Bundestāga pirmstermiņa vēlēšanas, protams, tika plaši atspoguļotas ne tikai Vācijā, bet arī citviet pasaulē, un īpaši jau Eiropas Savienības (ES) valstīs. Tomēr kopumā uzreiz vairāku iemeslu dēļ izpelnījās ievērojami mazāk uzmanības, nekā tas bija vēl pirms dažiem gadiem.
LĪDZĪBAS AR FRANCIJU
Kas tad aizēnoja vēlēšanas Vācijā? Līdztekus tam, ka pasaulē šobrīd ārkārtīgi straujos tempos risinās nozīmīgi notikumi, kurus ir iniciējis kontroli pār Balto namu atguvušais ASV prezidents Donalds Tramps un kur likmes bez pārspīlējuma ir globāla mēroga, būtiska loma bija arī tam, ka vēlēšanu iznākums bija paredzams jau iepriekš. Bija viennozīmīgi skaidrs, ka aizejošo, sociāldemokrātu kanclera Olafa Šolca vadīto koalīciju veidojušās partijas gaida graujoša sakāve, bet par vēlēšanu uzvarētāju kļūs kristīgie demokrāti (kristīgo demokrātu un Bavārijas Kristīgo sociālistu savienība, kura Vācijā visbiežāk tā arī tiek dēvēta – par Savienību). Arī tas, ka par nākamo Vācijas kancleru kļūs tās izvirzītais kandidāts Frīdrihs Mercs, līdz šim opozīcijas līderis Bundestāgā, bija skaidrs. Var teikt, ka viņš šajā gadījumā spēlē līdzīgu lomu tai, kādā 2017. gadā Francijā bija Emanuels Makrons.
Šo Vācijas vēlēšanu analoģijas ar 2017. gada Franciju plašsaziņas līdzekļos, jāpiebilst, tiek pieminētas gana bieži. Tostarp atgādinot par to, ka arī tolaik establišments – valdošās aprindas jeb elite – bija satraukts gan par liela mēroga politiskajiem satricinājumiem (Trampa pirmo prezidentūru ASV, Lielbritānijas izstāšanos no Eiropas Savienības jeb Brexit u. c.), gan arī par iespēju, ka Francijā pie varas varētu nākt politiskie spēki, kas publiski tika dēvēti par populistiem vai radikāļiem un tika apveltīti vēl ar citiem līdzīgiem epitetiem. Šis satraukums pārklājās ar visneveiksmīgāko un bālāko prezidentūru jaunāko laiku Francijas vēsturē, proti, tobrīd šīs valsts līdera godā bija Fransuā Olands. Izeja no situācijas tika rasta, izvirzot priekšplānā Emanuelu Makronu, aiz kura muguras centās saliedēties lielākā daļa savstarpēji grūti atšķiramo pēc būtības centristu.
Turklāt būtiski, ka Makrona gadījumā pavisam drīz kļuva skaidrs, ka viņam nav reāla piedāvājuma, kā risināt samilzušās Francijas problēmas, visa rīcība ir situatīva, viedoklis par to vai citu jautājumu var mainīties vārda tiešā nozīmē vienas dienas laikā un atkarībā no auditorijas, bet lielākā daļa enerģijas (kuras Francijas prezidentam tiešām netrūkst) tiek veltīta varas saglabāšanai ar dažādu politisko manevru palīdzību un spēlējot uz politisko oponentu savstarpējām pretrunām.
Visu rakstu lasiet žurnāla SestDiena 28. februāra - 6. marta numurā! Žurnāla saturu gan drukātā, gan digitālā formātā iespējams abonēt mūsu jaunajā mājaslapā ŠEIT!