Krievijas personīgais tīmeklis

Maija sākumā Krievijas prezidents Vladimirs Putins parakstīja pretrunīgo likumu par tā dēvēto suverēno Krievijas internetu. Likuma aizstāvji uzskata, ka tā stāšanās spēkā palielinās valsts digitālo suverenitāti, kritiķi – ka likums pieņemts, lai ierobežotu vārda brīvību internetā un palielinātu cenzūru, bet atsevišķi analītiķi – ka Krievijas jaunais likums ir kārtējais solis pretī splinternetam jeb lielvaru kontroles un ietekmes zonās sadalītam šodienas globālajam internetam.

Zelta vairogs un pārējie

Doma par virtuālu valsts norobežošanos no ārpasaules nepavisam nav unikāla, jo lielākā vai mazākā mērā šāda iespēja pastāv vairākās pasaules valstīs. Pats populārākais piemērs, protams, ir Ķīna, kura kopš 2003. gada ir paslēpusies aiz Zelta vairoga, neoficiāli dēvēta par lielo Ķīnas ugunsmūri. Zelta vairogs tiek uzskatīts par pašu efektīvāko interneta cenzūras sistēmu pasaulē un sastāv no trim pakāpēm. Sistēma vispirms bloķē konkrētas vietnes, pēc tam konkrētu saturu, kas radīts citviet, bet beigās cenzūrai vēl tiek pakļauts pašā Ķīnā radītais interneta saturs – ar to nodarbojas vairāki miljoni cenzoru un 300 tūkstoši kiberpolicistu. Arī iespējas apiet šo mūri, izmantojot virtuālos privātos tīklus (VPN), ir ierobežotas, jo šos VPN piedāvā neviens cits kā tikai pašas Ķīnas izstrādātāji.

Rezultātā Ķīnas iedzīvotājiem nav pieejama lielākā daļa Rietumos populāru internetu vietņu – tām visām ir izveidoti vietējie analogi, kuru saturs tiek rūpīgi pieskatīts. Tieši tāpat valstī ir aizliegti interneta kazino, vietnes ar pornogrāfisku saturu un vēl daudz kas cits, kas nesaskan ar komunistiskās partijas priekšstatiem par morāli. Būtiski, ka iedzīvotāju aktivitātes internetā ir arī pamatā sociālo reitingu sistēmai, kura pilnā apmērā valstī tiks ieviesta nākamajā gadā. Šī sistēma nodrošinās, ka iedzīvotājiem ar zemu reitingu tiek liegta virkne iespēju, piemēram, atsevišķu aviobiļešu iegāde, iespēja sūtīt bērnus prestižās skolās utt.

Vēl viena valsts, kas internetā spēj norobežoties no ārpasaules, ir Irāna, kurā autonoms internets izveidots uzreiz vairāku iemeslu dēļ. Kas attiecas uz kritisko infrastruktūru, valstij būtībā nav citas izejas, jo tā ir pakļauta virknei ASV un arī citu rietumvalstu sankciju, kas ierobežo iespējas izmantot daļu servisa un pakalpojumu. Savukārt attiecībā uz tīri iekšpolitiskiem aspektiem – Irānā pastāv spēcīgi protestu strāvojumi, kas iedzīvotāju vidū tiek izplatīti ar sociālo tīklu un ziņapmaiņas vietņu starpniecību. Tādēļ arī varasiestādes nereti atslēdz pieeju kādam vai vairākiem ārvalstu servisiem. Pilnībā no ārpasaules atslēgusies Irāna gan vēl nav ne reizi un arī necenšas pārmērīgi cīnīties pret VPN izmantošanu, tomēr šāda iespēja Teherānai ir.

Taču gandrīz pilnībā norobežojusies no ārpasaules jau ir komunistiskā Ziemeļkoreja, kurā pastāv savs vietējais interneta tīkls ar, kā tiek uzskatīts, pieciem līdz sešiem tūkstošiem lietotāju – precīzs to skaits gan ir zināms tikai pašas Phenjanas varas iestādēm. Ar ārpasauli Ziemeļkoreju savieno tikai viens sakaru kanāls caur Krieviju. Ne īpaši labāka ir situācija Turkmenistānā, kurā virtuālā saziņa ar ārpasauli tāpat ir stipri ierobežota un pieejama tikai ļoti ierobežotam iedzīvotāju lokam. Interneta saziņa ar ārvalstīm tiek stingri kontrolēta arī Kubā, vienīgi tur varasiestādes ir izvēlējušās citu stratēģiju – lai gan ārvalstu vietņu saturs tiek cenzēts, pēc tam tas ir pieejams ikvienam pieslēguma īpašniekam, izmantojot īpašas kartes. Tā kā vienas stundas cena līdzinās apmēram trešdaļai mēnešalgas, gribētāju nav daudz, un arī internets ir pieejams tikai ap pieciem procentiem valsts iedzīvotāju.

Ir zināmi arī gadījumi, kad valstis no interneta atslēdzas tikai uz brīdi, kādu iekšpolitisku iemeslu dēļ. Piemēram, tā dēvētā arābu pavasara laikā no interneta uz piecām dienām pilnībā atslēdzās Ēģipte, kuras varas iestādes šādi cerēja ierobežot informācijas par protestiem izplatīšanos sociālajos tīklos. Pie atslēgšanās no interneta var novest arī ārēji iemesli, kā tas 2012. gadā notika ar Sīriju. Ja var ticēt Edvardam Snoudenam, atslēgšanās bija ASV Nacionālās Drošības aģentūras nemākulīgu darbību rezultāts – aģentūra Sīrijas galvenajā interneta maršrutētājā mēģināja slepus uzstādīt spiegošanas programmatūru, taču kādu neskaidru iemeslu dēļ šie centieni noveda pie tīmekļa Sīrijas segmenta atslēgšanās no pārējās pasaules.

Vienlaikus gan ir vēl cits aspekts, kas parasti uz iepriekš minēto un vēl citu piemēru fona paliek neievērots. Nepieciešamība nodrošināt interneta kritiskās infrastruktūras funkcionēšanu ārkārtas situācijās ir iekļauta daudzu pasaules valstu nacionālās drošības stratēģijās, rīcības plānos ārkārtas situācijas un līdzīgos dokumentos. Tieši tāpat daudzviet pasaulē tiek sperti arī praktiski soļi nepieciešamās infrastruktūras izveidei un citu risinājumu ieviešanai, un tāpēc to valstu skaits, kuras spēj nodrošināt vairāk vai mazāk autonoma internetafunkcionēšanu, patiesībā sniedzas vairākos desmitos un nepavisam neaprobežojas tikai ar autoritāriem režīmiem.
 

Čeburaškas pēctecis

Krievijā pirmais, kurš oficiālajā līmenī sāka runāt par nepieciešamību nodrošināt valsts "digitālo suverenitāti", bija senators Maksims Kavdžaradze. Viņš ar šādu ideju nāca klajā 2014. gada aprīlī. Tiesa, senators piedāvāja dēvēt suverēno internetu par Čeburašku, kas neļāva ieceri uztvert īpaši nopietni un padarīja par asprāšu mērķi, jo šis Krievijā populārais multfilmu tēls ir arī daudzu anekdošu un interneta joku varonis.

Taču ideja aizmirsta netika, un 2015. gada nogalē kļuva zināms, ka Krievijas valdība ar valsts vislielākajiem telekomunikāciju operatoriem un informācijas tehnoloģiju kompānijām ir sākusi neoficiālas konsultācijas par autonoma interneta ieviešanas iespējām. Tāpat valstī tika pieņemti vairāki likumi, kas palielināja Krievijas iespējas kontrolēt savu digitālo vidi. Tomēr runas par visaptverošu suverēno internetu darba kārtībā atgriezās tikai pagājušā gada augustā, kad tika publiskota topošā ASV Nacionālās kiberdrošības stratēģija. Tajā ievērojama loma bija atvēlēta cīņai ar Krieviju, solot nekautrēties ar līdzekļu izvēli. Drīz pēc tam kad ASV prezidents Donalds Tramps apstiprināja šo stratēģiju, Krievijas Valsts domē tika iesniegts likumprojekts par autonoma Krievijas nacionālā interneta tīkla izveidošanu, kas presē nekavējoties tika iedēvēts par suverēnā interneta likumu.

Likumprojekta autori, no kuriem galvenais ir senators Andrejs Klišass, suverēnā interneta izveides nepieciešamību pamatoja tieši ar ASV jauno kiberdrošības stratēģiju. Lai gan iecere noveda pat pie protesta demonstrācijām, aprīļa beigās to galīgajā lasījumā apstiprināja abas Krievijas parlamenta palātas un dažas dienas vēlāk parakstīja arī Krievijas prezidents Vladimirs Putins. Jaunais likums, izņemot punktus par kriptogrāfiju un nacionālo domēnu vārdu sistēmu, spēkā stāsies šā gada 1. novembrī, bet pilnā apmērā tā normas paredzēts ieviest līdz 2021. gada 1. novembrim.

Likums papildina un precizē divus Krievijā jau spēkā esošus likumus – par sakariem un informāciju, kā arī par informācijas tehnoloģijām un informācijas aizsardzību – un paredz, ka Krievijā tiks izveidots alternatīvs jeb suverēns vietējais internets. Ja vienkāršoti, šobrīd ievērojama daļa datu no kādas vienas vietas uz citu Krievijas teritorijā tiek pārsūtīta jeb maršrutizēta caur ārvalstīs dislocētiem serveriem, tāpat daudzi dati tiek uzglabāti nevis Krievijā, bet citās valstīs. Likums par suverēno internetu oficiāli paredz radīt tādu interneta trafika maršrutizācijas infrastruktūru, kura līdz minimumam samazinās datu pārsūtīšanu caur ārvalstīm. Tāpat tiks radīti priekšnoteikumi, kas liks vai ļaus atteikties no Krievijā iegūto datu uzglabāšanas aiz valsts robežām. Rezultātā datu apmaiņa Krievijas interneta vidē notiks tikai šīs valsts teritorijā, un līdz ar to atslēgšana (vai atslēgšanās) no globālā tīmekļa nespēs ietekmēt vietējo servisu, interneta vietņu u. c. darbību, kā arī apmaiņu ar informāciju valsts iekšienē.