Laika ziņas
Šodien
Apmācies
Rīgā +3 °C
Apmācies
Pirmdiena, 23. decembris
Viktorija, Balva
Brīvību mīlošām tautām nekur nevar būt sliktāk kā Krievijā. Katrā ziņā no man zināmajām valstīm tikai Krievijā apspiež veselas tautas, kas vēlas cienīgu dzīvi

Nespiediet roku kolektīvajam slepkavam

Krimas tatāru medžlisa priekšsēdētājs Refats Čubarovs iesaka nesadarboties ar tiem, kas atbildīgi par agresiju pret Ukrainu.

Varbūt Putins vēl nav nopietni pieķēries Latvijai – uzteicis mūsu sabiedrībā kopumā valdošo sociālo mieru, par tā iemesliem aizdomājas Krimas tatāru medžlisa vadītājs, Ukrainas Radas deputāts Refats Čubarovs. 1957. gadā izsūtījumā Samarkandā dzimušā Refata ģimene Krimā atgriezās jau 1968. gadā, taču pēc institūta beigšanas Maskavā viņu pašu vairs uz Krimu atpakaļ nelaida. Tā 1983. gadā sākās Latvijas posms Čubarova dzīvē. No 1984. līdz 1991. gadam viņš bija Latvijas PSR Oktobra revolūcijas un sociālistiskās celtniecības Centrālā valsts arhīva direktors, no 1988. līdz 1990. gadam – Latvijas Nacionālo kultūras biedrību asociācijas prezidents, no 1989. līdz 1994. gadam Rīgas domes deputāts Latvijas Tautas frontes frakcijā, tad atgriezās Krimā. Pēc Putina veiktās Krimas aneksijas Refats atkal nedrīkst turp braukt, taču ir pārliecināts, ka reiz tas notiks, un saredz arī Latvijas nozīmīgu misiju taisnības uzvaras tuvināšanā.  

Jūs esat dzimis izsūtījumā Samarkandā. Vai vecāki jums bērnībā stāstīja, kas Staļina laikā notika ar Krimas tatāriem?

Ikvienā Krimas tatāru ģimenē vienmēr tika runāts, ka mēs esam izsūtījumā un mums ir jāatgriežas dzimtenē. Kad mēs kļuvām lielāki, ap kādu ceturto klasi, vecāki mūs ņēma līdzi uz Krimas tatāru sapulcēm. Tur tika vākti paraksti, un šīs petīcijas tika vestas uz Maskavu. Tad jau mums vecāki stāstīja arī par izsūtīšanas detaļām.

Taču visvairāk vecāki mums stāstīja par Krimu, un šie stāsti bija tik skaisti, ka man, kad vēl nebijām atgriezušies Krimā (mana ģimene Krimā atkal iekļuva agri, jau 1968. gadā, kad man bija 11 gadu, kamēr de facto Krimas tatāri Krimā sāka atgriezties tikai 80. gadu beigās), bija priekšstats, ka Krima ir kaut kas līdzīgs paradīzei. Es nezināju, kas ir paradīze, bet iztēlojos, ka tur ir kalni, meži, upes un ezeri, daudz dzīvnieku, visi ganās kopā un neviens nevienam neuzbrūk… Kad nu mēs, braukdami no Samarkandas, ar vilcienu pārbraucām Kerčas šaurumu un iebraucām Krimā, ieraudzīju solončakus – melnu, putekļainu zemi ar asu zāli un atsevišķām peļķēm. Mūsu vecākie vīrieši izskrēja tajā laukā un sāka skūpstīt zemi. 

Es bija pārsteigts: tā taču nav tā paradīze, kuru biju iztēlojies! Piegāju pie tēva, ieraudzīju viņa acīs asaras un prasīju, kas notiek. Tēvs teica: skūpsti šo zemi, tā ir mūsu zeme. Mani vecāki man bija stāstījuši par savu bērnību, un viņi bija uzauguši kalnos, kur tiešām ir meži un savvaļas dzīvnieki, lai gan ne jau vairāk kā citās līdzīgās vietās. Manā apziņā visi šie jaukumi bija koncentrējušies.

Ja es būtu no Marsa, varētu jums jautāt, kad Krimas tatāriem ir gājis labāk – Ukrainas vai Krievijas sastāvā?

Es tad atbildētu, ka pasaulē viss ir relatīvs, bet brīvību mīlošām tautām nekur nevar būt sliktāk kā Krievijā. Katrā ziņā no man zināmajām valstīm tikai Krievijā apspiež veselas tautas, kas vēlas cienīgu dzīvi. 

Vai Krimas aneksija jums bija pārsteigums?  

Man tas bija pilnīgi negaidīti. Vēl vairāk – 18. martā, divas dienas pēc nelikumīgā šova, ko viņi nosauca par referendumu, es joprojām domāju, ka Krievija izveidos Krimā Abhāzijai līdzīgu situāciju un tirgosies ar Ukrainu un starptautisko sabiedrību par un ap Krimu. Taču izrādījās, ka Putinam ir pavisam citi priekšstati par viņa turpmākajām attiecībām ar pasauli. Viņš nogrieza sev atkāpšanās ceļu un iedzina visus strupceļā, anektēdams Krimu un iekļaudams to Krievijas sastāvā.

Tātad Putins arī sevi iedzina strupceļā?

Nav iespējams ielīst Putina galvā, var tikai minēt, kādi ciniski scenāriji tur dzimst, taču man liekas, viņš reizēm nožēlo to, ka pārkāpis visas iedomājamās robežas, anektēdams Krimu. Viņš, manuprāt, būtu labākā situācijā, kontrolēdams Krimu un tirgodamies par to, bet nepārkāpjot starptautiskās tiesības līdz galam. 

Kā viņš būtu varējis kontrolēt Krimu, nepārkāpjot starptautiskās tiesības? Ekonomiski?

Tur bija viņa karaspēks, kas tur atradās saskaņā ar spēkā esošiem līgumiem ar Ukrainu. Viņš ieveda papildu karaspēku, ieveda vārda tiešā nozīmē bandītus, noformētus kā dažādas paramilitāras struktūras, piemēram, kazaki. Šie bandīti tika vervēti visā Stavropoles un Krasnodaras novadā, Kaukāzā. Viņš būtu ilgi varējis turēt Ukrainu uz āķa, kā tagad cenšas darīt ar Doņecku un Luhansku. 

Kāpēc tad viņš izvēlējās aneksijas variantu?

Domāju, virsroku ņēma pieņēmums, ka visa Ukraina sabruks pie viņa kājām. Katrā ziņā Putins bija pārliecināts, ka viss loks, kuru viņi sauc par Novorosijsku, no Harkovas līdz Odesai un Piedņestrai būs krievisks vai prokrievisks. Putins kā jebkurš plēsonis dzinās pēc ļoti liela un trekna kumosa, bet ar to ir aizrijies – ne līdz galam, bet tā, ka vairs nevar uzbrukt. Tas notika 2014. gada beigās, pēc Ilovaiskas un lielajām kaujām pie Doņeckas lidostas. Ukrainas bruņotie spēki, spēdami saorganizēties, kamēr brīvprātīgo bataljoni turēja fronti, apturēja Putina virzīšanos uz priekšu. 

Varbūt Putins novilcināja uzbrukumu? Dzirdēts, ka sākumā Ukrainas armija tiešām bija tuvu sabrukumam.

Es arī 2014. gada martā, aprīlī un maijā uztraucos par dienvidu apgabalu likteni. Tajos, atskaitot Odesu un dažas vietas Zaporožjes apgabalā, nebija lielu ukraiņu centru, tajos ir jaukts iedzīvotāju sastāvs, daudzi tur tika nometināti no Krievijas pēc Otrā pasaules kara. Nezinu, vai Putins novilcināja, bet pēc Krimas viņš bija eiforijā un domāja, ka arī šos apgabalus viņam pasniegs uz paplātes, tāpēc varbūt zaudēja tempu. Šodien neviens ar jums nestrīdēsies par to, ka, ja Putins būtu veicis bruņotu uzbrukumu no jebkuras puses, tad varētu tikai minēt, kāda daļa Ukrainas iedzīvotāju iesaistītos partizānu karā. Bet to, ka kaujasspējīgas armijas nebija, atzīst visi. Šodien viens no dažu militārpersonu publiskiem skaidrojumiem, kāpēc Ukraina atdeva Krimu, ir visas Ukrainas ieņemšanas draudi – ar to tiek attaisnota Krimas ātra atdošana. 

Rīgā ir diezgan daudz proputiniski noskaņotu iedzīvotāju, Rīgu vada partija, kurai ir sadarbības līgums ar Krievijas partiju Vienotā Krievija.

Pirms daudziem gadiem intervijā teicu: ja es nebūtu Krimas tatārs un par dzīves mērķi neuzskatītu atgriešanos dzimtenē, es nekad nebūtu atstājis Latviju. Ieradies Latvijā kā jauns cilvēks, atradu te daudzas radniecīgas sajūtas attiecībā uz notikušo traģēdiju un iekšējo protestu. Tāpēc Latvijas šodiena un nākotne man nav vienaldzīga. Zinu, kur ir daudzu Latvijas problēmu saknes, ka nestabilitāte ir saistīta arī ar demogrāfiskā etniskā sastāva vardarbīgām izmaiņām.

Visu interviju ar Refatu Čubarovu lasiet žurnāla Sestdiena 21.-27.aprīļa numurā!

Top komentāri

Fiksais
F
Mēs ne tika spiežam, vai tad mums viņi nevada valsti visus pēdējos 26 gadus? Vai tad mums PSKP partijas kongresi nenotiek līdz šai dienai, saucās gan zaļā krāsā, bet vai tas maina būtību? Vai visi kas strādāja "orgānos" neturpināja to darīt, un nu šo stafeti nepārņēm bērni? Tas ir kā feodālismā, šo priviliģēto statusu manto... Daži klauni to sauc par demokrātisku procesu!
Kas spiež roku slepkavam,
K
tam daļa pie viņa nozieguma. Tā tas būtu pēc Svētajiem Rakstiem. Kas spiež roku krievam, dara to pašu, jo krievi ir slepkavu tauta, kas sava cara ģimeni noslepkavoja, tauta, kas nemitīgi vairo naidu un agresiju pret visu cilvēci.
augšzemnieks
a
Visa problēma ar tatāriem, ka viņi atšķirībā no abhāziem vai osetīņiem spēja iztikt bez Krievijas un pēdējos gados ļoti aktīvi prihvatizēja zemes un īpašumus Ukrainas sastāvā paši, nekautrējoties pārkāpt Ukrainas likumus. Gagauzi Moldovā gan gribēja Krievijas palīdzību un ja tā istenotos, tad visticamāk, ka arī Ukrainas gagauzi arī būtu nepieciešama šāda palīdzība... Krimas tatāru skaits ir tikai 12% no Krimas republikas iedzīvotāju skaita, bet šis mazais skaits tiek kompensēts ar ļoti ciešām saitēm savā starpā un kopīgiem mērķiem, kur ir arī liela islāma reliģijas loma. Šī tauta ieradās Krimā ap to laiku, kad sēļu valoda sāka izzust, un Krimas kahanāta nācijas galvenā nodarbošanās bija cilvēku medības un tirdzniecība. Manuprāt, šis ir pilnīgi svešs konflikts, kurā latviešiem nav ko darīt - abas/trīs puses tur ir ar saviem trūkumiem un citu vietā raust karstas ogles ar plikām rokām nevajag.
Skatīt visus komentārus

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

Žurnāla "SestDiena" publikācijas

Vairāk Žurnāla "SestDiena" publikācijas


Aktuāli

Gruzijas izšķirošā diena

Īsi pirms gadumijas – 29. decembrī – Gruzijā gaidāma konfrontācija starp varas partiju Gruzijas sapnis un šīs partijas izvirzīto nākamo Valsts prezidentu Miheilu Kavelašvili un opozīciju un ...

Šonedēļ SestDienā

Vairāk Šonedēļ SestDienā


SestDienas salons

Vairāk SestDienas salons


Pasaule

Vairāk Pasaule


Politika

Vairāk Politika


Tēma

Vairāk Tēma


Pieredze

Vairāk Pieredze


In memoriam

Vairāk In memoriam


Tuvplānā

Vairāk Tuvplānā


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


Latvijai vajag

Vairāk Latvijai vajag


SestDienas receptes

Vairāk SestDienas receptes


Dienasgrāmata

Vairāk Dienasgrāmata