Iespaidīgi! Tam, protams, tā būtu jābūt, bet man laikam patīk gaidīt to vissliktāko un tad priecāties par to, ka cilvēki izrādās adekvāti.
Uzvara loterijā
Iepriekš nemaz nezināju, ka dibināt uzņēmumu ir kā uzvarēt loterijā. Loteriju laimētājiem jāsaskaras ar pēkšņiem draudzības uzplaiksnījumiem, kas ātri vien transformējas lūgumos pēc naudas. Izrādās, ar uzņēmumiem ir līdzīgi! Pirms kāda laika saņēmu zvanu no tuva cilvēka ar lūgumu pēc naudas. Iespējams, es labprāt ziedotu izklāstītajam mērķim, bet šobrīd kopumā ar līdzekļiem ir pašvaki, un to arī zvanītājam paskaidroju. "Bet kā? Tev taču ir uzņēmums," viņš brīnījās. Tad brīnījos es, jo man šķita, ka pārliecība, ka uzņēmējs noteikti ir bagātnieks, ir palikusi deviņdesmitajos. Es biju tā apjukusi, ka pat neatceros, kā reaģēju, un ceru, ka nepateicu neko rupju.
Domāju, ka ir īstais laiks nezinātājiem paskaidrot: dibinot uzņēmumu, neviens neizsniedz stipendiju jaunam uzvalkam, pildspalvām, limuzīnam un ziedošanai. Diemžēl!
Viens sīkums, ko es gribētu izdarīt līdz nākamajai dienasgrāmatas sērijai, – nokārtot sev īsto juridiskās personas e-parakstu. Tagad man ir parastais e-paraksts, kas ir megaērts risinājums – varēju nodibināt uzņēmumu un iesniegt, labot un vēlreiz iesniegt visus dokumentus, neizejot no mājas. Taču, kad jāparaksta līgumi pašai ar sevi (es kā uzņēmuma valdes locekle sadarbojos ar sevi kā pakalpojuma sniedzēju), vienu dokumentu es nevaru parakstīt divreiz ar vienu e-parakstu. Tam nepieciešams īpašais juridiskās personas paraksts. Kas tas ir, un kur to dabūt? Par to es ceru pastāstīt nākamreiz. Pagaidām jāiztiek ar diviem maniem fiziskajiem parakstiem ar pildspalvu uz lapas.
Februārī būs arī sācies jauns posms – mans dēls uz dārziņu ies jau katru dienu, tas nozīmē, ka man būs daudz vairāk laika darbam un tad man sanāks laiks gan nokārtot to smalko e-parakstu, gan sakārtot Facebook lapu, gan sākt veidot jaunas lekcijas par to, kā uzņēmēji vienlaikus ietaupa gan vides, gan finansiālos resursus. Tas gan nenozīmē, ka bērna kopšanas atvaļinājums būs beidzies. Pagaidām man liekas, ka tas nebeigsies nekad. Labi, ka esmu atradusi veidu, kā strādāt. Jo citādi jau sen būtu nojūgusies.
no problem
nodokļi un VID