Galvenais domstarpību cēlonis nu jau tradicionāli ir abpusējā nespēja panākt vismaz kaut kādu noregulējumu bruņotajā konfliktā starp Ukrainas prorietumniecisko valdību un prokrieviskajiem, Maskavas atbalstītajiem valsts austrumu separātistiem. Saspīlējums turpinās jau kopš 2014. gada un ir novedis vairāk nekā pie 13 tūkstošu cilvēku bojāejas un vairāku miljonu ukraiņu piespiedu došanās bēgļu gaitās. Pastāv starptautiski atzīta ceļa karte konflikta noregulējumam jeb tā saucamā Minskas vienošanās, tomēr abām pusēm par tās īstenošanu ir tik atšķirīgi viedokļi, ka joprojām tā arī nav izdevies iedzīvināt pat pirmo no vienošanās punktiem – par abpusēju spēka atvilkšanu no frontes līnijas un stabila ilgtermiņa pamiera iedibināšanu.
Rezultātā Minskas vienošanās de facto pastāv vienīgi uz papīra, bet tiešie konflikta dalībnieki aizvien vairāk sliecas uzskatīt, ka panākt mieru ir iespējams, tikai lietojot spēku. Papildu riskus rada arī tas, ka Ukraina ir kļuvusi par Rietumu, šajā gadījumā galvenokārt anglosakšu ar ASV priekšgalā, un Krievijas ģeopolitisko kauju lauku, bet tas nozīmē: pat ja piekāpšanās šajā strīdā lielvarām nav kritiska, tās kategoriski nevēlas tādu pieļaut. Šā iemesla dēļ pesimisti runā pat par 1962. gada Karību krīzes analoga atkārtošanās iespējamību, lai gan vairākums ekspertu tik drūmu scenāriju tomēr nezīmē.
Neīstenojamā vienošanās
Minskas vienošanās jeb Minska-2 tika parakstīta 2015. gada 12. februārī Baltkrievijas galvaspilsētā tā saucamajā Normandijas formātā (Krievija, Ukraina, Vācija, Francija) un paredz virkni soļu konflikta noregulēšanai Ukrainas austrumos. Tajā paredzēta tiešu sarunu sākšana starp Kijevu un abām separātistu republikām, īpaša statusa noteikšana abiem reģioniem Ukrainas konstitūcijā, karadarbībā iesaistīto separātistu amnestija un virkne citu darbību, kuru rezultātā abi reģioni būtībā kļūst par valsti valstī, ar iespējām ievērojami ietekmēt gan Ukrainas iekšpolitiku, gan ārpolitisko kursu. Jāpiebilst, ka Krievijai – tāpat kā Vācijai un Francijai – teorētiski te ir tikai dokumenta izpildi garantējošās valsts statuss, pat iespēja, ka tā varētu tikt uzskatīta par konflikta dalībnieci, nekur nav pieminēta. No trim lappusēm sastāvošais dokuments satur tikai vispārīgus izlīguma pamatprincipus – panākt precīzākas vienošanās bija paredzēts jau tālāku sarunu gaitā. Lai arī speramie soļi dokumentā ir sarindoti grūti pārprotamā kārtībā, kur nākamais loģiski izriet no iepriekšējā, oficiāli nekur nav dotas tiešas norādes, ka ievērojama tieši šāda secība, līdz ar to atstājot vietu dažādām interpretācijām.
Kādēļ izveidojusies šāda situācija? Minskas vienošanās tika parakstīta brīdī, kad Ukraina atradās militāras katastrofas 15priekšā – karadarbības turpināšanas gadījumā starp tās spēkiem un Krievijas atbalstītajiem separātistiem pastāvēja pilnīgi reāla iespēja, ka separātistu spēki pārvarēs pēdējo atlikušo, ļoti nosacīto Ukrainas aizsardzības barjeru. Tādējādi tiem pavērtos iespējas gan pārņemt savā kontrolē visas Doņeckas un Luhanskas apgabalu teritorijas, gan brīvs ceļš uz lielākajām Ukrainas austrumu pilsētām. Lai to nepieļautu, tad arī tika parakstīta separātistiem un Krievijai izdevīga vienošanās, kurai Maskava vēl pasteidzās panākt īpašas ANO Drošības padomes apstiprinātas rezolūcijas statusu – šī iemesla dēļ tā tiek uzskatīta par vienīgo starptautiski atzīto konflikta noregulēšanas ceļu.
Par galveno ieguvēju no iespējamās vienošanās īstenošanas tiek uzskatīta Maskava, jo šis dokuments ļauj gan izpildīt vairākumu prokrievisko separātistu prasību (galvenokārt par plašu politisko, ekonomisko un kultūras autonomiju Ukrainas sastāvā), gan ar to starpniecību saglabāt ievērojamu Maskavas ietekmi turpmākajā Kijevas politikā. Tikmēr gan Kijevā, gan Ukrainas austrumos Minskas vienošanās nekādu optimismu neraisa. Kijevai ne tikai vienošanās stāšanās spēkā, bet pat tiešu sarunu sākšana ar separātistiem nozīmēs sakāves atzīšanu, separātisma uzliesmojumu jau citos valsts reģionos, kā arī, visticamāk, nepieciešamību atteikties no valsts uzņemtā kursa uz Eiropas Savienību (ES) un Ziemeļatlantijas aliansi, jo nāksies ņemt vērā separātistu viedokli, kas ir abām šīm savienībām atklāti naidīgs. Šo iemeslu dēļ Ukrainai ir pieņemama tikai teritoriju atgūšana ar tās noteikumiem, un tādēļ valsts ik pa brīdim nāk klajā ar iniciatīvām par Minskas vienošanās pārskatīšanu. Savukārt abās starptautiski neatzītajās republikās sajūsmu neizraisa pat tikai iespēja atkal atgriezties Ukrainas sastāvā, nemaz nerunājot par atgriešanos ar Ukrainas noteikumiem.
Līdz ar to, jo ilgāk turpinās konflikts, jo kļūst skaidrāks, ka separātisti savu nākotni redz tikai un vienīgi Krievijas sastāvā, par ko uzskatāmi liecina arī republikās strauji pieaugošais Krievijas pilsoņu skaits. Pateicoties Krievijas piešķirtajai iespējai abu neatzīto republiku pases īpašniekiem iegūt Krievijas pilsonību ar atvieglotiem noteikumiem, lielvalsts pilsoņu skaits tajās tiek lēsts ap 420 tūkstošiem. Vēl vismaz 200 tūkstoši reģiona iedzīvotāju Krievijas pasi ir saņēmuši jau pēc pārcelšanās uz šo valsti, visbiežāk – bēgot no karadarbības. Rinda pēc Krievijas pases ir izveidojusies vairāk nekā divu gadu garumā, pat neraugoties uz to, ka par šo dokumentu nākas nodevās maksāt separātistu republikām gana ievērojamu summu, un tiek lēsts, ka aptuveni piecu gadu laikā par Krievijas pilsoņiem kļūs ap diviem miljoniem jeb vairāk par pusi separātisko teritoriju iedzīvotāju.
Šāds fons ir tam, ka uz abu pušu robežlīnijas nu jau sešus gadus turpinās latenta karadarbība – brīžiem tā kļūst intensīvāka, bet brīžiem iestājas starptautiskā līmenī panākti pamieri. Patlaban konflikta zonā ir izvietoti ap simt tūkstošiem ukraiņu karavīru un ap 30 tūkstošiem lieli separātistu spēki (vairs pat netiek slēpts, ka pēdējos apmāca un viņu darbības koordinē instruktori no Krievijas). Panāktās vienošanās ievērošanu, savukārt, kontrolē Eiropas Drošības un sadarbības organizācijas (EDSO) novērotāji, kuru iespējas gan ir ierobežotas – viņi var tikai fiksēt pārkāpumus. Abas puses regulāri vaino viena otru provokācijās un pamiera pārkāpšanā, Minskas vienošanās mērķtiecīgā nepildīšanā un citos nodarījumos, turklāt Ukraina arī oficiāli uzskata abas separātistu republikas par Krievijas okupētām, un tādēļ jebkuras separātistu aktivitātes publiskajā telpā tiek saistītas ar Krieviju. Jau plašākā mērogā dažādos pārkāpumos saistībā ar konfliktu Ukrainas austrumos cita citu vaino arī Krievija un rietumvalstis.
Arī informatīvā spriedze
Pēdējais pamiers un abu pušu robežlīnijas Ukrainas austrumos, lai arī ar pārkāpumiem, taču bez vērā ņemamas eskalācijas, pastāvēja kopš pagājušā gada jūlija beigām. Taču šā gada martā situācija sāka strauji pasliktināties un atsākās aizvien lielāka mēroga apšaudes, kurās abas puses ierasti vaino viena otru. No Kijevas un separātistiem arī gandrīz katru dienu pienāk ziņas par kritušajiem un ievainotajiem, un šie dati tiek plaši izmantoti informatīvajā karā. Tā 26. martā, kad gāja bojā četri Ukrainas bruņoto spēku karavīri, valsts Aizsardzības ministrija paziņoja, ka tas noticis pretinieka mīnmetēju apšaudes rezultātā, kamēr separātisti apgalvoja, ka karavīri uzspridzinājušies uz pašu Ukrainas spēku izvietotajām mīnām. Dažas dienas vēlāk, kad Doņeckas separātistu teritorijā gāja bojā četrus gadus vecs zēns, tika paziņots, ka viņa nāvi izraisījis Ukrainas bezpilota lidaparāta uzlidojums, kamēr Ukrainas puse apgalvoja, ka zēns nejauši uzspridzinājies ar granātu.
Paralēli vispirms no Ukrainas, bet nedaudz vēlāk arī no Krievijas sāka pienākt aculiecinieku uzņemti videomateriāli, kuros redzama militārās tehnikas pārvadāšana ar dzelzceļa sastāviem konflikta zonas virzienā. Separātistu teritorijās tika izsludināta daļēja mobilizācija, bet Krievijas prese sāka vēstīt par ievērojamām aktivitātēm Krievijas armijas un dažādās kara veterānu organizācijās. Jāpaskaidro, ka pēdējās Krievijā ir vienlaikus gan bijušo karavīru apvienības, gan sava veida starpnieces gadījumos, kad kādos karstajos punktos ir nepieciešami algotņi, un tiek uzskatīts, ka ar šo organizāciju starpniecību tikai diennakts laikā ir iespējams mobilizēt ap simt tūkstošiem cilvēku ar iepriekšēju militāro pieredzi. Par šādu nosacīti brīvprātīgo gatavību pēc pirmā aicinājuma doties uz Ukrainas austrumiem plaši vēsta arī separātistu mediji. Savukārt spriedzi vēl vairāk palielina Ukrainas militārās vadības paziņojumi, ka valsts armija ir gatava atgūt kontroli pār Donbasu ar militāru spēku, Ukrainas prezidenta Volodimira Zelenska aicinājumi paātrināt valsts uzņemšanu NATO, kas tiek uzskatīta par galveno Ukrainas drošības garantu, kā arī rietumvalstu paziņojumi par atbalstu Kijevai un šo valstu Krievijai adresētās apsūdzības par muskuļu demonstrēšanu, agresivitāti un konflikta eskalāciju.
Te vēl arī jāmin, ka Krievijā aprīlis un septembris ir mēneši, kad notiek tā dēvētās kontrolmācības – liels skaits armijas vienību dodas uz militārajiem poligoniem praksē nostiprināt teorētiskās zināšanas. Atbilstoši oficiālajai Krievijas Aizsardzības ministrijas informācijai šā gada aprīlī no Kamčatkas līdz pat Baltijas reģionam paredzētas kopumā 4048 mācības 101 poligonā un 520 mācību bāzēs (jāatzīst, ka par mācību plāniem tika paziņots jau ilgi, pirms sāka vērsties plašumā konflikts Ukrainas austrumos). Tāpat šādās mācībās tradicionāli notiek armijas mobilitātes pārbaude jeb operatīva lielu vienību pārdislocēšana starp dažādiem valsts reģioniem. Attiecīgi Kremlim lojālajos plašsaziņas līdzekļos tiek apgalvots, ka militārās tehnikas un armijas ešelonu parādīšanās Ukrainas pierobežā ar konflikta saasināšanos kaimiņvalsts teritorijā neesot saistīta. Tomēr parasti šāda pārvietošanās notiek nevis atklāti un visiem redzot, bet gan nemanāmi un nakts stundās. Tas vien jau ir pietiekams iemesls uzskatīt, ka Maskava, mazākais, ir apvienojusi militārās mācības ar spēka demonstrēšanu un, ļoti ticams, arī pamainījusi šo mācību plānus tā, lai valsts reģionos, kas robežojas ar Ukrainu, parādītos iespējami vairāk militārās tehnikas.
Ukrainā šāda demonstrācija pašsaprotami raisa satraukumu, ko vēl vairāk pastiprina Krievijas prezidenta Vladimira Putina agrākie izteikumi, ka Maskava nepametīs Donbasu likteņa varā un ka karadarbības atsākšanās Ukrainas austrumos novedīs pie tās valstiskuma beigām. Oficiālās Krievijas amatpersonas gan it kā uzsver, ka nevēlas konflikta eskalāciju, tomēr nekad neaizmirstot piebilst, ka nepieciešamības gadījumā valsts ir gatava aizstāvēt savus pilsoņus un nacionālās intereses.
Pesimisti un nosacītie optimisti
Par to, kā vērtējams viss iepriekš minētais, pastāv radikāli pretēji viedokļi. Daļa ekspertu un analītiķu, it īpaši Krievijā, uzskata, ka liela mēroga militārs konflikts Ukrainas austrumos ir neizbēgams un tā sākšanās ir tikai tuvākā laika jautājums. Tikmēr citi atgādina, ka arī iepriekš vairākkārt ir piedzīvota tāda paša līmeņa spriedze, kad abas puses apzināti saasina situāciju, risinot savus aktuālos politiskos jautājumus, bet, līdzko izdodas vismaz daļēji sasniegt iecerēto, vardarbība ievērojami samazinās.
Kā iespējamie situācijas saasināšanās cēloņi šajā gadījumā tiek minēta Kijevas vēlme beidzot piesaistīt ASV prezidenta Džo Baidena uzmanību (te jāatgādina 2017. gads, kad strauja konflikta eskalācija Ukrainas austrumos noveda pie iepriekšējā ASV prezidenta Donalda Trampa zvana toreizējam Ukrainas līderim Petro Porošenko), kas šobrīd jau ir izdevies, kā arī Ukrainas cerības, ka vardarbības eskalācija novedīs pie gāzes vada Ziemeļu straume-2 būvniecības apturēšanas un attiecīgi – Kijevas nozīmīgās lomas Krievijas gāzes tranzītā saglabāšanas. Ukrainas interneta izdevums Vesti.ua vēl min arī konflikta izmantošanu kā attaisnojumu, kamdēļ Ukraina nespēj veikt Rietumu prasītās reformas un pildīt citas savas saistības, kuru neievērošanā, pēc izdevuma domām, ir ieinteresēta ievērojama daļa Kijevas elites. Atsevišķi Ukrainas eksperti, piemēram, politologs Ruslans Bortņiks, norāda arī uz separātistu līderu ieinteresētību konflikta eskalācijā – šādi, viņaprāt, tiek cerēts panākt Maskavas atteikšanos no plāniem atdot pašpasludinātās republikas Ukrainai.
Versijas par plaša kara neizbēgamību aizstāvji norāda galvenokārt uz saspringto iekšpolitisko situāciju Ukrainā, kur patlaban irdramatiski kritusies prezidenta Volodimira Zelenska un viņa vadītās partijas Tautas kalps popularitāte. Ar to skaidrojams, kādēļ Zelenskis (līdzīgi kā viņa priekšgājējs Petro Porošenko) cenšas atjaunot iedzīvotāju atbalstu, izmantojot aizvien radikālāku retoriku, kā arī atklātu un represīvu vēršanos pret tiem iekšpolitiskajiem oponentiem, kas tiek uzskatīti par prokrieviskiem, tostarp arī vienu no Ukrainas opozīcijas līderiem, par Krievijas prezidenta labu draugu uzskatīto Viktoru Medvedčuku. Kā raksta Krievijas laikraksts Vzgļad, lai arī notiekošā pamatā ir galvenokārt iekšpolitiskā cīņa, paralēli ir iedarbināti mehānismi, kas gandrīz neizbēgami ved pretī plašai karadarbībai, pat ja Ukrainas prezidents nevēlas tādu pieļaut.
Vēl viens faktors, kas palielina plašas karadarbības atsākšanās iespējamību, ir gan ievērojamas daļas abu pušu elites, gan iedzīvotāju pārliecība, ka konfliktu Ukrainas austrumos ir iespējams izbeigt tikai ar militāru spēku. Ukrainā cer uz ASV un Ziemeļatlantijas alianses atbalstu, ticot, ka šādi iespējams atgūt kontroli pār valsts austrumiem. Separātisti tikmēr izmanto katru izdevību apelēt pie Krievijas vadības, tieši tāpat cerot, ka Maskava palīdzēs atgūt kontroli pār tām Doņeckas un Luhanskas apgabalu daļām, kuras atrodas Ukrainas kontrolē, bet kuras separātisti uzskata par savām.
Savukārt pretējā viedokļa aizstāvji uzskata, ka plašā karadarbībā nav ieinteresēts gandrīz neviens ārējais spēlētājs: nedz Krievija, nedz Eiropas valstis, katra savu iemeslu dēļ, nedz pati Ukraina. Par vienīgajām, kas no plaša mēroga karadarbības Ukrainā gūtu kādas ģeopolitiskās dividendes, bieži (bet ne vienmēr) tiek atzītas anglosakšu valstis, galvenokārt ASV, kam konflikta sākšanās ļautu kārtējo reizi vērst pret Krieviju jaunas sankcijas, tajā skaitā dotu iespējas neļaut Maskavai un Berlīnei noslēgt aiz okeāna tik netīkamā gāzes vada Ziemeļu straume-2 būvniecību. Nav gan izslēgts, ka ASV ieinteresētība te tiek ievērojami pārspīlēta. Tā Vesti.ua uzskata, ka Vašingtonu daudz vairāk interesē "demokrātiskas reformas" Ukrainā, nevis karadarbība, kuru turklāt par kategoriski nevēlamu uzskata arī vairākums Vašingtonas sabiedroto Eiropā. Tāpat reāli iesaistīties Ukrainas konfliktā ASV un to sabiedrotās nav gatavas, bet tas ievērojami samazina plašas karadarbības sākšanās iespēju vai vismaz iespējamību, ka sākt atklātu karadarbību izšķirsies tieši Ukraina. Tostarp arī tāpēc, ka daudziem atmiņā vēl ir 2008. gada notikumi Dienvidosetijā, kad toreizējais Gruzijas prezidents (šobrīd Ukrainas pilsonis) Mihails Saakašvili līdzīgā situācijā izšķīrās par iesaistīšanos atklātā konfliktā.
Riski lielāki par ieguvumiem
Arī vēl citi Ukrainas izdevumi atzīst, ka Maskavu pilnībā apmierina pašreizējā situācija un ka tā nav ieinteresēta plašā karadarbībā ar atklātu Krievijas bruņoto spēku iesaistīšanos konfliktā separātistu pusē, kas novestu pie dramatiskas attiecību pasliktināšanās ar Rietumiem, tostarp nopietni apdraudot jau pieminētā gāzes vada būvniecības noslēgšanu.
Tāpat, piemēram, interneta izdevums Strana.ua uzskata, ka gadījumā, ja sāksies plaša karadarbība un svaru kausi sāks svērties par labu Ukrainas spēkiem (kas ir samērā ticami, ņemot vērā Ukrainas armijas ievērojamo skaitlisko pārsvaru), Krievija nevarēs palikt malā Donbasā dzīvojošo tās pilsoņu dēļ, kuru pamešanu likteņa varā valsts iedzīvotāji vienkārši nesapratīs. Vienlaikus izdevums atklātu Krievijas bruņoto spēku iebrukumu Ukrainā uzskata par pēdējo soli un norāda, ka Maskavai pastāv ļoti plašas iespējas sniegt ievērojamu palīdzību separātistiem arī citos veidos: piegādājot bruņojumu un algotņus, kā arī izlūkošanas datus, izvēršot radioelektronisko cīņu u. c. Kā vēl vienu no iespējamajiem Krievijas soļiem izdevums min separātistu atbalstīšanu ar raķešu triecieniem un aviācijas uzlidojumiem – pēc šāda principa Krievijas armija darbojas Sīrijā. Kā pats pēdējais variants tiek uzskatīta Ukrainas «piespiešana mieram» pēc 2008. gada Gruzijas notikumu parauga: zibenīgs armijas iebrukums, stratēģiski nozīmīgu objektu iznīcināšana, militārās tehnikas "konfiskācija" un tikpat ātra pretinieka teritorijas pamešana. Notikumi šāda scenārija gadījumā risinās tik ātri, ka starptautiskā reakcija uz tiem pamatā seko jau pēc tam, kad visas militārās aktivitātes ir beigušās, norāda medijs.
Tiešas Krievijas armijas iesaistīšanās gadījumā Ukrainas bruņoto spēku izredzes gan tiek vērtētas kā atklāti pieticīgas. Piemēram, konservatīvais izdevums The National Interest, kura ievērojama daļa publikāciju ir veltītas tieši militārajai tematikai, atzīst abu valstu armiju iespējas par grūti salīdzināmām. Izdevuma publikācijā ASV prezidenta Džo Baidena administrācija tiek aicināta nepieļaut "lielu karu" Ukrainā un neradīt Kijevai pārliecību, ka tai iespējams cerēt uz ASV un NATO militāro atbalstu, norādot: reāla konflikta sākšanās novedīs pie 2008. gada Gruzijas scenārija atkārtošanās, bet sliktākajā variantā pastāv pat kodolkara starp ASV un Krieviju izcelšanās iespējamība.
Pateicoties šādam fonam, pastāv pamatoti iemesli uzskatīt, ka no plaša konflikta arī šoreiz tomēr izdosies izvairīties, lai gan lokālas sadursmes uz abu pušu robežlīnijas netiek izslēgtas. Vienlaikus gan tas nenozīmē problēmu atrisināšanu, bet līdz ar to paliek visi priekšnoteikumi, lai pēc kāda laika vardarbības eskalācija atkal atkārtotos.