Viņš savā grāmatā Dziesmu vara izgaismo notikumus 20. gadsimta 80.–90. gados, kad Igaunijas, Latvijas un Lietuvas iedzīvotāji nevardarbīgajā Baltijas dziesmotajā revolūcijā konfrontēja militāro lielvaru un izcīnīja visu triju valstu neatkarību.
Lai vispusīgi atklātu pasaulei, kā baltieši trešās atmodas gados stājās "ar gara spēku pret karaspēku", latviešu zinātnieks, Vašingtonas Universitātes (Sietlā) asociētais profesors un Baltijas studiju programmas vadītājs apvienojis vēstures, antropoloģijas, folkloristikas, etnomuzikoloģijas un pat sociālās psiholoģijas zināšanas. Apjomīgajā pētījumā, kas vispirms 2014. gadā nāca klajā angļu valodā izdevniecībā University of Washington Press ar nosaukumu The Power of Song: Nonviolent National Culture in the Baltic Singing Revolution, aplūkots vairāk nekā 110 kora, roka un tautas dziesmu gan poētiski, gan arī to vēsturiskajā un kultūras kontekstā.
"Dziesmu vara ne tikai dod neaizstājamu ieskatu ievērojamās un iedvesmojošās Baltijas tautu kustībās, tā saglabāsies arī kā īpašs pienesums pilsonisko pretošanās kustību pētniecībai kopumā," tā Šmidchena veikumu novērtējis Starptautiskā Nevardarbīga konflikta centra dibinātājs Pīters Akermans. 1990. gadā, viesojoties visās trijās Baltijas valstīs, Guntis Šmidchens kļuva par dziesmotās revolūcijas aculiecinieku. Toreiz viņš dziļi personiskā saviļņojumā izjuta, kā "balsis saplūst un atbalsojas, iesaistītajam novērotājam pār muguru pārskrien tirpas. Šī dziedāšana pārveido cilvēkus racionāli un emocionāli, intelektuāli un instinktīvi. Un, kad cilvēkus šādi iekustina, vēstures gaita var mainīties". Dziesmu vara šovasar tika izdota arī izdevniecībā Mansards Ingūnas Beķeres tulkojumā.
Fragmenti no intervijas:
Vai emocionāli spilgtais piedzīvojums 1990. gadā bija jūsu pirmā ciemošanās Latvijā?
Nē, pirmoreiz atbraucu 1980. gadā. Mana vecmāmiņa (mammas mamma) veda mazbērnus uz Latviju, kad viņi pabeidza vidusskolu. Vecāko māsu veda uz Vīni, jo tolaik vēl nevarēja ceļot uz Latviju. Otra māsa un es jau tikām uz Latviju. Toreiz man bija 17 gadu, atbraucu kopā ar mammu, vecomammu un viņas draudzeni.
Spilgti atceraties šo braucienu?
Daļēji jau zināju, ko te ieraudzīšu, jo māsa un radi te jau bija bijuši. Liels piedzīvojums bija, izkāpjot no lidmašīnas Ļeņingradā. Tur bija karavīri ar šautenēm un suņiem. Manu koferi izkratīja līdz pēdējai vīlītei, atņēma komiksu grāmatas.
Bija bail?
Tas likās piedzīvojums. Mamma gan baiļojās, ka mani uzreiz varot iesaukt padomju armijā. Tie bija tumši laiki, kad cilvēkiem bija grūti, bet viņi daudz negribēja par to runāt. Nedrīkstēja braukt ārpus Rīgas. Vienu mūsu radinieku noķēra un nekavējoties aizsūtīja atpakaļ, ar to viņa ceļojums uz Latviju beidzās. Izbraucienā ar kuģīti pa Baltezeru mums ļoti redzami, tieši aiz muguras sekoja vīrs, kādus redz spiegu filmās, – tumšā mētelī un ar portfeli rokās. Tas laikam bija tīšas iebiedēšanas nolūkos. Bet varbūt tās bija tikai manas iedomas.
Viesnīcā Latvija bija apmetusies vēl kāda jauna Amerikas latviete, mana vienaudze. Vakarā mūs aicināja uz deju šovu. Tagad domāju, ka zinu, kas mūs tur veda, par brīvu cienāja ar šampanieti un ļoti draudzīgi sarunājās. Mamma bija pārbijusies: jau pāri pusnaktij, kur mēs palikuši? Kopā ar radiem skatījāmies tolaik jauno filmu Ceplis, un visi gaidīja kadru, kurā parādās brīvās Latvijas karogi. Mamma un vecāmamma man parādīja māju, kurā agrāk dzīvojušas. Nākamreiz atbraucu pēc desmit gadiem. Tolaik jau mērķtiecīgi interesējos par folkloras kustību un strādāju pie maģistra zinātniskā darba. Sākumā braucu uz Čikāgu, lai lauka pētījumos vāktu latviešu kopienas dzīvesstāstus. Tieši tad sākās dziesmotā revolūcija Baltijas valstīs, un mana darba vadītāja profesore Linda Dēga skubināja braukt uz Latviju: vienalga, kā, bet vajag redzēt, ko cilvēki tur dara!
Par tradīcijām ieinteresējāties no tāluma?
Čikāgā ap 1985. gadu, pieskatīdams māsasmeitu, māsasvīra plauktā pamanīju igauņu grupas Leegajus plati. Viņš to bija nopircis, lidojot caur Tallinu. Ieklausījos. Dziesmas skanēja tik neparasti! Kaut kas manī tā iekustējās, ka gribēju iemācīties igauņu valodu. Gribēju zināt, kas tajā platē ir. Devos uz Indiānas Universitāti, jo tur mācīja igauņu valodu un bija izcila folkloristikas programma.
Atceros, 1990. gada vasarā sastapu jūs pie Rīgas autoostas, kad slepus, bez padomju varas iestāžu atļaujas braucāt uz Lietuvu.
Vispirms Tallinā vēroju igauņu Dziesmu svētkus. Pēc tam devos uz Dziesmu svētkiem Rīgā, bet braukt uz Lietuvu nedrīkstēja, jo toreiz vēl nebija beigusies Lietuvas enerģijas blokāde un amerikāņus turp nelaida. Tas izpostīja Lietuvas Dziesmu svētkus, jo bija plānots, ka sabrauks daudz tautiešu no ASV, taču ielaida tikai dažus. Bija arī benzīna krīze, un labi saplānotos svētkus ļoti samazināja. Uz Viļņu aizbraucu pa kluso ar nakts vilcienu caur Daugavpili kopā ar Ilmāru Mežu. Dziesmu svētki tur bija jau beigušies (tie sakrita ar svētkiem Rīgā), un Viļņa bija diezgan tukša. Bijām dziesmu vakarā pie kādas lietuvietes, pārnakšņojām, apskatījāmies pilsētu un atgriezāmies.
Kā atceraties atmodas noskaņojumu Rīgā?
Bija ļoti interesanti un skaisti. Atmodas pirmā eiforija ar lielo aizkustinājumu un raudāšanu, kāda bija 1988. gadā, jau bija beigusies. Dziesmotā revolūcija kļuva arvien nopietnāka un konstruktīvāka. 1990. gadā tā jau bija pavisam mierīga. Cilvēki Dziesmu svētkos bija pārliecināti un priecīgi. Svētku gājienos Tallinā un Rīgā valdīja vienotības sajūta. No balkona attālāk no Tallinas centra redzēju, ka svētku gājienā gāja milzīgas ļaužu masas un ārkārtīgi daudz sveicēju stāvēja abās ielas pusēs. Nesa Igaunijas, Lietuvas un Latvijas karogus. Dziesmu svētku koncerta noslēgumā bija ļoti simboliska saruna: tautā populārais aktieris Tenu Mikivers sarunājās ar kādu Toronto igaunieti. Viņa vaicāja: "Vai brīvība nāks?" Viņš: "Nē, brīvība nenāks! Mēs ejam uz brīvību, un kaut kad mēs tur nokļūsim."
Tas nebija teatrāli. Sekoja ilgi, spēcīgi aplausi. Sirsnīgi, mierīgi, skaisti. Neatkarības kustība bija ļoti pašpārliecināta.
Tad arī iedegāties par to rakstīt?
Vēl ne. Biju ieradies pētīt folkloras kustības vēsturi. Daudz nofilmēju bez skaņas. Mans galvenais mērķis bija Skandinieki Latvijā, ar kuriem beidzot iepazinos personiski. Pēc tam abi ar sievu Zintu (viņa ir ģeogrāfe) pieteicāmies zinātnieku apmaiņā. Atgriezos 1991. gada jūnijā un līdz 1992. gada jūnijam dzīvoju visās trijās Baltijas valstīs. (Igauņi Zintu iesaistīja zinātnisko rakstu tulkošanā un rediģēšanā.) Apmaiņa tika organizēta vēl starp ASV un Padomju Savienību. Ierados ar PSRS vīzu, bet atgriezos jau ar Latvijas vīzu. Iebraucot Lietuvā, uz robežas jau dabūju zīmogu pasē.
Kur bijāt 1991. gada augusta puča dienās? Šeit, Rīgā. No viesnīcas aizbraucu uz centru. Ieraudzīju, ka pa ielām staigā karavīri ar šautenēm. Ap Augstāko padomi bija bruņumašīnas ar riepām. Radio un televīzija bija ieņemta, pie radio karavīri stāvēja sardzē. Avīze ziņoja, ka pienākusi X stunda, un aicināja uz nevardarbīgu protestu – neatbalstīt okupantus. Atgriezos viesnīcā un visu nakti klausījos radio. Žēl, ka neierakstīju: brīžiem skanēja tikai mūzika, bet ik pēc laiciņa bija dzirdamas ziņas. Tikai vēlāk uzzināju, ka ziņas raidīja mobilā studija, kas braukāja apkārt. Televīzijā pārraidīto apvērsuma ārkārtas komitejas sēdi Maskavā noskatījos ar kafijas tasi trīcošās rokās. Bija šausmīgi redzēt tās sejas pie garā galda uz skatuves paaugstinājuma un dzirdēt paziņojumus. Pirmos vasaras mēnešus Latvijā biju viens pats, un tieši puča brīdī manai sievai bija plānots ierasties šurp no Amerikas, taču viņas lidojumu atcēla. Telefonsakari bija atslēgti, un es nezināju, kā sazināties ar tuviniekiem ārzemēs. Rakstīju dienasgrāmatu.
Kur tādā nemierīgā laikā vēl folklora?!
Bijām folkloras ekspedīcijās uz Ziemeļlatgali un Dienvidkurzemi. Devos visur līdzi Skandiniekiem – ierakstīju un fotografēju. Doktora disertāciju uzrakstīju par folkloras kustību. Aizstāvēju 1994. gadā.
Kurā brīdī nolēmāt rakstīt par dziesmoto revolūciju?
Stimuls bija Smitsona institūta rīkotais Tautas dzīves festivāls Vašingtonā 1998. gada vasarā. Aicinot atcerēties dziesmoto revolūciju Latvijā, Igaunijā un Lietuvā, bija pārstāvētas visas trīs valstis, un, tā kā mācēju šīs valodas, mani aicināja par tulku. Festivāls turpinājās divas nedēļas kā dzīva muzeja ekspozīcija. Noslēguma koncertā amerikāņiem stāstīja par dziesmoto revolūciju. Tieši tobrīd sapratu, ka par dziesmoto revolūciju noteikti ir jāraksta. Taču man universitātē bija citi darbi, un pagāja vēl astoņi gadi, iekams varēju nopietni sākt. Grāmatu aktīvi sāku rakstīt 2006. gadā.
Visu interviju lasiet šīs nedēļas žurnālā SestDiena!