Pēc kara cerēja uz Dievu un angļiem

Stāstīdams viņš vairākreiz uzsver, ka viņa nolūks nav bijis pasniegt Juhņeviču ne kā varoni, ne kā nodevēju, bet rādīt cilvēku eksistenciālā situācijā. Pirmajos pēckara gados Latvijā eksistenciālu situāciju brīžam bija pat vairāk nekā kara laikā. Hitlera karaspēks bija sakauts un padzīts no Latvijas, bet padzinēji bija tie paši, kas 1940.gadā likvidēja Latvijas neatkarību un netaisījās to atjaunot. Tie Latvijas pilsoņi, kas ar nebrīvi nevarēja samierināties, devās mežos, lai uzsāktu, no šodienas skatupunkta raugoties, pilnīgi bezcerīgu cīņu pret totalitāru komunistu režīmu, kurš bija ieņēmis pusi Eiropas. Uz ko viņi cerēja? Lai gan situācijas toreiz un tagad ir kardināli atšķirīgas, viņi cerēja faktiski uz to pašu, uz ko šodien paļaujamies mēs: ka Rietumi nāks palīgā. "Lielākā daļa no tiem, kuri 1945.gadā aizgāja mežā, gāja ar pārliecību, ka tur nāksies pavadīt tikai dažas nedēļas, jo drīz sāksies jauns pasaules karš, un tad angļi un amerikāņi atbrīvos Baltiju. Neviens negatavojās gadiem ilgi sēdēt bunkuros," saka Pucis. Nošautais vectēvs Filmas autora saistība ar Latgali un tās vēsturi ir ģimeniski tieša - Normunda māte ir no Krāslavas puses, viņas tēvu 1945.gadā piedzērušies istrebiķeļi nošāva piecu bērnu acu priekšā, turot aizdomās par sadarbību ar mežabrāļiem. Pucis pieļauj, ka šis fakts varētu būt ietekmējis viņa izvēli veidot šādu filmu. Sākot darbu pie filmas, izrādījās, ka Juhņeviča dzīve nav pētīta, ir tikai pāris diezgan neprecīzu rakstu. Taču scenārijs jābalsta uz pamatotiem faktiem. Tāpēc Segvārds Vientulis savā ziņā uzskatāms arī par nacionālo partizānu cīņu pētījumu. Tajā piedalījās vēsturnieki kā Jānis Viļums, kurš pētījis Dienvidlatgales nacionālo partizānu cīņas, Ritvars Jansons un Inese Dreimane. Galējību cilvēks, - tā savu atveidojamo varoni Juhņeviču raksturo aktieris Varis Piņķis, atgādinādams, ka konflikti viņam bijuši pie visām varām. "Viņā bija tāds kā krievu disidenta gēns, kas šūnu līmenī nespēj paciest, viņaprāt, netaisnību un neiet ne uz kādiem kompromisiem." Ticība Dievam viņam bijusi apmātības un sektantisma pakāpē.      Paraugs latgaliešiemAr savu paraugu Juhņevičs iedvesmoja daudzus Latgales katoļticīgos. Jau vācu laikā viņš, uzskatīdams, ka tam, kurš ir pārliecināts par savu taisnību, neviena priekšā nav jāklanās, bija pārkāpis tīfa epidēmijas dēļ ieviesto aizliegumu noturēt publiskus pasākumus, ieskaitot dievkalpojumus. Kad vācu vara nāca Juhņeviču arestēt, viņš aizmuka un vairākus mēnešus slapstījās. Vācu laikā viņš bija sācis slēpt vietējos puišus no mobilizācijas vācu armijā, uzskatīdams karu par bezjēdzīgu slaktiņu, kurā viena lielvara iesauc vienu brāli, otra - otru. Kad atgriezās padomju vara, Juhņevičs turpināja slēpt puišus, šoreiz jau no mobilizācijas sarkanarmijā. Vienlaikus viņš uzturēja sakarus ar nacionālajiem partizāniem, kuru bāze bija septiņus kilometrus no Vanagiem.Juhņevičs nebija tas labākais slēpējs, jo diplomāta spēju viņam nebija galīgi nemaz, no baznīcas kanceles viņš, ja var ticēt denunciāciju protokoliem, padomju okupantus atklāti saucis par sarkanajiem salašņām, kuriem vajag liet karstu ūdeni sejā. Tādu Juhņeviča nostāju pret padomju varu bija veicinājis arī tas, ka šī vara bija izstūmusi no skolām baznīcu, kas līdz tam Latgalē bija liela autoritāte arī izglītības sistēmā. Kad Juhņevičs bija skolā norāvis Staļina portretu, 1945.gada 27.janvārī čekisti no Līvāniem brauca viņu arestēt, bet kāda sieviete paguva atskriet pie viņa ātrāk un brīdināt. Tad astoņi cilvēki ieslēdzās baznīcā. Čekisti atbrauca, sāka dauzīties pie durvīm, bet neviens vaļā nevēra. Čekisti tomēr neatlaidās. Tad ieslēgtie izdomāja, ka viens no viņiem ies pie baznīcas durvīm un teiks, ka prāvests aizbraucis projām un viņu nejauši ieslēdzis. Tā arī izdarīja. Kamēr čekisti saskrēja pie durvīm runāt ar "ieslēgto", pārējie pa sakristejas durvīm izskrēja ārā un aizbēga vispirms līdz vienām mājām pēc zirga, tad uz septiņus kilometrus tālo Vilku purvu pie partizāniem pēc palīdzības. Partizāni divos pajūgos atbrauca, izkārtojās ķēdē un šaudami nāca virsū čekistiem. Tie iebēga mājā, kurā atradās Juhņeviča māte, un, lai māti nenošautu, nācās čekistus palaist prom. Kopš tā brīža Juhņevičs vairs legāli palikt nevarēja un aizgāja uz Vilku purvu. Visu rakstu par Antonu Juhņeviču lasiet žurnāla Sestdiena 31.oktobra numurā!