Rokpelni viņš raksturo kā "ironisku, mazliet nīgru skeptiķi, dažbrīd arī stipri egocentrisku ciniķi, kurš pats izvēlējies savu autsaidera lomu un nevēlas no tās atsacīties". Ar savu pirmo grāmatu Zvaigzne, putna ēna un citi pirms 40 gadiem kā romantisks huligāns spilgti ienācis latviešu dzejā un iemantojis veselu atdarinātāju paaudzi, vēlāk Rokpelnis kļuva grūtsirdīgāks ne tikai dzejā un, kā pats apgalvo, no fiziskas pašnāvības 90.gadu vidū izvairījies, tikai pateicoties Dievam. Laimīgā kārtā pievēršanās kristietībai Rokpelnī nenogalināja dzejnieku, tāpēc pārspīlēts būs Bereļa apgalvojums, ka pēdējā laikā Rokpelnis dzeju publicē homeopātiskās devās. 3.oktobrī pulksten 18 Ikšķiles tautas namā tiks svinēta Jāņa Rokpeļņa 70 gadu jubileja (īstais dzimšanas datums ir 2.oktobris) vienlaikus ar viņa jaunā dzejoļu krājuma Post factum atvēršanu.
Fragments no intervijas:
Vai tev bija misijas apziņa, ka padomju okupācijā dzejnieks latviešiem ir ne tikai dzejnieks?
Nē. Misijas apziņa laikam man bija tikai vienu reizi, hipiju laikos, 60.gadu beigās un 70.gadu pašā sākumā. Hipiju ideoloģija arī bija nepadomiska, domāju par visas cilvēces, ne tikai padomju cilvēka apziņu. Domāju, ka ar mākslu, tai skaitā literatūru var mainīt cilvēka apziņu un, mainot cilvēka apziņu, var mainīt realitāti.
Vai tas nebija pēdējais cilvēces mēģinājums mainīt realitāti?
Iespējams, pēdējā utopija. Jau 70.gadu vidū tā piedzīvoja krīzi un sabruka. Bet hipiju ideoloģija mani ietekmēja ļoti spēcīgi, lai gan hipijs nebiju. Turklāt uzskatīju, ka rakstniekam un māksliniekam jābūt bifštekam, jācepas uz pannas, arī dzīvē jāpārdzīvo viss, par ko raksti. Šis uzskats noveda pie manas asociālās uzvedības, kas likās huligāniska, bet tai bija metafizisks pamats — šī brīvestība leksikā un visur kur.
Kādi laiki dzejai ir labāki — tāda megapopularitāte, kāda tai Latvijā bija 60.–70.gados, vai šodiena, kad sabiedrības interese par to nav liela?
Tagad, protams. Pirmie Čaka krājumiņi Pasaules krogs un Apašs frakā arī iznāca pārsimts eksemplāros un uzreiz netika izpārdoti.
Atšķirībā no maniem draugiem Skujenieka, Bērziņa un Leona Brieža, kas pelna iztiku galvenokārt ar atdzejošanu, es visu mūžu esmu strādājis algotu darbu. Dzejoju aizgūtnēm, bet man tas ir maratons, ilgs laiks. 1981.gadā nopirku lauku mājas, tur mani aizveda ar visu ēdamo, jo līdz tuvākajam veikalam 15 kilometri, un tad mēnesi rakstīju kā apmātībā — bieži pa 20 dzejoļiem dienā, no kuriem mēnesī varēja atlasīt tikai dažus.
Vai Eiropa islamizēsies?
Eiropai jau iepriekšējos gadsimtos ir bijušas izšķirošas kaujas, kurās tā knapi uzvarējusi, citādi tā jau sen būtu islāma valsts. Starp citu, tie bēgļu tūkstoši mani nebaida. Bēgļi zinās spēles noteikumus, viņi neapgalvos, ka dzīvojuši te simtiem gadu un ka šī ir viņu zeme. Ja viņi to pieņem, tad kāpēc lai viņi nevarētu piekopt savu reliģiju? Kas tur sevišķs, ka mums blakus dzīvo pilnīgi cita civilizācija — krievu pareizticīgā civilizācija? Mēs to nekad neintegrēsim un saules mūžu dzīvosim kopā ar visai atšķirīgu civilizāciju.
Bieži saka, ka civilizāciju koncepcija ir novecojusi. Nekas tur nav novecojis. Latvieši kopš XIII gadsimta pieder Rietumu kristietībai. Pareizticība ir Austrumu kristietība, pavisam savādāka — tā ir Grieķija, Etiopija, Gruzija, Osetija, Bulgārija, Rumānija, Serbija, Moldova. Rietumu kristietība ir piedzīvojusi reformāciju, pielāgošanu jauna laika prasībām, katoļi ar kontrreformāciju arī. Pareizticība nav reformēta kopš pirmajiem gadsimtiem pēc Kristus. Krievu pareizticība ir bijusi oficiāla valsts reliģija, kas radīja attiecīgu personības tipu.
Latvija pirms kara arī bija protestantu valsts, tagad vairs nav. Es kā vecs sorosietis esmu sēdējis integrācijas komisijā. 90.gadu beigās Soross to aizvēra, integrācija Latvijā tika uzskatīta par notikušu. Un tad divvalodības referenduma laikā redzēju šīs komisijas bijušās locekles un latviski prefekti runājošas žurnālistes televīzijā pārvērstām sejām brēcam, ka Rīgā vajag krievu valodu kā otru valsts valodu. Lieta tāda, ka etniskā identitāte ir ļoti dziļa. Ne velti Putins savā hitleriskajā runā ir teicis, ka Latvijā lielākajās pilsētās vairākums ir krievi, tāpēc krievu pasaule viņus aizstāvēs ar visiem iespējamiem līdzekļiem, militāros ieskaitot. Lūk, mūsu stāvoklis, lūk, integrācija. Nevajag domāt, ka krievi ir slikti cilvēki. Kolonizatori Āfrikā arī bija normāli cilvēki. Latvijas krievi mentāli ir Krievijas sastāvdaļa. Kas notiks ar Krieviju, tas notiks arī ar Latvijas krieviem. Protams, ir izņēmumi, bet pamatmasa ir pilnīgi atkarīga no tā, ko domā un dara Krievija. Pat Amerikā 50 procenti krievu atbalsta Putina politiku. Tā kā Krievijas attīstībai nav pat slikta scenārija, bet ir tikai ļoti slikti, mēs tiešām varam sagaidīt spontānus bēgļu barus no Krievijas, ne tikai emigrantus, kuri pārceļas no turienes.
Neuzskatu, ka cilvēces vēsturi vada cilvēki. Vienmēr notiek kaut kas negaidīts un neparedzēts. Kurš varēja iedomāties, ka Krievija karos ar Ukrainu? Jāsaprot, ka ne visas problēmas ir atrisināmas, tāpēc ar tām nāksies sadzīvot. Bosnijā tautas gadsimtiem dzīvoja blakus un pēkšņi sāka slaktēt viena otru. Kā teica rīdzinieks Jesaja Berlins, nevajag veltīt pūliņus nesasniedzamiem mērķiem. Nav iespējams panākt, lai tautas, kas dzīvo blakus, mīlētu viena otru. Jāspēj nenovest konfliktu līdz asinsizliešanai.
Visu interviju ar Jāni Rokpelni lasiet žurnāla Sestdiena 2.oktobra numurā!
andis
Zuze
Timotijs