Fragments no intervijas:
Kas ir pats svarīgākais mākslā, ko jūs tajā meklējat un pati gribat pateikt?
Saturu un jēgu. Man ļoti gribētos, bet nezinu, cik ilgi vēl tā vilkšu. Atkārtoties vai vienkārši profesionāli strādāt nemāku, man nepatīk. Režija kā amats mani nesaista. Ja darbs teātrī nenes atklāsmes vai nesatrauc, man strādāt ir gaužām neinteresanti. Šādās reizēs sevi šausmīgi nemīlu.
Tā ir gadījies?
Protams, tās ir lietiņas, kas tev vienkārši jāizdara.
Naudas dēļ?
Mēs visi zinām, ka teātrī, īpaši šajos laikos... Godīgi sakot, man uz valsti ir lielas dusmas ne tikai par kultūras nozares, bet arī medicīnas un izglītības politiku. Nevaru saprast, kāpēc mēs nevaram izdarīt kaut ko kvalitatīvu un sakarīgu cilvēka labā. Mums ir birokrātiska zeme, papīrs papīra galā. Kas tas, atvainojos, par sviestu?! Par dzīviem cilvēkiem neviens nedomā, galvenais sarakstīt papīrus. Absurds! Mēs vispār vairs neuzticamies cilvēkiem. Laikam tiešām esam ārprātīgi skaudīga, savstarpēji aizdomīga nācija — ka tikai kāds kaut ko ne tā nebūtu sadarījis!
Jūs varat patverties no šī absurda un dzīvot teātrī.
Teātris nav īstā dzīve, veiksmīgajā gadījumā tā ir māksla. Iestudēšanai nekad nav pietiekami daudz laika, vajag ražot, iznāk tāda bezjēdzīga triekšanās. Agrāk bija cenzūra, bet tagad to aizstāj mārketings un producējošā sistēma, jo viss ir uz naudu, uz konjunktūru orientēts. Jautājums, ar ko mēs skatītājus pievilināsim un pārsteigsim, reizēm ir vieglprātīgs, ja grib domāt tālejoši. Pārāk daudz kas tiek atstāts nejaušību ziņā.
Kāda ir mūsdienu teātra pamatfunkcija? Eiropas liberālā demokrātija katram pilsonim ļauj savu personību un uzskatus nesaskaņot ar citiem, visos jautājumos katram palikt pie sava. Tas nozīmē, ka teātris vairs nevar palīdzēt ar identitātes un patiesību meklējumiem. Kas atliek – izklaide?
Nē, izklaide tā nav. Drīzāk teātrim būtu jāaicina atgriezties pie cilvēciskuma.
Kas jūs teātrī spēj nokaitināt?
Nevērība, neiedziļināšanās, paviršība, stulbums. Haltūras un minūšu skaitīšana. Fabrikas sajūta un reizēm — cinisms. Ciest nevaru, kad aktieris saka: "Nu, pasaki, kā tev vajag, es izdarīšu!" Man teātrī pietrūkst ideālisma, studijas gaisotnes un attiecību.
Cik brīvs, jūsuprāt, drīkst būt mākslinieks? Mūsdienās arvien biežāk izskan atziņa, ka morāle radošu cilvēku ne mazākajā mērā nedrīkst ierobežot viņa meklējumos...
Eksistē mākslinieka atbildība. Manuprāt, ļaunumu nedrīkst proponēt.
Visu interviju ar Indru Rogu lasiet žurnāla Sestdiena 2.oktobra numurā!