Laika ziņas
Šodien
Apmācies

Kauliņi ir mesti. Ceļš uz 1991. gada janvāra barikādēm tālaika Dienas acīm

Atkārtošos: nekur ne pirms, ne pēc tam brīvas Latvijas izjūta man nav bijusi tik spilgta kā pie barikāžu ugunskuriem 1991. gada janvārī – pašā Rīgas centrā apkārt vieni vienīgi savējie, un gaisā apziņa, cik brīvība ir trausla. Barikādēs latvieši atguva savu valstisko pašapziņu, kuras bija pietrūcis 1940. gada jūnijā, kad, protams, militāra pretošanās būtu bijusi bezjēdzīga, bet Staļina ordu nosaukšana par draudzīgas valsts karaspēku bija vēl vairāk nekā noziegums – tā bija Ulmaņa kļūda.

Barikāžu laiks pirms 30 gadiem vienā ziņā bija līdzīgs šodienai – gan toreiz, gan tagad miermīlīgi darbojamies nāves ēnā. Covid-19 ir paņēmis vairāk dzīvību, nekā barikāžu laikā paņēma agonējošā sarkanā impērija, kuras potenciālās posta radīšanas iespējas tomēr bija lielākas nekā kovidam. Un gan toreiz, gan tagad netrūkst skeptiķu, tikai toreiz skeptiķi padomju varas spēku pārvērtēja, šodien kovidioti vīrusa spēku nenovērtē.

Janvāra dienās pēc barikāžu uzcelšanas notikušais ir plaši atspoguļots, tāpēc šoreiz ieskatīsimies līdz barikādēm iznākušajās 1990. gada beigu un 1991. gada janvāra sākuma Dienās, kur jau iezīmējas turpmāko traģisko notikumu iespējamība. No barikāžu laika pieredzes var daudz ko mācīties, atrast tajā arī šodienai noderīgas atziņas. Kaut vai tādu, valsts pārvaldei aiz auss liekamu, ka visu esošo noteikumu un instrukciju izpildīšana darbu padara neiespējamu, tāpēc tiek saukta par itāliešu streiku.


Nevardarbības ceļš

To, ar kādiem pārbaudījumiem var nākties saskarties Latvijas neatkarības idejas īstenošanas ceļā, aplūkoja jau pirmais Dienas numurs 1990. gada 23. novembrī. Andrejs Panteļējevs rakstīja: "Maskavas kurss šobrīd ir skaidrs – par katru cenu panākt savienības līguma parakstīšanu. Acīmredzot piektdien vai sestdien PSRS prezidents saņems no PSRS Augstākās Padomes ārkārtējas pilnvaras šī mērķa nodrošināšanai un tas atraisīs viņa rokas izmantot jebkurus līdzekļus, lai piespiestu mūs "brīvprātīgi" (kā 1940. gadā!) parakstīt savienības līgumu. Kādi varētu būt galvenie līdzekļi?

Vispirms – bailes. Provocējot konfliktus ar armiju, ar "melnajām beretēm", tautā var rosināt nemitīgu bažu un nemiera atmosfēru, nedrošību par sevi un saviem tuviniekiem. Mūsu uzdevums ir nekādā gadījumā nepadoties provokācijām, nenolaisties līdz kaut kādu atsevišķu konfliktu risināšanai ar varu. Attiecībās ar armiju mums visiem ir jābūt skaidrai formulai: PSRS bruņoto spēku atbilstošā statusa noteikšana starpvalstu līmenī ir gan Latvijas iedzīvotāju, gan pašu armijas cilvēku interesēs. Armijas jautājums ir politisks jautājums, un tas jārisina profesionālas politikas, nevis ielu pašdarbības līmenī.

Bīstams un šobrīd reāls pavērsiens varētu būt Maskavas mēģinājums iejaukties "no augšas" mūsu tiesību sargāšanas iestāžu darbā – vai nu tieši mēģinot nomainīt Iekšlietu ministrijas vadību, vai arī veidojot paralēlas PSRS iekšlietu struktūras. Šajā gadījumā daudz ko izšķirs kadru jautājums, un šeit es sevišķi gribētu vērsties pie tiem Latvijas patriotiem, kuri līdz šim vīpsnājuši par zilajām milicijas formām, – mūsu rīcībā pašreiz nav citu spēku, kas varētu reāli nodrošināt kārtību.

Viens no visefektīvākajiem instrumentiem pret mūsu neatkarības centieniem varētu būt ekonomiskās krīzes padziļināšana – gan ar ekonomisko blokādi, gan ar sabotāžu un ekonomiskā haosa radīšanu. Šīs akcijas pamatmērķis – veicināt tautas neapmierinātību ar savu valdību un Augstāko Padomi. (..) Ir ļoti svarīgi uzsvērt nepieciešamību mums visiem būt gataviem masu politiskām akcijām – lai arī cik noguruši mēs nejustos. Tas atbalsts, ko mēs neatkarības idejai esam pauduši līdz šim, ir nepietiekams.

Kāds varbūt teiks, ka šeit izklāstītajās pārdomās ir pārlieku sabiezinātas krāsas; citi atkal sacīs – šīs prognozes ir pārlieku optimistiskas. Pašlaik ir ļoti grūti prognozēt attīstības gaitu tuvākajā nākotnē, taču vienu varu pateikt skaidri – Latvijas nākotne būs atkarīga ne tikai no Latvijas Republikas valdības, Augstākās Padomes, tās vai citas sabiedriskās organizācijas, jo ikkatru no šiem posmiem var izolēt un ierobežot tā rīcības spējas. Latvijas nākotne ir atkarīga no mums – ikkatra no mums." Latvijas tautai būs tāda nākotne, kādu tā būs pelnījusi, savu rakstu beidza Andrejs Panteļējevs.

Tikmēr cita ziņa vēstīja, ka Latvijas Tautas frontes valde jau gatavojas darbam prezidenta pārvaldes apstākļos. "LTF nevienu neaicina uz bruņotu pretošanos un nerīko nekādas sazvērestības. Mūsu pretestība būs atklāta," paziņoja LTF priekšsēdētājs Romualds Ražuks. LTF valde bija izanalizējusi politisko situāciju un uzskatīja, ka PSRS valdības militāra rakstura pasākumu tuvākajā laikā nebūs, kaut arī tie nav izslēgti. "Maskavas rīcību tomēr esot grūti prognozēt, jo pēc PSRS pieprasītās Baltijas ārlietu ministru izraidīšanas no Parīzes konferences un draudīgajām runām PSRS Augstākajā Padomē PSRS Ministru Padomes priekšsēdētājs Nikolajs Rižkovs tomēr esot aicinājis Igaunijas premjerministru Edgaru Savisāru turpināt starpvaldību konsultācijas ar PSRS." Baltiešu izraidīšana no Parīzes konferences (pretējā gadījumā zāli pamest bija draudējis Gorbačovs) izpelnījās laikraksta Washington Post ievērību, citējot Armēnijas jauno drošības padomnieku A. Galastjanu: "Ir skaidrs, kas te Parīzē notiek. Gorbačovs iededz zaļo gaismu Rietumiem Irākā, bet pats iegūst rīcības brīvību Padomju Savienībā."

Tātad pilsoniskās nepakļaušanās akcijām Latvija 1990. gada beigās jau bija nobriedusi. "Rīkosim "itāliešu streikus" (tas nozīmē izpildīt visus esošos noteikumus un instrukcijas, lai tādējādi darbu padarītu neiespējamu)," Dienai teica LTF Vidzemes priekšpilsētas nodaļu apvienības domes priekšsēdētāja vietnieks Dzintars Rasnačs. Tajā pašā Dienas pirmajā numurā, aplūkojot Baltijas problēmu atspoguļojumu Rietumu medijos, tika secināts: "Visur lasāma un dzirdama viena doma – Padomju Savienības dienas ir skaitītas, un Baltijas neatkarība ir tikai laika jautājums."

Šādā cerību un draudu atmosfērā Latvija gaidīja 1991. gadu. Pagaidām tikai ar atsevišķiem vandalisma aktiem, piemēram, 5. decembrī Džūkstes pagastā tika uzspridzināts 11. novembrī tur atklātais piemineklis latviešu leģionāriem. 1990. gada decembra Dienas numuri rāda relatīvi mierīgas dzīves ainu, kur pietiek laika gan par kultūru, gan sportu padomāt, kamēr "augšas", proti, parlaments un valdība, risina attiecības ar PSRS.


Republikāņu ambīcijas

Bija ko risināt arī pašu starpā. Pilsoņu kongresa attiecībām ar LR Augstāko Padomi rakstu Vai Gorbačovs tiksies ar Jirgenu Ženēvā, lai kopīgi pārrunātu krievu repatriāciju? 18. decembra Dienā publicēja Aleksandrs Kiršteins (LNNK), izklāstot arī savu redzējumu attiecībā uz Pilsoņu kongresa lomu: "Pirms Augstākās Padomes vēlēšanām vairākas organizācijas (LTF, LNNK, LSDSP un citas), apspriežot iespējamos attīstības variantus, Pilsoņu kongresam paredzēja divus faktiski atšķirīgus uzdevumus. Ja LTF vēlēšanās zaudētu, tad Augstākajā Padomē LTF frakcija būtu opozīcijā vai arī atstātu PSKP pārstāvjus vienus, aizejot no parlamenta. Viss darbības smagums un atbildība tad piederētu Pilsoņu kongresam. Tajā laikā pat optimisti neparedzēja, ka LTF, LNNK un viņu atbalstītāji iegūs divas trešdaļas mandātu. Par spīti LTF uzvarai, jaunievēlētā (Pilsoņu kongresa – red.) Latvijas Komiteja sāka darbību, kas bija vērsta pret Augstāko Padomi un LTF. Tas izskaidrojams ar to, ka visaktīvākā kļuva organizācija, kas boikotēja Augstākās Padomes vēlēšanas un (loģiski) nevarēja līdzdarboties neatkarības iegūšanā likumdošanas izmaiņu ceļā. Šī organizācija – pilsoņu kustības ietvaros – ir Republikāņu partija, kuras ambīcijas ir apgriezti proporcionālas biedru skaitam. Kopā ar dažiem domubiedriem no Latvijas Atdzimšanas partijas, izmantojot to, ka daudzi pilsoņu kustības aizsācēji tika ievēlēti dažādu līmeņu padomēs, republikāņi sāka vētrainu darbību dažādu rezolūciju sacerēšanā. Sevišķi labi viņiem padevās "4. maija kolaborantu republikas" atmaskošana un dažādu opozīciju veidošana "tautfrontiskajām padomēm". Rezultātā – pēc astoņiem mēnešiem jāapzinās, ka Latvijas Komitejas un Pilsoņu kongresa darbs nav bijis efektīvs gandrīz nevienā jomā, izņemot PK ietekmi uz Latvijas Republikas pilsonības jautājuma risināšanu Augstākajā Padomē. Arī darbība ārzemēs bijusi destruktīva un (izņemot neskaidrību) neko nav devusi. Būtiski veicināt vai traucēt Latvijas neatkarības atjaunošanas procesu Latvijas Komiteja nav varējusi, bet iztērētās naudas summas neatbilst divu vai triju nopietni izstrādātu dokumentu nozīmīgumam."


VDK palīdzēs

20. decembra laikrakstā lasītājus satrauca Kārlis Streips Vašingtonā speciāli Dienai ar ziņu Baltijā iespējams apvērsums. "ASV valdības pārstāvji nav vienisprātis par to, cik nopietni ņemams nesenais Lietuvas radio ziņojums, ka Ziemassvētku naktī notiks PSRS atbalstīts apvērsums pret Lietuvas valdību. ASV valsts departamenta pārstāvis, kurš lūdza viņa vārdu neminēt, piebilda, ka iespējamā apvērsuma diena varētu būt ne tikai Ziemassvētki, bet arī 15. janvāris, kad beidzas ANO termiņš Irākas karaspēka izvākšanai no Kuveitas. Ja sabiedroto spēki pēc tam sāktu militāru uzbrukumu, Padomju Savienība varētu rīkoties Baltijas valstīs, nepievēršot sev sevišķu ārpasaules uzmanību."

Savukārt 20. decembra Dienā Kārlis Seržants bija no Latvijas Valsts drošības komitejas priekšnieka Edmunda Johansona uzzinājis, ka pēdējā laikā notikušos sprādzienus republikā viņš vērtē kā provokatoriskus un to spēku organizētus, kuri nav apmierināti ar Augstākās Padomes un republikas valdības politiku. "To mērķis – destabilizēt stāvokli Latvijā un izsaukt LKP, interfrontes un armijas pretdarbību, un VDK pieliks visas pūles šo noziegumu atklāšanā," solīja Latvijas čekas priekšnieks.


Kauliņi ir mesti

22. decembra Dienā Uģim Vidauskim AP Ārlietu komisijas priekšsēdētājs Mavriks Vulfsons pasauli saviļņojušo PSRS ārlietu ministra Eduarda Ševardnadzes atkāpšanos vērtēja kā labēji reakcionāro spēku uzvaru: "Ir pienācis brīdis Gorbačovam izšķirties. Es negribu būt pesimists, tomēr šķiet, ka kauliņi ir mesti." Vulfsons prognozēja drīzu diktatūras izveidošanos "ar zamša cimdiem rokās". LR AP priekšsēdētājs Anatolijs Gorbunovs Ševardnadzes demisijas sakarā teica: "Manuprāt, atstāt amatu, protestējot pret diktatūru, kuras vēl nav, bet kura veidojas, ir diezgan šaubīgs veids, kā palīdzēt demokrātijai." Tikmēr Gorbunova pirmais vietnieks Dainis Īvāns uzskatīja, ka Ševardnadzes solis ir nācis par labu Latvijai: "Tas pierāda, ka ir izveidojies viens reakcionārs labējs spārns ar Gorbačovu priekšgalā." Īvāns Dienai teica, ka brīdinājums pasaulei ir dots un tādēļ realizēt iespējamo diktatūru kļūst arvien neiespējamāk: "Nekas traģisks un nekas būtisks nevar turpmāk notikt," viņu citēja Dienas reportieris Uģis Vidauskis.

Turpat arī ziņa, ka 16 NATO valstu ārlietu ministri 18. decembrī Briselē brīdinājuši Gorbačovu pret vardarbības lietošanu Baltijas valstīs, uzsverot, ka Maskavai šī problēma jārisina sarunu ceļā.

1990. gada pēdējā, 29. decembra, numurā Diena gadumijas svinību noskaņā ieturētu rakstu starpā (tai skaitā bija arī ziņa par diviem jauniem Latvijas Zinātņu akadēmijas Goda locekļiem – mākslinieku Kurtu Fridrihsonu un rakstnieku Miervaldi Birzi) publicēja arī rakstu Kā rīkoties X stundā. Tajā gan tika runāts nevis par Latvijas, bet Baltijas kara apgabala militāristu iespējamo rīcību, ko apsprieda AP TF frakcijas slēgtā sēdē. Aizsardzības un iekšlietu komisijas priekšsēdētājs Tālavs Jundzis Dienai atklāja, ka informējis frakciju par praktisku neiespējamību fiziski pretoties, jo "milicijā, kas ir vienīgais reālais spēks, Rīgā vien dienot 86 procenti cittautiešu un uz viņu atbalstu esot grūti cerēt".


Lai sakrīt ar Kuveitas krīzi

"Janvārī no paša rīta dzīve vēršas sarežģīta," – ar šādu rīmētu prognozi Diena gaidīja 1991. gadu. Tieši tā arī notika. "Jūs noteikti esat vīlušies, turot rokās šo mūsu avīzes numuru, kurš ir gan mazāks, gan plānāks nekā iepriekšējie," lasītājus uzrunāja 1991. gada pirmā Diena, 4. janvāra numurs: "Diemžēl politisko kaislību savijumos ir cietusi arī Diena. Lūdzam mūs atvainot un ceram, ka drīz varēsim atkal strādāt ar pilnu jaudu."

Tomēr Dienai mazā formātā un uz raupja dzeltenīga papīra (kur fotogrāfijas, ja arī kāda bija, tad briesmīgas kvalitātes) nācās iznākt visu janvāri un februāri. Turpmākie notikumi rādīja, ka OMON veiktā Preses nama ieņemšana 2. janvārī bijuši tikai ziediņi. Lai gan pārliecība par Padomju Savienības sabrukumu bija liela, nepavisam nebija skaidrs, cik ātri tas notiks un kādus upurus prasīs. Labējiem lemta neveiksme 5. janvāra Dienas komentārā rakstīja Valdis Egle, turpat arī nolaizdamies uz zemes: "Kaujinieku ieņemtais Preses nams – tikai viens no vispārējā uzbrukuma posmiem, taču baidos, ka tas var kļūt par ieskaņu vēl nopietnākiem notikumiem. Sajūta ir apmēram tāda pati, kā 1979. gada 28. decembrī, kad PSRS iebruka Afganistānā. Un šoreiz runa, protams, nav par "īpašuma atdošanu atpakaļ partijai". Šīs akcijas mērķis neapšaubāmi ir cits – slēgt visu demokrātisko presi; pēc tam laikam sekos tālāka darbība – brīvā radio un televīzijas likvidēšana, tad – parlamenta un vietējo padomju atbīdīšana no varas un padzīšana. Šīs akcijas acīmredzot tiek plānotas tā, lai to saasinājums sakristu ar krīzes kulmināciju Persijas līča rajonā (..) Protams, mums ir jāpretojas, un mēs pretosimies ar jebkuriem miermīlīgiem līdzekļiem. Taču jāsaprot, ka viņu rīcībā IR pietiekams militārs spēks, lai mēģinātu savus plānus īstenot vardarbīgā ceļā – ja vien viņi riskēs kompromitēties pasaules acīs. Cerībā, ka tas nenotiks, mums tomēr iekšēji jābūt gataviem uz viņu īslaicīgu uzvaru. Nav jādomā, ka ar tāda vai citāda veida militāras diktatūras ieviešanu viss būs zaudēts. Nekā tamlīdzīga: tāda diktatūra sastaps milzīgas grūtības, ar kurām tā nespēs tikt galā."


Gorbačovs pret buržuāziju

Žurnālisti lēma, kā rīkoties sakarā ar Preses nama ieņemšanu. 5. janvāra Dienā Jānis Maršāns ziņoja par Preses nama žurnālistu un tipogrāfijas darbinieku kopsapulcē pieņemto lēmumu tur nestrādāt, kamēr no nama netiks izvestas "melnās beretes", atspoguļojot arī debates, kurās žurnāla Daugava redaktors Vladlens
Dozorcevs aicināja no Preses nama aiziet visiem, sākot ar pavāriem un beidzot ar žurnālistiem, jo "Preses nams bez cilvēkiem nav nekas", bet Latvijas Jaunatnes redaktors Andrejs Cīrulis uzskatījis: "Ja mēs šobrīd aiziesim no Preses nama, tad vilks būs iebarots. PSKP redzēs, ka var darīt, ko grib." 

Maskavas nākamais solis bija PSRS aizsardzības ministra Jazova pavēle par papildu iesaukumu bruņotajos spēkos. Pavēle attiecās uz reģioniem, kuros nav izpildīts iesaukuma plāns, tai skaitā uz Baltiju, un tās nodrošināšanai izmantos desanta karaspēku. "Vēlreiz atsaucot atmiņā pēdējo mēnešu epizodes, var droši teikt – scenārijs ir vienots, pamatīgi izstrādāts, un nekādi hepeningi mūsu acu priekšā nerisinās," 9. janvāra Dienas komentārā rakstīja Guntis Valujevs. "Ir izraudzīts galvenais trieciena virziens – PSRS likumdošanas aktu un republiku likumu neatbilstības."

Tikmēr satraucošas ziņas sāka nākt no Lietuvas – 8. janvārī Lietuvas AP sēdē tika pieņemts lēmums par cenu paaugstināšanas apturēšanu, pēc tam kad ap astoņiem rītā vairāki tūkstoši demonstrantu pie Lietuvas parlamenta ēkas pret to protestēja. "Demonstranti pārsvarā bija krievu tautības cilvēki. Neliela grupa demonstrantu izlauza metāla durvis un ielauzās ēkā. Milicija un zemessargi bija spiesti lietot spēku un atbrīvoja parlamenta ēku," no Viļņas Dienai ziņoja Valdis Martinsons. 9. janvārī demisionēja Lietuvas valdība. 10. janvārī PSRS prezidents Gorbačovs nosūtīja aicinājumu Lietuvas parlamentam, piedāvājot "nekavējoties pilnā apjomā atjaunot PSRS konstitūciju un Lietuvas PSR konstitūciju un atcelt Lietuvas AP antikonstitucionālos aktus. Padomju varas orgānos pienāk daudz vēstījumu no republikas sabiedriski politiskām organizācijām, darba kolektīviem, visu tautību iedzīvotājiem. Viņi pieprasa prezidenta pārvaldi. (..) PSRS prezidents uzskata, ka sarežģītās situācijas iemesli ir (..) mēģinājumi zem demokrātijas lozungiem realizēt politiku, kas vērsta uz buržuāziskās iekārtas un kārtības atjaunošanu".

Pēc šā paziņojuma pie vissavienības pakļautības uzņēmumiem Viļņā sākuši pulcēties strādnieki ar sarkaniem karogiem. Pēcpusdienā pie Lietuvas AP un MP pulcējušies ap 30 000 Viļņas un tuvākās apkārtnes iedzīvotāju, lai aizsargātu tās pret iespējamām provokācijām, kuras, kā ziņo konfidenciāli avoti, iespējamas laikā ap plkst. 19.30. Lietuvas AP pieņēmusi paziņojumu pasaules demokrātisko valstu valdībām, kurā aicina tās iestāties par Lietuvas neatkarību un pret PSRS agresiju Baltijā."


Godmanim neizdevās

Arī Latvijā sāka risināties līdzīgs scenārijs. Kā ziņoja Kārlis Seržants, 10. janvārī pulksten 12 pie LR MP ēkas pūlis ar svilpieniem un bļāvieniem sagaidīja valdības vadītāju Ivaru Godmani, kurš ieradās, lai atbildētu uz valdībai izvirzītajām prasībām. «Piecu minūšu laikā viņam neizdevās pateikt nevienu vārdu. Premjerministrs, saņēmis Apvienoto darba kolektīvu padomes rezolūciju, bija spiests atgriezties MP telpās. Rezolūcijā bija izteiktas prasības par cenu pazemināšanu un valdības tūlītēju atkāpšanos. Mītiņā piedalījās apmēram 10 tūkstoši cilvēku. Pūlī bija redzama arī Rīgas jūrskolas pirmā kursa audzēkņu grupa, kas mēģināja izraisīt nekārtības pie ieejas ēkā. Šīs grupas ierašanās, kā izrādījās, bija organizēta pavēles kārtībā."

12. janvāra Dienā Valdis Martinsons ziņoja par 11. janvāra notikumiem Lietuvā: "Pusdienlaikā ar asaru gāzes palīdzību ieņemts Lietuvas Preses nams. Darbinieki to atstāja paceltām rokām. Patlaban pie tā atrodas arī tanki. Justinišķu mikrorajonā pēc apšaudes ieņemts Lietuvas Republikas Zemes aizsardzības departaments. Naktī pilsētā patrulējušas bruņu mašīnas, padomju armijas Ziemeļu pilsētiņā ieradušies vēl 30 tanki. Bruņotie spēki cirkulē televīzijas torņa un telefona centrāles apkaimē. Pie Augstākās Padomes pulcējušies lieli interfrontiešu pūļi, bet to piekļūšanu ēkai kavē lietuviešu patrioti." Te arī LTF informācijas centra paziņojums par paredzēto Vislatvijas manifestāciju 13. janvārī plkst. 14 Daugavmalā. "Tās mērķis – atbalstīt likumīgi ievēlēto Latvijas valdību un izteikt protestu pret iespējamo bruņoto apvērsumu." Igaunijas AP priekšsēdētāja vietniece Marju Lauristina laikrakstam The Estonian Independent paziņoja: "Nākamā nedēļa Baltijas valstīs būs viskritiskākā. PSRS, iespējams, mēģinās nomainīt mūsu valdību. Starptautisko novērotāju klātbūtne šajā situācijā ir ļoti svarīga."

Nākamais Dienas numurs iznāca 15. janvārī, kad traģiskākā nakts Lietuvā jau bija notikusi un barikādes Rīgā uzceltas. "Kaļķu ielas un Aspazijas bulvāra krustojumā stāv Bulduru sovhoztehnikuma traktori T-150K. Traktora vadītājs Dienai teica: "Mazliet bail ir, bet sava valsts jāaizstāv."

Top komentāri

Erna
E
Latvijas vadiba nekaunigi un brutali izlaupa Latvijas valsti un apzog latviesu naciju visus pedejos 30 gadus un nekaunigi nirgajas par Latvijas patriotiem, kuri 30 gadus bija gatavi atdot savas dzivibas, lai atjaunotu Latvijas valsts neatkaribu, jo vel bija dzivi Karla Ulmana Latvijas idealu vestures liecinieki. Ir jautajums, ja Latvija zaudetu savu neatkaribu, vai pec 20,30, 50 gadiem kads gribetu atjaunot Latvijas neatkaribu pec siem 30 gadiem piedzivota latviesu tautas genocida, kuru izvers Latvijas vadiba. Tikai iedomajaties, pluters izdoma ka vajag kaut kadu vakcinacijas specialu biroju un 10 cilvekiem tiek iedalita 650 000eiro uz gadu un to atbalsta visi ministri, ministru prezis un pelavmais prezis Levits, bet Latvijas skolotajiem par par pasaizliedzigu darbu attalinati, 28 000 pedagogiem Latvijas valdiba iedala 120 000 000 eiro un so summu izdalot katram iznak 38 eiro piemaksa par pusgada papildus slodzi.
Barikazu liecinieks
B
Loti labi aceros ka Dienas galvena direktrise Sarmite Elerte, izmantoja savu ietekmi un uz velesanam lobeja noladeto zagli Godmani un LC zaglu bandu, pec tam si pati radiba Elerte lobeja vislatvijas laupitaju, zagli, prihvatizatoru Skeli un TP zaglu bandu.....kuru vadiba tika izlaupita Latvijas valsts, nozagti Latvijas valstij piederosie uznemumi, aplaupiti, ar nepieredzetu cinismu, brutalitati latviesu tauta, bet no si baba Elerte ir iesedusies Rigas pili un uzmetusies par vadoso menedzeri Latvijas nespejigajam, slinkajam prezim Levitam........ Vai Latvijas barikazu dalibnieki vareja launakajos murgos iedomaties to postu, nabadzibu, pazemojumu, netaisnibu.....japiedzivo latviesu nacijai?
VVZ
V
Barikādēs mūsu uzņēmums stāvēja pie Ministru Padomes- iepretim kino Spartaks un Rīga. Atceros sarunas pie ugunskura pa naktīm- kā dzīvosim, ja būs neatkarība. Bet dzīvē viss ir savādāk- no vienas impērijas ielīdām citā un tas, cik valsts būs naidīga pret saviem iedzīvotājiem šodien, nevarēju iedomāties pat briesmīgākajos murgos. No PSRS bija jātiek vaļā, tas ir skaidrs, bet tālāk kaut kā ir ievilkts auzās...
Skatīt visus komentārus

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

Žurnāla "SestDiena" publikācijas

Vairāk Žurnāla "SestDiena" publikācijas


Aktuāli

Visiem APNICIS

Jums patīk par kovidu runāt? Jā, nu jau tas ir provokatīvs jautājums. Šķiet, viss, kas saistīts ar slaveno koronavīrusu, pamazām pārvērties tādā kā neērtā tabu tematā – ar tikko sastaptiem cilvēkiem...

Šonedēļ SestDienā

Vairāk Šonedēļ SestDienā


SestDienas salons

Vairāk SestDienas salons


Pasaule

Vairāk Pasaule


Politika

Vairāk Politika


Tēma

Vairāk Tēma


Pieredze

Vairāk Pieredze


In memoriam

Vairāk In memoriam


Tuvplānā

Vairāk Tuvplānā


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


Latvijai vajag

Vairāk Latvijai vajag


SestDienas receptes

Vairāk SestDienas receptes


Dienasgrāmata

Vairāk Dienasgrāmata