Laika ziņas
Šodien
Skaidrs
Rīgā -4 °C
Skaidrs
Piektdiena, 22. novembris
Aldis, Alfons, Aldris

Jānis Streičs: Laiks strādā mūsu labā

Kinorežisors Jānis Streičs savā jubilejas gadā aicina stiprināt piederību kristīgajai kultūrai un piekopt futbola taktiku.

Šis gads mums paies divu leģendāru mākslinieku – Raimonda Paula un Jāņa Streiča – zīmē. 13.aprīlī ar pirmo no trim meistarklasēm kinoteātrī Splendid Palace Rīgas Kinomuzeja un Nacionālā kino centra pasludināto Jāņa Streiča gadu aizsāka kinorežisors, kuru kritika cildina kā nepietiekami novērtētu ģēniju, spilgtu "padomju maģiskā reālisma" izteicēju, kurš savās mākslas filmās cilvēka dzīvi Padomju Latvijā dokumentējis ne sliktāk kā tā paša laika slavenā Latvijas kinodokumentālistu plejāde. Par nenovērtēšanu pašu mājās gan nevarētu īpaši uztraukties, Limuzīns Jāņu nakts krāsā daudziem ir mīļākā latviešu filma, tāpat arī Cilvēka bērns, Teātris, Mans draugs – nenopietns cilvēks un vairākas citas no 23 Streiča filmām. Turklāt laiks strādā tām tikai par labu, saka kritiķi, uzsvērdami, ka vēl neesam ar tām iepazīstinājuši pasauli. Arī Streičs saka to pašu, tikai par Latvijas nākotni: laiks var strādāt mūsu labā – ja vien, kā tas ne vienreiz vien ir gadījies, mēs neaizrausimies ar pasaules lāpīšanu.            

Kāpēc nolikāt mūsu tikšanos šeit, Rīgas Latviešu biedrībā?

Tāpēc, ka savā laikā es vadīju šo biedrību, kas ir Latvijas kultūras šūpulis. Tagad to sekmīgi dara mans draugs Guntis Gailītis un ļauj man justies kā mājās.

Vai atceraties pirmo reizi, kad redzējāt kino?

Protams! Tas notika Daugavpilī. Mamma bija mani aizvedusi pie ārsta un tad uz kino. Sēdēju un neko nesapratu. Tā laikam bija trofeju filma, vēsturiska, ar augstmaņu kostīmiem, nemieriem, indes dzeršanu... Kino ir valoda, kuru bērni ātri apgūst, tāpat kā mātes valodu. Nākamās filmas redzēju skolā, tie bija no skaistākajiem bērnības pārdzīvojumiem – reizi mēnesī ar zirdziņu atved motoru un kinoaparatūru, stiprākie puikas ienes filmu kastes, tad tiek aizvilkti aizkari, viss smaržo pēc benzīna un dūmiem...

Mūsdienu jaunatne teiktu, ka kino jums iepatikās tāpēc, ka varēja ostīt benzīnu.

Tas man neienāca prātā. Labi, ka šāds netikums nebija modē, kad filmēju Cilvēka bērnu. Tad kadru, kurā puikas kaifo no benzīna smakas, Maskava nelaistu cauri. Kaut gan scenāriju un pašu filmu tur pieņēma lieliski.

Kāpēc Maskava?

Filma tika ielaista ražošanā par Maskavas naudu. Tā tapa vēsturiskajā 1991. gadā, kad Latvija kļuva brīva. Pēc tam Daugavpils un Rēzeknes pašvaldība to atpirka no Maskavas. Tā mans Cilvēka bērns vienlaicīgi gan noslēdza padomju laikus Latvijas kinomākslā, gan kļuva par pirmo neatkarīgās Latvijas filmu.

Vai tagad kino būtu miris?

Tagad kino ir katram kabatā – telefonā. Bet ne katrs, kas māk rakstīt, kļūst par rakstnieku. Informācijas pārbagātības laikā izsisties būs ļoti grūti.  

Ko jūs savu meistardarbnīcu klausītājiem ieteiktu: "taisiet kino" vai "netaisiet kino"? Noteikti jātaisa! Tikai vajag saprast, ka kino jau nav vienas valsts vaļasprieks, tas vienmēr ir bizness un sadarbība. Ticu, ka jaunie pratīs pievienot kino ražošanu arī Latvijai.

Jūs jaunībā esot domājis arī par mācītāja amatu.

Bērnībā. Kaut nesen Janīna Kursīte teica: "Streiča personā Latvija  ir zaudējusi izcilu mācītāju." Laikam tāpēc, ka arī savās filmās tāds sprediķotājs vien visu mūžu esmu bijis. Uzskatu, ka teātra izrādei vai filmai ir jābūt kā dievkalpojumam, kas dotu stimulu dzīvot šinī jaukajā Dieva pasaulītē.      

Bet vai politiķis jūsu personā Latvijai nav zudis?

Iespējams. Jo šo to esmu arī veicis. Bet tur vajadzīga cita daba. Pirms divdesmit gadiem savā Dailes teātra izrādē Zāra Leandere es ieliku Gebelsa mutē vārdus, ko pats biju sacerējis: "Jums, māksliniekiem, nevajag nodarboties ar politiku, jo jūs gaidāt aplausus tūlīt. Mēs, politiķi, esam pacietīgi, jo zinām, ka mums aplaudēs vēsturē." Es to nevarētu. Es varētu būt diktators, bet ne politiķis.

Cik nopietna bija bērnības vēlme kļūt par baznīckungu?

Ne jau tūdaļ par priesteri. Redziet, bērnībā mana pirmā lasāmā viela bija aizkustinoši svēto dzīves apraksti no žurnāla Katōļu Dzeive. Ticības mocekļi bija mani pirmie varoņi, mans dzīves ideāls. Ja paskatās uz Boņuku, tā ir mana bērnība – ar lūgšanām, iešanu pie krusta Maija svētkos, ar mācītāja vizītēm... Lai gan filmā darbība notiek pirms manas bērnības, Latgalē dzīves kārtība ilgus gadus bija tik stabila, ka tai laika starpībai nav nozīmes. Vēlāk, jau boļševiku laikā, nelegāli apmeklējām arī baznīcas mācības, vasarā gājām, kurpītes plecos, kā manā filmā muzikants iet ar zābakiem pār plecu – laukos cilvēki tā gāja uz baznīcu...

Taupīja zābakus?

Jā, jā. Pie Preiļiem tikai apvilka kurpītes. No bērnības visspilgtāk prātā palicis, ka pēc kara bija daudz mežabrāļu. Cīņas pret okupantiem mūsu pusē bija ļoti aktīvas, kā to liecina arī filma Segvārds Vientulis. Komunisti nošautos mežabrāļus veda un nometa pie baznīcas vārtiem.

To jūs pats savām acīm redzējāt?

Jā! Drausmīgs skats bija. Tas turklāt notika vasarā. Mušas džinkst, šķebinoša līķu smaka izplatās... Mēs sēžam baznīcas dārzā, centrā mācītājs Jāzeps Kiselis, stāsta mums par augstāko Dieva bausli, kas ir mīlestība, bet līdz mums lido līķu smārds... Tas viss ir piedzīvots. Arī pirmā grēksūdze, kad grēku nav un ir izmisums, ka nav ko stāstīt... Ar baznīcu cieši saistīti arī mani priekšteči. Vecvectēvs, mūrnieks Pāvuls Žihars, piedalījās mūra baznīcas celšanā, vectēvs Augusts kā jauns puika palīdzēja baznīcas žoga un vārtu mūrēšanā. 1900. gadā Gaiļmuižas īpašnieks mākslinieks Kozlovskis uzdāvināja Preiļu baznīcas altārim savas gleznas. Tās redzamas arī šodien. Kreisajā pusē apustuļa Pāvila lomā stāv mans vecvectēvs, savukārt Svētā Pētera tērpā galdnieks Biečs. Kad baznīckungs viņus atpazina, bija šokā par svētuma zaimošanu, taču Kozlovska draugs Preiļu muižas īpašnieks, liels mecenāts un baznīcas atbalstītājs, viņu apgaismoja, ka tā darot visā pasaulē. Tad baznīckungs piekāpās. Taču lika šiem modeļiem dzīvot kārtīgi un stingri tam sekoja. Tāpēc Preiļu baznīcas Svētā Pāvila dēls, mans vectēvs, bija ļoti stingrs vīrs, ne dzēra, ne pīpēja un mīlēja kārtību visās lietās. Vecmāmiņa gan bija pretējas dabas, prata dejas, rotaļas. Pilna humora un pašironijas. Ja kāds manī pamana kaut ko līdzīgu un jautā, no kurienes tas, es zinu. Tas no Augustīnes. Tā – vīra vārdā – Latgalē tika sauktas precētās sievas. Pasē vecmāmiņas vārds skaitījās Veronika. Man šis vārds ir arī ekrāna simbols. Jo uz lakata, ko Svētā Veronika pasniedza Jēzum, lai noslaucītu asins sviedrus, palika viņa sejas nospiedums. 

Kas jūsu – pagājušā gadsimta 30. gadu beigās dzimušo – paaudzi vieno?

Garīgās patversmes. Raimondam Paulam tāda radās pie gleznotāja Leo Kokles. Mans draugu pulks čupojās Poligrāfiķu klubā. Tur bieži tikos ar brāļiem Kokariem, Māri Čaklo, Paulu Putniņu, Ēriku Lāci, Veltu Skursteni, Pēteri un Valentīnu Zeilēm. Mūs kopā saturēja Skaidrīte Bergmane, Kultūras darbinieku arodbiedrības sekretāre, un pats arodbiedrības boss, vēlākais Drāmas teātra direktors Arvīds Špons. Tad pāri visai Savienībai valdīja sauklis: "Arodbiedrības ir komunisma skola." Mēs šī lozungā piesegā apguvām kaut ko citu. Par ko draudētu lielas nepatikšanas, bet, paldies Dievam, starp mums nebija neviena nodevēja.  

Pēc drauga gleznotāja Jāzepa Pīgožņa nāves es sapratu savas paaudzes vēsturisko misiju. Mums bija lemts kļūt par tiltu, kas pāri komunisma aizai pārnesa Latvijas kultūru. Jo mēs bijām dzimuši brīvajā Latvijā un līdz ar mātes pienu tikām sevī iezīduši latviskumu. Atcerieties radošo savienību nozīmi. Tā bija mana paaudze, un tas mūs vienos Latvijas vēsturē. 

Visu sarunu ar kinorežisoru Jāni Streiču lasiet žurnāla SestDiena 15.aprīļa numurā!

Top komentāri

Kuku
K
Dīvaini lasīt šādas kārtējās laikmetīgi modernās ķeņgas par padomju laiku no padomju kultūras pilāra mutes. Īpaši, kad pēc tās padomijas, caur kuru viņš esot iznesis latviešu kultūru, viņš, tāpat kā Pauls, Kalniņš un visi citi padomju varas protežētākie padomju laika kultūristi, nav neko vairs nozīmīgu radījuši pēc tās padomijas beigām
CV
C
Janis Streics ,katolis ,Triju sievu virs, pamestu bernu tevs. Pagrides alkaholikis,
Skatīt visus komentārus

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

Žurnāla "SestDiena" publikācijas

Vairāk Žurnāla "SestDiena" publikācijas


Aktuāli

Pēda, kas paliek

Šoreiz sākšu ar nedaudz provokatīvu jautājumu – kā jūs teiktu, kas ir Latvijas nacionālais sporta veids? Nu, tāds, kas katram te dzīvojošajam ir asinīs jau līdz ar piedzimšanu, un, pat ja profesion...

Šonedēļ SestDienā

Vairāk Šonedēļ SestDienā


SestDienas salons

Vairāk SestDienas salons


Pasaule

Vairāk Pasaule


Politika

Vairāk Politika


Tēma

Vairāk Tēma


Pieredze

Vairāk Pieredze


In memoriam

Vairāk In memoriam


Tuvplānā

Vairāk Tuvplānā


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


Latvijai vajag

Vairāk Latvijai vajag


SestDienas receptes

Vairāk SestDienas receptes


Dienasgrāmata

Vairāk Dienasgrāmata