Laika ziņas
Šodien
Skaidrs

Daļēji atzītais genocīds

ASV prezidenta Džo Baidena paziņojums, ka laikā no 1915. līdz 1917. gadam Osmaņu impērijā notikušās armēņu masu slepkavības uzskatāmas par genocīdu, novedis pie pretrunīgām reakcijām gan pašu armēņu, gan ekspertu un apskatnieku vidū.

Armēnijā 24. aprīlī ik gadu ar dažādiem pasākumiem tiek aizvadīta Piemiņas diena, atceroties 1915. gadā šajā datumā Osmaņu impērijā sāktās armēņu vajāšanas, slepkavības un deportācijas. Tās noveda vairāk nekā pie pusotra miljona armēņu nāves, un Armēnijā, kā arī vēl virknē pasaules valstu tas ir oficiāli atzīts par genocīdu.

Šogad 24. aprīlī ASV prezidents Džo Baidens izpildīja vienu no saviem priekšvēlēšanu solījumiem, publiski 1915. gada notikumus nosaucot par genocīdu. Iepriekš Savienoto Valstu amatpersonas šādā līmenī (ar vienu izņēmumu), runājot par šiem notikumiem, bija centīgi izvairījušās no vārda "genocīds" pieminēšanas. Tas galvenokārt skaidrojams ar nevēlēšanos bojāt attiecības ar Osmaņu impērijas mantinieci Turciju, un jāatzīst, ka arī šoreiz armēņu genocīds tika pieminēts veidā, kas atstāj virkni neatbildētu jautājumu un vietu minējumiem, vai pirmajam solim sekos vēl nākamie.

Savukārt citām valstīm, tajā skaitā arī Latvijai, kura līdz šim armēņu genocīdu nav oficiāli atzinusi, tā ir viela nopietnām pārdomām par nepieciešamību beidzot spert šādu soli.


Traģēdija pirms 106 gadiem

Tiek uzskatīts, ka pie etnisko armēņu masu slepkavībām Osmaņu impērijā, kas sākās 1915. gadā, noveda uzreiz vairāki iemesli. Tajā skaitā tiek minēts fakts, ka vēsturiskās armēņu zemes atradās vairāku varenu impēriju interešu krustpunktā. Tā, piemēram, viens no galvenajiem no XVI gadsimta līdz XIX gadsimta sākumam ilgušo nebeidzamo karu starp Osmaņu un Persijas impērijām konfliktu iemesliem bija tieši armēņu zemes. Šo karu laikā mūsdienu Armēnijas galvaspilsēta Erevāna no vienas impērijas rokām otrās pārgāja 14 reižu, bet to beigu posmā Kaukāzā ienāca trešā – Krievijas impērija. Tā spēja sev pievienot vispirms Persijas jeb Irānas Armēniju (kas kļuva par Erevānas un Nahčivanas apgabaliem Krievijas sastāvā), bet pēc 1877.–1878. gada Krievijas–Turcijas kara arī daļu Turcijas Armēnijas (Karsas apgabals). Rezultātā XIX gadsimta nogalē vēsturiskā Armēnija bija sadalīta starp savstarpēji naidīgajām Osmaņu (Rietumarmēnija) un Krievijas (Austrumarmēnija) impērijām.

Armēņu situācija abās impērijās arī sāka aizvien jūtamāk atšķirties. Krievijas varas iestādēm pret armēņiem kā pret kristiešiem nebija īpašu pretenziju, un tās arī pievēra acis uz armēņu nacionālisma uzplaukumu, it īpaši ideju par nepieciešamību atjaunot vēsturisko Lielo Armēniju, cerot izmantot šo kārti pret Osmaņu impēriju. Savukārt pēdējās attieksme pret armēņiem, neraugoties uz oficiāli pastāvošajām plašajām armēņu autonomijas tiesībām, tajā skaitā sultāna apstiprinātu armēņu valsts konstitūciju, kļuva aizvien negatīvāka. Tas skaidrojams gan ar kopējo, aizvien sliktāko attieksmi pret zimmi (impērijas mazākumtautības – citticībnieki), gan ar osmaņu militārajām neveiksmēm karā ar Krieviju un Balkānos, kas noveda pie liela skaita musulmaņu bēgļu un pārceļotāju ierašanās impērijā. Pēdējo attieksme pret kristiešiem bija izteikti naidīga, un tas noveda pie aizvien biežākiem konfliktiem, tostarp armēņu grautiņiem un vajāšanām provincēs. Varas iestādes šādas akcijas ne tikai nenovērsa, bet bieži arī atklāti nostājās grautiņu rīkotāju pusē.

Tā konflikti ar kurdiem, kuru vadoņi centās izmantot situāciju, papildus jau esošajiem impērijas nodokļiem apliekot Mazāzijas armēņus vēl ar saviem, noveda pie plašiem armēņu nemieriem no 1894. līdz 1896. gadam. Tie tika nežēlīgi apspiesti, tostarp tika noslepkavoti 80 000–300 000 armēņu (armēņu vēsturnieki lēš, ka bojāgājušo skaits pārsniedzis 350 tūkstošu). Vērienīgi armēņu grautiņi ar vairākiem desmitiem tūkstošiem bojāgājušo notika arī 1909. gadā, kad par Osmaņu impērijas sultānu kļuva Mehmeds V. Nekādas reālas varas šim sultānam, jāpiebilst, nebija, un viņa vārdā valsti pārvaldīja tā saucamie Trīs pašā, kuri atbalstīja un virzīja jaunturku idejas (iestājās par nacionālismu un valsts reformēšanu laicīgā virzienā). Šo notikumu dēļ bija skaidrs, ka Turcijas Armēnija pie pirmās iespējas sekos Balkānu piemēram un atdalīsies no Osmaņu impērijas – vai nu kā neatkarīga valsts, vai iekļaujoties Krievijas impērijas sastāvā. Turklāt armēņu zemes kļuva par ģeogrāfisku šķērsli jaunturku plānu ceļā apvienot osmaņu virsvadībā visas tjurku tautas (galvenokārt mītošas Krievijas impērijā).

Vadzis lūza pēc Osmaņu impērijas iesaistīšanās I pasaules karā, kad armēņu kopienas būtībā atteicās piedalīties karadarbībā pret Krieviju. Rezultātā 1915. gada 24. aprīlī tika apcietināti simtiem armēņu inteliģences pārstāvju, no kuriem daudzi arī uzreiz nogalināti, bet visā impērijā sākās armēņu grautiņi, slepkavošana un īpašumu izlaupīšana. Jāpiebilst gan, ka daudzviet armēņu pašaizsardzības vienības izrādīja izmisīgu pretestību slepkavām, tostarp dažos gadījumos spējot pārņemt savā kontrolē vairākas pilsētas un pat noturēt tās līdz brīdim, kamēr ieradās Krievijas impērijas spēki. Uz šāda fona mēnesi vēlāk, 1915. gada 27. maijā, Osmaņu impērijā tika pieņemts pārcelšanu jeb deportāciju likums, kas "politisku un drošības apsvērumu dēļ" paredzēja liela skaita iedzīvotāju (tieši neminot armēņus, lai gan bija skaidrs, ka likums vērsts pret viņiem) pārvietošanu uz citiem valsts reģioniem, galvenokārt Sīriju.

Šādi lēmumi par tautu pārvietošanu gan Osmaņu impērijā nebija retums, un likums bija balstīts iepriekšējā pieredzē. Formāli tika uzskatīts, ka pārvietošana ir īslaicīga, tādēļ likums paredzēja uzskaitīt un saglabāt visus armēņu īpašumus, taču praksē šī prasība tika masveidā ignorēta, bet slepkavības un laupīšanas tikai vērsās plašumā. Turklāt gan pa ceļam uz nometnēm Sīrijā (uz kuram armēņi tika vesti kājām cauri tuksnesim), gan pašās nometnēs nebija pat elementāru dzīvošanai nepieciešamo apstākļu, un mirstība "pārvietoto" vidū bija ārkārtīgi augsta. Arī armija, kura organizēja deportācijas, pret armēņiem attiecās sliktāk nekā pret karagūstekņiem, un visu šo notikumu rezultātā saskaņā ar Armēnijas aplēsēm bojā gāja vairāk nekā pusotrs miljons armēņu.

 

Sarežģītā ģeopolitika

Jau ilgas desmitgades gan armēņu kopienas visā pasaulē, gan Armēnija kā valsts (kopš neatkarības iegūšanas pēc PSRS sabrukuma) konstanti prasa, lai mūsdienu Turcijā šie notikumi tiktu atzīti par armēņu genocīdu. Turcija pret šādu formulējumu kategoriski iebilst, apgalvojot: tā laika Osmaņu impērijas politika nav bijusi vērsta pret armēņiem kā tautu, armēņi gājuši bojā konflikta ar carisko Krieviju laikā, bojāgājušo skaits ir ievērojami pārspīlēts un nepārsniedz pusmiljonu cilvēku, liels skaits bojāgājušo tāpat ir arī turku vidū. Tomēr, neraugoties uz Turcijas nostāju, par genocīdu armēņu masu slepkavības un deportācijas ir atzinušas vairāk nekā 30 pasaules valstis, no kurām ietekmīgākās ir Francija un Krievija (tajās abās mīt daudzskaitlīgas armēņu kopienas).

ASV līdz šim vairāk nekā četrus gadu desmitus bija oficiāli izvairījušās to darīt, tomēr, kā jau minēts, šogad arī ASV prezidenta Džo Baidena oficiālajā paziņojumā beidzot izskanēja vārds "genocīds". Te gan jāpaskaidro, ka šī genocīda pieminēšana pagaidām ir tikai vārds Baidena paziņojumā, kas nav apstiprināts ar ASV prezidenta parakstītu atbilstošu likumu. Tas nozīmē, ka turpmākajiem ASV prezidentiem var būt arī cits viedoklis un pat Baidens var mainīt savu līdzšinējo nostāju, ja starptautiskā situācija to prasīs. Kā atgādina Turcijas izdevums Sabah, šāda situācija jau ir piedzīvota 1981. gadā, kad apzīmējumu "genocīds", runājot par 1915. gada notikumiem, izmantoja cits ASV prezidents Ronalds Reigans.

Pašlaik starptautiskā situācija ievērojami atšķiras no 1981. gada, kad pilnā sparā ritēja aukstais karš starp ASV un PSRS. Tolaik Reigans centās vienlaikus izdabāt ASV armēņu kopienai (vienai no trim lielākajām pasaulē līdztekus šīs tautas kopienām jau minētajā Krievijā un Francijā) un nesabojāt attiecības ar ASV un Ziemeļatlantijas aliansei stratēģiski nozīmīgo Turciju – valsti ar otru daudzskaitlīgāko (pēc pašas ASV) armiju NATO un nozīmīgu PSRS ierobežotāju. Oficiāli abas valstis joprojām ir sabiedrotās NATO ietvaros, tomēr Vašingtonas un Ankaras attiecības pasliktinās jau kopš Baraka Obamas prezidentūras laika posma, kad Turcijas prezidents Redžeps Tajips Erdogans sāka īstenot savu, lielā mērā no ASV neatkarīgu politiku, prezentējot Turciju kā neatkarīgu reģionālo lielvaru. Turklāt tas attiecas ne tikai uz Turcijas aktivitātēm Sīrijā un Irākā, kur Ankara regulāri nonāk pretrunās ar ASV interesēm, bet arī uz daudz plašāka mēroga lēmumiem. Tāpēc var teikt, ka iepriekšējās ciešās sadarbības ar ASV un rietumvalstīm vietā Turcija aizvien biežāk dod priekšroku sadarbībai ar Ķīnu un Krieviju.

Tā, piemēram, Turcija cer ieņemt būtisku vietu Ķīnas transporta megaprojektā Viena josla, viens ceļš (dēvēts arī par Jauno zīda ceļu), bet netieši par abu valstu sadarbības līmeni liecina kaut vai fakts, ka pirmā reģistrētā un Turcijā visvairāk izmantotā vakcīna pret Covid-19 ir Ķīnas Sinovac. Tāpat Turcija ir ievērojama Krievijas energoresursu patērētāja un tranzītvalsts, tostarp Krievijas valsts gigants Rosatom būvē Turcijā šīs valsts pirmo atomelektrostaciju (AES) – Akuju AES. Domstarpību ar ASV dēļ Turcija arī jau ir iepirkusi Krievijas pretgaisa aizsardzības sistēmas S-400 (šis iepirkums ir kļuvis par iemeslu ASV sankcijām pret Ankaru) un neslēpj, ka šādi iepirkumi var notikt arī turpmāk. Savukārt pēc ASV aizlieguma pārdot Turcijai piektās paaudzes iznīcinātājus F-35 uzreiz vairākas amatpersonas Ankarā izteikušās, ka arī par lidmašīnu Su-57 piegādātāju varētu kļūt Krievija. Šo un vēl virknes citu iemeslu dēļ daudzi eksperti uzskata: kamēr pie varas būs Erdogans, Turcija turpinās dreifēt abu Eirāzijas lielvalstu virzienā, pakāpeniski, ja ne atklāti, pārejot to pusē vai vismaz aizejot no kolektīvo Rietumu nometnes.

Tiesa, tā ir tikai medaļas viena puse, jo tai pašā laikā pastāv virkne nesaskaņu arī starp Turciju un Ķīnu, bet galvenokārt jau starp Turciju un Krieviju. Pantjurkisma ideoloģijas ietvaros Turcija pretendē uz visu tjurku tautu valstu apvienības izveidi, protams, Ankaras vadībā, bet pie šīm tautām pieder gan uiguri Ķīnā, gan uzbeki un kazahi, kuru nacionālās valstis ir galvenokārt Krievijas, mazākā mērā Ķīnas ietekmes zonas. Nosacīti par «savām» Turcija uzskata arī vairākas mazākumtautības pašā Krievijā, tostarp neslēpjot, ka tai ir pretenzijas arī uz Krimas pussalu, kas pirms vairākiem gadsimtiem bija Osmaņu impērijas vasaļvalsts. Šīs pretenzijas vēl papildina fakts, ka Turcijā dzīvo vairāk nekā miljons savulaik no pussalas emigrējušo Krimas tatāru pēcteču. Tāpat ievērojami atšķiras Ankaras un Maskavas (kā arī Pekinas) priekšstati par kārtību Tuvajos Austrumos, it īpaši Sīrijā, kura tāpat ir kādreizējā daļa no Osmaņu impērijas un kuru Turcija labprāt redzētu savā sastāvā, tikai šoreiz jau neoosmanisma (jaunas Osmaņu impērijas izveides) ietvaros. Un tas nav viss – vēl viens domstarpību cēlonis ir Turcijas vēlme atjaunot kādreizējo ietekmi Kaukāzā.

Pagaidām visi šie jautājumi tiek risināti pēc principa, ka Turcija sadarbojas ar Krieviju un Ķīnu tur, kur tas ir iespējams un ir izdevīgi, pārējo problēmu risināšanu atliekot uz nenoteiktu vēlāku laiku.


Radikāli pretējas nostājas

Pastāvot šādam valstu attiecību fonam, daudzi analītiķi pauž bažas, ka Ankarai atklāti nepatīkamā armēņu genocīda jautājuma parādīšanās dienaskārtībā vēl vairāk pasliktinās ASV un Turcijas attiecības, kā arī paātrinās Ankaras tuvināšanos ar Maskavu un Pekinu. Uzskatāms piemērs šajā ziņā jau ir strauja Ķīnas, Krievijas un Irānas politiskā un ekonomiskā tuvināšanās kā atbilde uz ASV izvērsto prasību, sankciju un ierobežojumu politiku pret šīm valstīm. Ka bažas nav bez pamata, liecina arī Erdogana atbilde ASV prezidentam, kurā norādīts, ka Baidena paziņojums ir devis kārtējo triecienu Turcijas un ASV attiecībām.

"Ja jūs sakāt "genocīds", tad vispirms paskatieties uz sevi. Par indiāņiem nav vērts pat runāt – viss tāpat ir zināms. Tā ka jūs nespēsiet pielipināt zīmi "genocīds" Turcijai. Kas attiecas uz ASV, var tikt atvērtas diskusijas daudzu iemeslu dēļ – no Vjetnamas līdz Irākai. Ja jūs runājat par genocīdu, tad paskatieties spogulī un novērtējiet paši sevi," atbildot uz Baidena paziņojumu, izteicās Erdogans. Tāpat viņš uzsvēra, ka armēņu pusei nav nekādu konkrētu pierādījumu par Turcijas vainu izvirzītajās apsūdzībās un nav arī nevienas starptautiskas tiesas lēmuma, ka 1915. gada notikumi būtu genocīds. "Daudzās vietās ir armēņu noslepkavoto turku masu apbedījumi, bet jūs nekur neatradīsiet armēņu masu apbedījumu vietas," klāstīja Turcijas prezidents un vienlaikus arī norādīja, ka šie notikumi jāizvērtē nevis politiķiem, bet vēsturniekiem. Savukārt Turcijai draudzīgajā Azerbaidžānā uzreiz vairāki redzami izdevumi nodēvējuši armēņu genocīdu pat par "padomju propagandas izdomājumu".

Te vēl jāpiebilst, ka jau pieminētajām pretrunīgajām Turcijas un Krievijas attiecībām nekādi netraucē fakts, ka Maskava 1915. gada notikumus oficiāli nosaukusi par genocīdu atbilstoši visām šādos gadījumos pieņemtajām prasībām – ar Valsts domes (parlaments) balsojumu un prezidenta parakstītu lēmumu. Krievijas prezidents Vladimirs Putins arī ir klātienē piedalījies Piemiņas dienas pasākumos Armēnijā, kas ir ievērojami vairāk, nekā šajā ziņā izdarījušas ASV. Tas arī ļauj, piemēram, izdevumam Sabah dēvēt Baidena paziņojumu par simbolisku soli, kas nespēs atstāt būtisku ietekmi uz Turcijas īstenoto politiku.

Tikmēr Armēnijā un pasaules armēņu kopienās Baidena paziņojums tika uztverts pilnīgi pretēji un vērtēts ļoti atzinīgi – it īpaši ārkārtas vēlēšanu priekšvakarā šobrīd formāli demisionējušo premjerministru Nikolu Pašinjanu atbalstošajos medijos. Atsevišķos no tiem 1915. gada notikumu nodēvēšana par genocīdu pat tiek saukta par lielu Pašinjana diplomātisko uzvaru, lai gan tiek arī norādīts, ka ar šādiem paziņojumiem tiek mēģināts kaut daļēji aizēnot Armēnijas sagrāvi karā ar Turcijas atbalstīto Azerbaidžānu par Kalnu Karabahu. Tā, piemēram, Pašinjanam opozicionārais izdevums Iravunk saskata Savienoto Valstu vēlmi atjaunot savu tā paša kara dēļ ievērojami sarukušo ietekmi un prestižu Armēnijā, mazināt Krievijas nozīmīgo lomu reģionā, kā arī iespēju robežās atbalstīt lielā mērā uz Rietumiem orientēto Pašinjanu pirms vēlēšanām, lai nepieļautu izteikti prokrievisku spēku nākšanu pie varas. Tāpat Iravunk un citi Pašinjanam opozīcijā esošie izdevumi atgādina arī jau šī raksta sākumā minēto, ka izteikums par genocīdu pagaidām ir tikai izteikums. ASV prezidents nav pat parakstījis 2019. gadā ASV Pārstāvju palātas un Senāta vienbalsīgi pieņemto rezolūciju par 1915. gada notikumu atzīšanu par genocīdu, kuru savulaik, nevēloties pārmērīgi pasliktināt attiecības ar Turciju, atteicās parakstīt iepriekšējais ASV prezidents Donalds Tramps, norāda Armēnijas premjerministra opozicionāri. Šā iemesla dēļ Baidena paziņojums tiek dēvēts arī par īslaicīgu politisko manevru bez juridiskām ilgtermiņa sekām. Pretējā viedokļa aizstāvji gan ir pārliecināti, ka, lai arī izteikts šādā formā, Baidena paziņojums nozīmē ASV attieksmes maiņu un attiecīgi arī iespējas beidzot atjaunot vēsturisko taisnīgumu.

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

Žurnāla "SestDiena" publikācijas

Vairāk Žurnāla "SestDiena" publikācijas


Aktuāli

Gaismai pretī(1)

Beidzot. Beidzot tie Jāņi, tās Līgas, tie svētki pienākuši! Nedēļu pirms saulgriežiem jau pavisam droši var dzīvot to noskaņās, ne par ko citu īpaši nedomāt, un šī gada daudzās brīvdienas svētku ne...

Šonedēļ SestDienā

Vairāk Šonedēļ SestDienā


SestDienas salons

Vairāk SestDienas salons


Pasaule

Vairāk Pasaule


Politika

Vairāk Politika


Tēma

Vairāk Tēma


Pieredze

Vairāk Pieredze


In memoriam

Vairāk In memoriam


Tuvplānā

Vairāk Tuvplānā


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


Latvijai vajag

Vairāk Latvijai vajag


SestDienas receptes

Vairāk SestDienas receptes


Dienasgrāmata

Vairāk Dienasgrāmata