Nau manis

Ar viņu Normunds sazvanījies dažkārt pa trim reizēm dienā, tātad māte nu zaudējusi vienīgo dēlu, kurš viņai bija arī neaizstājams ikdienas sarunu biedrs. Tāda pati zaudējuma apziņa pēc 12.septembra nakts, kad 52 gadu vecumā Naumanis pēc ilgas slimības šķīrās no dzīves, pārņēma ne tikai viņa draugus un kolēģus, bet arī visu Latvijas sabiedrību, kurai kāds sakars ar kultūru, jo arī ar to Normunds atradās nepārtrauktā sarunā - arī tad, kad, slimības spiests, vairs reti kur rādījās ārpus mājas. Viņa paviršākam pazinējam varēja likties, ka Naumanis pēdējos gadus to vien dara kā lasa grāmatas un skatās filmas un tūlīt par tām izsakās presē vai iesaka tviterī, un necik tālu no patiesības šāds priekšstats nebija. Tak skatīties un lasīt var daudzi, bet Normunds kā neviens zināja, kurā pasaules kultūras plauktiņā katra lieta (proti, kultūras parādība) liekama, turklāt prata to tur ielikt tā, ka lasītājam viņa ielikšanas stils bieži vien sagādāja lielāku prieku nekā pati liekamā manta. Naumaņa spēja nepārtraukti uzsūkt informāciju bija tikpat apskaužama kā viņa erudīcija, intuīcija, konteksta izjūta, un viņa nepārtrauktā iekšējā nepieciešamība ar savu kultūrbagāžu dalīties bija tā, kas tūlīt pēc nāves ziņas daudzos radīja to pēkšņo sajūtu, kas izsakāma īsos vārdos: latviešu kultūrā nu ir liels neaizpildāms caurums. "Pilnīgi noteikti zinu, ka man vairs nav cilvēka, ar kuru parunāt par tām lietām, par kurām runāju ar Naumani, - nav tāpēc, ka neviens cits Latvijā tās vienkārši nezina," tagad saka viņa bijusī kolēģe Dienā un kinogrāmatu līdzautore, kinokritiķe Dita Rietuma. Pie Naumaņa viedokļa klātesamības kopš 80.gadu vidus bija tik ļoti pierasts, ka reizē ar viņa nāvi faktiski beidzas vesels posms mūsu kultūras vēsturē. Lai gan materiālu spaidu, proti, dārgu zāļu iegādes nepieciešamības, dēļ viņš pēdējos gadus rakstīja tik daudz visa kā, ka dažreiz bija jāpieliek pūles, lai nodalītu būtiskos tekstus no papļāpāšanas, tajās lietās, kur Naumanim bija ko teikt, viņš ar savu viedokli ietekmēja procesus. Neatvairāms MaskavāOlimpiskajā 1980.gadā Naumanis iestājās Maskavas teātra institūta GITIS Teātra fakultātē. Te viņu pirmoreiz ieraudzīja tagadējā Valmieras teātra literārās daļas vadītāja Edīte Tišheizere un šo brīdi atceras jo spilgti: "Es biju 5.kursā. Septembra sākums, institūta pusstāvā pīpētava. Mēs, piektkursnieki, tur stāvam. Te nāk tāds blonds, cirtains čalītis ar prievīti un tādā dievinošā balsī saka: "Es arī esmu no Latvijas, Normunds." Mēs droši vien atbildējām kaut ko augstprātīgu, piektais kurss kā nekā. Taču tā augstprātība ļoti ātri pārgāja, jo Normunds vienkārši bija neatvairāms - tāds lidojošs un naivi pārliecināts, ka viņš visiem patīk! Tam nevarēja turēties pretī. Viņš tiešām visiem patika, turklāt ātri vien varēja saprast, ka viņš ir nenormāli talantīgs." Vēlāk, dzīves lauzts un mīcīts, Normunds kļuva arī rūgts un skeptisks, bet GITIS laikos viņš bijis mirdzoši starojošs kā ķerubs, zeltainām cirtām, zilām acīm gājis pa institūtu kā princis, un tā arī pret viņu izturējās. Naumaņa spējas dibināt kontaktus ar cilvēkiem bija apbrīnojamas. "Tā, kā viņš izmantoja Maskavu, tā mēs neviens neizmantojām," stāsta Edīte Tišheizere: "Mēs, pārējie, katrs uz kaut ko koncentrējāmies, bet viņš kā zirneklis labākajā nozīmē noauda veselu tīklu, kas aptvēra visu. Viņam bija milzīgs paziņu loks, daudzi Maskavas ebreju intelektuāļi. Tur viņš arī dabūja sajūtu, ka visa pasaules kultūra attiecas uz tevi, ka ir viena kultūra. Tad vēl nebija nekādas runas par globalizāciju, bet Normundam tāda sajūta jau bija, un to viņš arī saglabāja līdz beidzamajam mirklim."Aizliegts īsināt kaut burtu!Lai gan Naumanis pats sevi raksturojis kā labticīgu skatītāju, tāds viņš bija pret mākslu, un, ja viņam likās, ka tur nav mākslas, tad viņš varēja nokritizēt tā, ka zāle neaug. Ienācis latviešu teātra kritikā ar sajūtu, ka jābūt radošai destrukcijai, lai atbrīvotu vietu kaut kam jaunam, viņš spēja izvest no pacietības dažu labu kultūras autoritāti. Ēlertei ir atmiņā reize, kad viņa sēdēja Literatūras un Mākslas redakcijā Preses nama 20.stāvā, atvērās lifta durvis, un jau no lifta bija dzirdams, cik pārskaities nāk režisors Pēteris Pētersons, kuru kādā recenzijā bija atļāvies aizskart jaunais sprukstiņš Naumanis. Pētersons, skaļi sodīdamies, nāca pie redaktora sūdzēties par šādu aizskārumu.1987.gadā Naumanim sākās Avota laiks. Jaunatnei domātais žurnāls, domubiedru vadīts, iznāca desmit gadus divās valodās iespaidīgā tirāžā, un kā kultūras nodaļas vadītājs Naumanis ar savu spēju aptvert milzīgu cilvēku loku visās kultūrjomās tam bija izcili piemērots. Tad gan arī citi redaktori dabūja iepazīties ar Normunda otru pusi, tādu kā pašiznīcināšanās programmu. Tā izturēties pret rakstu nodošanas termiņiem var atļauties tikai izcils talants. Redaktori nekad nevarēja likt galvu ķīlā, vai solītais raksts līdz pēdējam brīdim tiks saņemts, viņi citreiz ir pat braukuši pie Normunda uz mājām un ir vai nav laisti iekšā. Toties, kad raksts atnāca, tam varēja būt klāt arī autora piebilde "kategoriski aizliedzu īsināt kaut burtu!", lai gan raksta apjoms vairākas reizes pārsniedza norunāto.Visu rakstu par Normundu Naumani un viņa mantojumu lasiet žurnāla Sestdiena 19-25.septembra numurā!