Varbūt tādu romānu spēj uzrakstīt tikai cilvēks, kurš ir ar sirdi un dvēseli iesaistīts Latvijas dzīvē un vienlaikus spēj uz to paraudzīties no malas — Dobrovenskis ir viens no trim cilvēkiem, kuriem pirmajiem piešķīra Latvijas pilsonību par īpašiem nopelniem. 1936.gadā Jeļecā dzimušais un norvēģu polārpētnieka Roalda Amundsena vārdā nosauktais krievu rakstnieks 1975.gadā pārcēlās uz Latviju un sāka te savu otro dzīvi.
Fragments no intervijas:
Kas jums bija grūtākais, iedzīvojoties Latvijā?
Valoda sākumā nedevās viegli, pirmos gadus kautrējos runāt. Problēma bija arī izdomāt, ko darīt. Cits grūts laiks bija periodā pēc Tautas frontes, mums tad vienkārši nebija naudas, abi ar sievu iztikām ar apmēram 50 latiem mēnesī.
Kā ar tādu mazumu vispār varējāt iztikt?
Kaut kā iztikām. Man bija lepnums, ka dzīvojam tāpat kā tautas vairākums, esam ar visiem. Man nepatīk būt ar visiem domās un viedokļos, bet es negribu lepni staigāt starp nabagiem.
Ko jūs izceltu Raiņa devumā?
Rainis ir rakstījis, ka, lai iztulkotu Faustu, viņam vajadzēja gandrīz radīt no jauna latviešu literāro valodu. Domāju, ka viņam ir liela daļa taisnības. Viņš bija ceļa cirtējs, pirmais ļoti dažādās lietās. Tas ir galvenais, kas paliek no Raiņa šodien. Tāpēc, ka tādu lomu valodas un tautas liktenī viens cilvēks var nospēlēt tikai vienreiz. Pēc tam tas nav iespējams, pēc tam jau tas zarojas uz visām pusēm, un turpinātāji to dara varbūt desmitreiz labāk par sācēju, bet nācijas pamatlicējs paliek viņš.
Kas ir Raiņa augstākā ideja?
Mīlestība un nākotnes cilvēks. Stučka un Ļeņins teica, ka galvenais ir šķiru cīņa un vardarbība. Rainis: nē, galvenais ir mīlestība, un ar pašu cīņu arī vajag cīnīties, jo viena pati tā neko nerada. Rainim svarīgāka bija radīšanas, nevis graušanas ideja.
Jūs, Romualds Ražuks un ērģelniece Jevgeņija Ļisicina bijāt pirmie, kam tika piešķirta pilsonība par īpašiem nopelniem. Vēlāk esat izteicies, ka dramatiska kļūda bija cittautiešu atstumšana, ienaidnieka tēla radīšana. Vai cittautieši tiešām tika atstumti?
Protams. Pilnīgi aplama bija doma, ka latviešus var saglabāt tikai atdalītus no visiem nelatviešiem. Tā nebija oficiāli formulēta politika, bet tā bija realitāte. Vēl arī tagad pat diezgan daudzi inteliģenti latvieši domā, ka visi krievi ir "piektā kolonna" un pretinieki. Bet lieta tāda, ka nevar dzīvot pilsētā, kur katrs otrais pretimnācējs ir pretinieks! Tur nevar būt laimes, nevar būt īsta smaida, nevar būt normālas sajūtas, ka tu dzīvo savu vienīgo dzīvi normālos apstākļos. Ziniet, amerikāniskā dalīšana labajos puišos un sliktajos puišos un melnbaltais pasaules redzējums ir ļoti slikts, bet tas tagad prevalē daudzviet pasaulē, diemžēl arī latviešu sabiedrībā. Šāds redzējums traucē saskatīt lietas tādas, kādas tās ir. Atkārtošu vēl un vēl: jaunajai paaudzei izmisīgi vajag meklēt saprašanos. Tā ir ne tikai krievu, bet visu problēma. Arī latvieši brauc prom ne tikai naudas dēļ, bet tai skaitā šīs savstarpējās neuzticēšanās gaisotnes dēļ. Kas uz krieviem attiecas, domāju, ka normāli, adekvāti krievi ļoti labi saprot, ka Latvijas bez latviešiem nevar būt, tad uzreiz pazūd tas, kas satur kopā teritoriju un sabiedrību, debesis un zemi.
Problēma ir tā, ka Krievijā nenotika Vācijas denacifikācijai līdzīgs process. 1991.gadā tas varbūt būtu bijis iespējams. Vācijai pašai pēc Otrā pasaules kara arī nebija iekšēja spēka denacifikācijai, bet tai uzvarētāji palīdzēja pārtapt. Ar manu dzimteni nekas tamlīdzīgs nenotika, un tas atriebsies arī pašai Krievijai. Man tikai ir ļoti žēl, redzot, ka dažiem tas ir iemesls ienīst krievus. Latvijai ienīst krievus ir pašnāvnieciski. Domāju, vairāk nekā 80 procentu Latvijas krievu te jau ir dzimuši, tā jau ir viņu dzimtene. Galējības ir no abām pusēm, vieni margināļi domā, ka Latvija būtu jauka vieta tikai bez latviešiem, otri — ka, realizējot principu čemodan — vokzal — Rossija, te uzreiz iestāsies laimība. Man liekas, ka ir pēdējais laiks saliedēties. Visu laiku gaidu, ka jaunās paaudzes sapratīs, ka vajag būt kopā, citādi šī zeme izzudīs. Bet tas ir ļoti grūti, kā kalnračiem, kas rok tuneli no divām pusēm. Jāmeklē, kā salabt, par spīti visiem aizspriedumiem un īstiem un izdomātiem aizvainojumiem.
Visu interviju ar Roaldu Dobrovenski lasiet žurnāla Sestdiena 13.novembra numurā!
K-K