Šā gada 5. aprīlī Krievijas prezidents Vladimirs Putins parakstīja rīkojumu, kas izraisīja plašu rezonansi valsts iekšienē, taču palika tikpat kā neievērots aiz Krievijas robežām. Atbilstoši šim rīkojumam Krievijas Iekšlietu ministrijas (IeM) sastāvā tiek iekļauti līdz šim neatkarīgie imigrācijas kontroles un narkotiku apkarošanas dienesti, tāpat tiek izveidota prezidenta tiešā pakļautībā esoša Nacionālā gvarde. Savukārt tajā tiek iekļauts līdz šim IeM pakļautībā bijušais iekšlietu karaspēks – faktiski iekšējā armija, kurā kopā ar administratīvo aparātu ir, pēc dažādām ziņām, 170 vai 185 tūkstoši cilvēku –, kā arī IeM Speciālās ātrās reaģēšanas vienības (5200 cilvēku), Mobilās īpašo uzdevumu vienības jeb OMON (40 tūkstoši cilvēku) un vairākas elitāras IeM speciālo uzdevumu vienības. Tāpat par Nacionālās gvardes jeb Rosgvardes sastāvdaļu kļūst visas tās Krievijas IeM struktūras, kas nodrošina ieroču aprites kontroli, kā arī tās, kas pilda apsardzes funkcijas, – kopumā vēl ap 200 tūkstošiem cilvēku.
Vēsturiski nedz gvarde (gan ne nacionālā), nedz armijas daļas ar iekšlietu karaspēka funkcijām Krievijai nav nekas svešs. Gvardes pulkus Krievijā ieviesa vēl Pēteris I, tiesa, armijā. Savukārt par iekšējā karaspēka pirmsākumu kļuva 1811. gads, kad ar imperatora Aleksandra I rīkojumu tika izveidota Iekšējā sardze, kas dažus gadus vēlāk pārtapa par Atsevišķo iekšējās sardzes korpusu. Iekšējā sardzē tika iekļauti gandrīz visu Krievijas Eiropas daļas pilsētu militārie garnizoni, kuriem tika nodota arī virkne pienākumu, kas līdz tam bija civilo varas iestāžu rokās. Imperatora lēmumam par šādas struktūras izveidošanu gan bija nopietns iemesls – gaidāmais karš ar Napoleona Franciju –, tomēr iekšējā sardze karu pārdzīvoja vairāk nekā par pusgadsimtu un tika likvidēta tikai 1864. gada militārajā reformā.
Iekšlietu karaspēku Krievijas pilsoņu kara laikā atjaunoja boļševiki, padarot to par savu represīvo dienestu palīgspēku "cīņai ar padomju varas ienaidniekiem". Pēc virknes dažādu transformāciju 1939. gadā PSRS Iekšlietu tautas komisariāta (NKVD) Galvenās robežsardzes un iekšējā karaspēka pārvaldes pārziņā tika nodota robežsardze, kā arī pieci iekšējā karaspēka veidi: dzelzceļa apsardzes, svarīgu rūpniecības un valsts objektu apsardzes, militārās būvniecības, konvojēšanas un, pats galvenais, – militārā atbalsta daļas. Tieši šīs NKVD iekšējā karaspēka daļas nodarbojās ar padomju varai "naidīgo šķiru" likvidēšanu, un galvenokārt ar šo daļu, kā arī konvojēšanas spēku rokām tika īstenotas visas vērienīgākās tā laika represijas PSRS, ieskaitot veselu tautu deportēšanu. Savukārt II pasaules kara laikā NKVD iekšējais karaspēks veidoja lielāko daļu tā dēvēto aizsprosta vienību, kas nodrošināja pavēļu izpildīšanu "par jebkuru cenu". Jāpiebilst, ka šie paši spēki deportēja arī Latvijas iedzīvotājus, kā arī, gan nedaudz jau ar citu nosaukumu, cīnījās pret nacionālajiem partizāniem un citiem Latvijas valsts patriotiem. Tieši tāpat iekšējais karaspēks apkaroja nacionālās pretošanās kustības abās pārējās Baltijas valstīs, Ukrainā un Baltkrievijā.
Tā dēvētā Hruščova atkušņa laikā, beidzoties masu represijām, ievērojami samazinājās arī iekšējā karaspēka represīvā loma, lai gan viena no šo spēku funkcijām joprojām palika masu nekārtību novēršana, tādēļ PSRS Iekšlietu ministrijas (IeM) pakļautībā (no 1968. gada, pēc kārtējo pārkārtojumu virknes) pārgājušais iekšējais karaspēks turpināja spēlēt būtisku lomu dažādu protestu un nacionālo kustību apspiešanā visā PSRS teritorijā. Tāpat iekšējā karaspēka pārziņā bija ieslodzījuma vietu un pat psihoneiroloģisko dispanseru apsardze – pēdējie PSRS tika vērienīgi izmantoti disidentu nomierināšanai. Protams, lielākā daļa PSRS IeM iekšējā karaspēka funkciju bija saistītas ar cīņu pret pavisam reālu noziedzību, tomēr iepriekš minēto iemeslu dēļ daudzu disidentu un padomju varas pretinieku acīs tie bija otra represīvākā struktūra Padomju Savienībā, šajā ziņā atpaliekot tikai no Valsts drošības komitejas (VDK) jeb čekas.
Savukārt pēc PSRS sabrukuma iekšējā karaspēka vienības nonāca bijušo brālīgo republiku pārziņā, kurās tās piemeklēja dažāds liktenis – vairumā gadījumu šie spēki tika izformēti. Tikmēr Krievijā no iekšējā karaspēka tika izdalīti vairāki atsevišķi dienesti, tostarp ieslodzījuma vietu apsardze, un atlikušie spēki pakāpeniski pārtapa par pilnvērtīgu armiju ar savu bruņutehniku, aviāciju, jūras spēkiem, īpašo uzdevumu vienībām un militāro izlūkdienestu.
Līdz šim Krievijas Iekšlietu ministrijas pakļautībā bijušais iekšējais karaspēks spēlēja lielu lomu abos Čečenijas karos, tāpat šie spēki tiek izmantoti cīņai ar terorismu Krievijas Kaukāzā, kā arī masu protestu un nemieru apspiešanai visā valsts teritorijā.
Visu Anda Sedlenieka rakstu Putina gvarde lasiet šīs nedēļas žurnālā Sestdiena!