Ikdienā sakrālie mākslinieki Rūta un Kaspars Poikāni lielākoties glezno ikonas dažādiem dievnamiem, taču Kristus dzimšanas svētku gaidīšanas laiks tradicionāli saistās ar privāto pircēju pasūtījumiem. Šis posms viņiem ir ļoti īpašs arī simboliskā nozīmē. "Ikona ir daļa no inkarnācijas noslēpuma. Pateicoties tam, ka Dievs iemiesojās un kļuva redzams, mēs viņu varam attēlot," saka Kaspars. Dombes abatijas darbnīcā, kas netālu no Lionas izveidota kristīgās kopienas Chemin Neuf paspārnē, Rūta un Kaspars darbojas teju piecpadsmit gadu. Atrodoties abatijā, mākslinieku dienas ritms ir pakārtots lūgšanām, taču ārpus tās, kā saka Rūta, viņi dzīvo normālu dzīvi ar ikdienišķām rūpēm. Tagad aktuāls ir jautājums, ko Ziemassvētku vakarā celt galdā kuplajai piecu bērnu ģimenei. Tā kā jaunākā Poikānu paaudze ir uzaugusi Francijā, labs kompromiss varētu būt speķa pīrādziņi un pildīts putns, kas pasniegts ar kastaņiem.
Rūtas un Kaspara ceļš uz Dombes abatiju netieši iesākās jau studiju laikos Latvijas Mākslas akadēmijā. Rūta uzauga ģimenē, kur par Dievu neviens īpaši nerunāja, taču 19 gadu vecumā viņa pievērsās kristietībai caur kādu draudzeni. "Man toreiz dzīvē bija smags brīdis. Bija grūti akceptēt tā brīža situāciju. Tad viena draudzene mani uzaicināja iet līdzi svētceļojumā uz Aglonu, kā jau tas deviņdesmitajos gados notika ar daudziem. Tā viss sākās," stāsta māksliniece. Pievēršanās katoļticībai nebija šķērslis, lai iejustos Mākslas akadēmijas bohēmiskajā vidē. "Arī tiem vētrainajiem un bohēmiskajiem studentiem bija garīgi dziļi meklējumi. Un zem bohēmiskās ārienes slēpās forši cilvēki, kas mani pieņēma tādu, kāda esmu. Es negāju uz viņu tusiņiem, un viņiem ar to nebija nekādu problēmu. Nejutos kā baltais zvirbulis. Varbūt viņiem tā likās, bet man katrā ziņā neviens to neteica," Rūta skanīgi iesmejas. Esot glezniecības studentei, viņai šķita likumsakarīgi saistīt savu dzīvi ar kristīgo mākslu. "Tā tas ceļš pavērās. Pamazām soli pa solim. Satiekot īstos cilvēkus." Viņu vidū bija Kaspars, ar kuru Rūta studiju laikā apprecējās.
Sakrālajā mākslā abus jaunos māksliniekus visvairāk uzrunāja ikonas. Tā kā mācīties ikonogrāfiju akadēmijā tolaik nebija iespējams, viņi meklēja iespējas citur. "Sākumā tādas tālejošas lietas nebija paredzētas. Tas sākās ļoti personīgi, drīzāk kā hobijs mūsu garīgajai dzīvei," stāsta Kaspars. Viņš uzzināja, ka ikonu gleznošanu var apgūt kādā vīriešu klosterī Krievijā, Pleskavas pusē. "Pirmos kontaktus ar viņiem dibināju es. Braucu tādos kā izlūkbraucienos, un pēc tam mēs uz turieni devāmies kopā ar Rūtu." Pavadījuši kādu laiku Krievijā, abi nu jau kopā ar savu pirmo meitiņu Bernadeti nolēma doties garīgos meklējumos uz Francijas kristīgo kopienu Chemin Neuf. Šajā kopienā Poikānus piesaistīja tas, ka tā lūdzas par dažādu kristīgo konfesiju vienotību. Toreiz abi domājuši, ka atgriezīsies Latvijā pēc gada. "Domājām, ka tā būs tāda pāreja no studentu dzīves uz stabilu ģimenes dzīvi. Bijām nolēmuši aizbraukt un pavadīt tur tādu garīgu gadu. Sākumā bija valodas skola un vienkārša ikdienas dzīve kopienā, bet tad mums piedāvāja uzgleznot ikonu ansambli. Mēs to iesākām un pabeidzām tikai otrajā gadā," stāsta Kaspars. Tagad saknes Francijā ir ielaistas vēl dziļāk, jo visas piecas Poikānu atvases — Bernadete, Jēkabs, Stefans, Anna Terēze un Dāvids — uzaugušas tur.
Ikonu gleznošanā Poikāni stingri pieturas pie gadsimtiem ilgi pārbaudītas tehnikas — viņu darbnīcā tiek izmantots tikai tempera krāsas un rūpīgi sagatavotas koka pamatnes. Tas viss prasa ilgu laiku. "Var jau nomainīt temperu pret akrilu, koku pret finieri un tā tālāk, bet mēs izvēlamies sekot šai tradīcijai," uzsver Kaspars. Rūta uzskata, ka uz akrila krāsām nevar paļauties, jo tās ir radītas tikai pirms 40 gadiem. Vaicāti, vai ikonas var radīt mākslinieks, kurš nav ticīgs, abi ieslīgts klusā pārdomu pauzē. Pirmais ierunājas Kaspars: "Patiesai mākslai ir jānāk kā no kausa, kas pāri plūst. Tajā brīdī, kad nevari savādāk, tu runā. Bez tā nevar dzimt patiesa māksla. Profesionāls mākslinieks ar savām zināšanām, protams, var uztaisīt ikonu, bet vai tas būs patiesi? Mākslinieks, kurš nav kristīgs cilvēks, nepiedzīvo to pašu. Tā nav viņa aktualitāte." Rūta pēc mirkļa viņu papildina: "Kāds ir teicis, ka ikonu gleznotājs ir Dieva otiņa. Man patīk šis izteiciens, jo tiešām tā ir, ka no tevis nāk spējas, bet to otiņu vada kāds cits."
Visu rakstu par latviešu ikonu gleznotājiem lasiet žurnāla Sestdiena 19. decembra – 8. janvāra numurā!
Senais
made