Jūnijā gaidāmās pašvaldību vēlēšanas šoreiz būs īpašas jau ar to vien, ka no lielās ņemtes nu izņemta ārā Rīga ar tās vēlēšanām – citādi tās varētu pielīdzināt arī tādam mazam Saeimas vēlēšanu ģenerālmēģinājumam. Vēl šogad visos novados kandidēt varēs tikai partijas un partiju apvienības – vietējās vēlētāju apvienības atstājot vēstures arhīviem un novadpētniecības muzejiem. Bet līdz ar to visiem, kas vēlas kandidēt, ir jāpozicionējas un jāizvēlas partija. Kāda un kāpēc?
Runājot ar dažādiem iesaistītajiem personāžiem, top skaidrs, ka partijas nosaukumam un aktivitātēm galvaspilsētā šajā izvēlē nav pārāk lielas nozīmes. Svarīgi vien, lai ''kompānija'', kam pievienojas, nav tādi pavisam lieli trakuļi vai arī nīkuļi, kas knapi velk dzīvību. Un vēl būtu labi, ja noskatītā partija tomēr būtu koalīcijā.
Izkārtņu krāsa nav svarīga
''Ja partija nav kaut kāda tur odioza kā KPV LV, es domāju, ka tai izkārtnei ir salīdzinoši maza nozīme,'' saka politologs un Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātes dekāns Jānis Ikstens. Svarīgāki, viņaprāt, ir konkrētie cilvēki ''uz vietas'', jo īpaši mazāku pašvaldību gadījumā, jo visas attiecības tur tādas tuvākas. ''Visi viens otru pazīst un zina, kurš ar kuru pirms 20 gadiem kurā ballītē ir izkāvies un ko nav izdarījis. Jo mazāka pašvaldība, jo personiskie faktori ir svarīgāki,'' viņš akcentē, tomēr piemetina, ka tagad, kad vietvaras kļuvušas lielākas, tam var būt arī nedaudz mazāka nozīme.
Tiesa, Ikstens arī atgādina, ka pēc šīs reformas daļa novadu aizvien vairāk atgādinās bijušos rajonus. Tas ir būtiski tāpēc, ka, lai arī šīs otrā līmeņa pašvaldības kādu laiku nepastāvēja, tomēr praktiskā dzīve bieži notika šo pašu rajonu robežās. Viens no spilgtiem piemēriem tam ir kaut vai bijušie rajonu laikraksti. ''Tie ir tādi savdabīgi informatīvie burbuļi, kas ir pastāvējuši,'' vērtē Ikstens. Agrāk, piemēram, Auseklis bija galvenais ziņotājs kā Salacgrīvas, tā Limbažu un Alojas novadā, kas visi trīs šobrīd atkal apvienosies vienā – Limbažu novadā. Līdzīgi ir ar citiem reģionālajiem laikrakstiem. Lai nedaudz paceltu pēdējos gados daudz cietušo drukāto mediju pašapziņu, varētu izteikt pārsteidzīgu minējumu, ka patiesībā jauno administratīvi teritoriālo reformu ir iniciējuši reģionālie laikraksti, lai tie varētu atgriezties pie kaut kādas saprotamas auditorijas... Taču jokus pie malas. Turklāt ne jau tikai reģionālie laikraksti atgūs savu veco dravu. Tā tas būs arī ar virkni dažādu iestāžu. Dzīve, neskatoties uz robežām kartē, praksē arī līdz šim tomēr notika veco rajonu robežās, un cilvēki interesējās, kas notiek aiz novilktās līnijas. ''Tāpēc varbūt tā novadu teritoriālā palielināšana nav tik izšķiroša, lai cilvēki vairs neatpazītu savus vietējos līderus, darbiniekus un nespētu viņus novērtēt,'' secina politologs.
''Jautājums gan: ja jau tās figūras ir tik ļoti svarīgas, kāpēc mēs aizvien redzam kaut kādas kustības? Es domāju, ka tur tomēr no svara ir vecais labais princips – kura partija ir koalīcijā? Ir tomēr kaut kāda resursu dalīšana, pieeja lēmumu pieņēmējiem un iespēja ietekmēt savai pašvaldībai nozīmīgus jautājumus, kas liek cilvēkiem pieslieties koalīcijā esošām partijām.''
Kā tādu spilgtu piemēru Ikstens min Jēkabpils bijušo mēru Leonīdu Salceviču, kurš sabijis dažādās partijās. To visu kopīgā pazīme ir, ka šīs partijas allaž ir bijušas pietuvinātas varai un resursiem. ''Viņš vienkārši iet līdzi laikmeta politiskajiem vējiem, un man nav ko viņam pārmest. Protams, ir gudri atgāzties kaut kādā biroja krēslā un spriedelēt: redz, kāds viņš draņķis, maina partijas tā kā dvieļus! Bet jūs paņemiet, pavadiet vienu pašvaldību – atrisiniet tās problēmas! Varbūt tas izklausās smieklīgi, bet tie cilvēki ar zināmu atbildību pret saviem pienākumiem izturas,'' skaidro pētnieks, kurš negribot pieslieties ''staigātāju'' lamātājiem.
''Protams, var jau viegli viņiem pārmest, ka tā ir kaut kāda savtība, turēšanās pie krēsliem. Tas ir interpretācijas jautājums. Es uz to raudzītos nedaudz ideāliski un gribētu teikt, ka viņi vienkārši grib darīt labu savai pilsētai, novadam.''
Un tieši šādi, vibrējot līdzi pārmaiņām kopējā politiskajā laukā, arī parādās saikne ar nacionālo politiku. Svarīgi ir nevis tas, kā uzvedas partijas ministri, cik veiksmīga ir bijusi premjera Jaunā gada uzruna vai cik krāsās zaigo kāds kristāltīrs iepirkums, bet gan vienkārši iekļauties koalīcijā.
Vēl Ikstens piemetina, ka šo vēlēšanu tendence būs arī tā saucamie zvaigžņu saraksti. Proti, lielākos novados vienā sarakstā startēs vairāki esošie un bijušie nu jau gaistošo novadu vadītāji. Un tad jau varbūt ir vienalga, kādas krāsas ir partijai, ja vien tas nav kaut kas pārāk traks. ''Tad var būt tā, ka mainās tā partejiskā piederība,'' saka Ikstens. Tāds piemērs ir Talsu novadā, kur Nacionālās apvienības (NA) sarakstā sapulcējušies gan Talsu, gan arī Mērsraga un Rojas novadu vadītāji.
Sīkmanība liek pārgrupēties
Arī sociologs Arnis Kaktiņš norāda, ka būtiskāka, domājot par veiksmīgu kandidātu startu pašvaldību vēlēšanās, ir viņu atpazīstamība un pašvaldību vēlēšanās jau vēsturiski partijām ir bijusi otršķirīga nozīme. ''Tur cilvēki balso par cilvēkiem. Kaut kādas kampaņas jau tiek taisītas, lai kaut kādus labos solījumus parādītu plašākai auditorijai, bet, ciktāl runa ir par cilvēkiem, pašvaldību līmenī visi visus zina. Un, no šāda viedokļa, partiju nozīmītēm ir stingri sekundāra nozīme,'' tā pētnieks.
Turklāt tagad vēlētāju apvienības vairs nevar piedalīties vietvaru vēlēšanās un vietējiem aktīvistiem ir jāizvēlas – gribi vai ne. Kaktiņš domā, ka šādā situācijā bez ierastās politiskās skatuves palikušajiem aktīvistiem varbūt ir nedaudz svarīgi, kāds ir noskatītās partijas tēls un vai tā pēc gada neizjuks, taču vēlētājiem tas esot mazsvarīgāk. Kāpēc tad kandidāti tā maina partijas? ''Jau vēsturiski Latvijā dēļ savām personīgajām īpašībām liela daļa politiķu ir tādi sīki un atriebīgi. Tas ir skumji, ka tā, bet politiskā kultūra, kas lielā mērā izriet no indivīdu kultūras līmeņa, jau ir diezgan skarba. Fakts, ka pozīcija cenšas visādi pazemot opozīciju – tā vairāk ir norma. Un, no šī skata, ja tu gribi te no Rīgas izsist kaut kādu naudu un panākt, lai tev vieglāk būtu staigāt pa varas gaiteņiem, tad gudrība saka, ka prātīgāk būtu sevi saistīt un startēt pozīciju sarakstos,'' aizkulišu situāciju skaidro Kaktiņš. Viņš atgādina, ka arī dažādas vietējās apvienības līdz šim centušās veidot sadarbības līgumus ar kādu no koalīcijas partijām.
''Rīgas politiskā kultūra ir tāda, ka, ja tu esi opozīcijā, tad tu esi mēsls, ar tevi vispār neviens nerunās, sēdi klusi un brauc uz Īriju strādāt!'' vēl bilst pētnieks un piemetina, ka kopš deviņdesmitajiem gadiem vismaz šajā ziņā politiskajā kultūrā vērojama degradācija.
Bet ko saka aptaujas – kas ir svarīgi vēlētājiem? Neapšaubāmi, svarīgi ir tā sauktie padarītie darbi un cilvēki. Ar PR instrumentiem vien radīt tēlu būs grūti.
Ja ne partija, tad uzvārds
Lūkojoties iesniegto kandidātu listēs, interesantu gadījumu, protams, netrūkst arī šogad. Pagaidām visinteresantākais man personīgi šķiet stāsts par Saskaņas līderi Valmieras novadā. Tur, kā vēstīja LTV raidījums De facto, Policijas veterānu biedrības pārstāvis Valerijs Morozovs iepriekš vēlēšanās startējis ar sievas uzvārdu Vilčinskis, bet nu atgriezies pie krieviskāka, jo tā izredzes varētu būt lielākas. Šāds gājiens jau vedina domāt, ka partijas nacionālā līmeņa aktivitātēm un tēlam ir nozīme. Jāpiemin gan, ka iepriekšējās pašvaldību vēlēšanās Valmieras pilsētā Saskaņa ieguvusi tikai 3% vēlētāju atbalsta.
Šogad no Saskaņas saraksta Valmieras novadā kandidēs arī Kārlis Greiškalns, kurš deviņdesmito gadu sākumā bijis gan Valmieras rajona padomes priekšsēdētājs, gan domes priekšsēdētājs. Var teikt, viņš aizsācis tā saucamo pumpaino grupējuma ēru. Jaunākiem lasītājiem atgādināšu, ka politisko stāstu žanrā izplatīta ir versija, ka bijis tāds laikmets, kad politiku valstī lielā mērā noteicis Ventspils grupējums, par ko gan jau plašāk nekas nav jāpaskaidro, taču tam pretim radās Valmieras grupējums, ko vienoja pumpainas kaklasaites un uz kā bāzes pēcāk tika nodibināta Tautas partija. Greiškalns bijis arī Valsts prezidenta padomnieks, Saeimas deputāts, izglītības un zinātnes ministrs, sabijis valsts uzņēmuma Latvijas dzelzceļš padomē un vēlāk pasēdējis arī Burtnieku novada deputāta krēslā. Pēc Tautas partijas norieta kandidējis pašvaldību vēlēšanās gan no Latvijas Pirmās partijas un partijas Latvijas ceļš apvienības, gan Latvijas Zemnieku savienības (LZS). Taču nu apvienotajā Valmieras novadā startēs Saskaņas rindās. Kāpēc tā?
Greiškalns SestDienai uzsver, ka viņam vienmēr esot bijis svarīgs ne tas krēsls, bet kaut ko labu izdarīt. Savulaik, esot Tautas partijā, viņam izdevies pilsētā i stadionu uzcelt, i Valmieras teātri atjaunot, i izveidot Vidzemes Augstskolu. Tagad arī griboties izdarīt ko labu. Taču kāpēc šķietami tik latviskajā novadā viņa izvēle kritusi uz Saskaņu? Greiškalns iepriekš pārstāvējis ZZS, taču noprotams, ka politiķiem nav patikušas bijušās partijas rokādes. To dēļ arī viņš 2013. gadā atcelts no Burtnieku novada vadītāja amata.
''Tāpēc es paskatos, kas uz to brīdi ir atbalstošs, un tam arī pieslejos,'' savu izvēli pamato Greiškalns.
Viņš gan nojaušot, ka Saskaņai Valmieras novads gluži nebūs tas spēcīgākais tramplīns, taču vēlreiz atgādina, ka krēsls jau vairs neesot svarīgs.
Nezināmie zem ūdens
Uz nepieciešamību veidot opozīciju teju gadsimtiem no vīra vīram nodotajai varai Valmieras novadā gatavojas arī ZZS politiķi – gan kopā, gan atsevišķi, jo novadā par deputātu vietām cīnīsies kā LZS, tā arī Latvijas Zaļā partija (LZP). Pēdējās līderis būs Ringolds Arnītis, kurš pirms diviem gadiem lauza tradīciju un konkurēja ar Augustu Brigmani uz LZS priekšsēdētāja amatu. (Nezinātājiem jāatgādina, ka vairāki kandidāti uz partijas priekšsēdētāja amatu ir tāda reta prakse Latvijas politikā. Kur nu vēl LZS, kuru līdz tam nemainīgi vadījis Brigmanis.) Arnītis gan par partijas vadītāju nekļuva, taču politiskā pieredze viņam ir visai plaša. Viņš bijis gan Ministru prezidentes Laimdotas Straujumas (Vienotība) biroja vadītājs, gan Zemkopības ministrijas parlamentārais sekretārs. Savukārt 2003. gadā apbalvots ar šīs ministrijas augstāko apbalvojumu – medaļu Par centību.
Nu Arnītis kandidēs vēlēšanās no LZP saraksta. No sarunas gan noprotams, ka Arnītis nav gatavs tā uzreiz atklāt visus zemūdens akmeņus, taču tos var sajust. ''Es partijas nemainu,'' viņš saka, un arī LZP biedrs viņš neesot, taču apvienības biedri Valmieras nodaļā sadalījušies atbilstoši savām interesēm. Vēl Arnītis akcentē, ka gribētāju kļūt par iedzīvotāju skaita ziņā nu jau otra lielākā novada deputātiem esot daudz. Vienā ZZS sarakstā visiem vietas neesot, tad nu varot sadalīt riskus. Vai ir nozīme tam, no kādas partijas kandidē pašvaldībā?
Arnītis piekrīt daudziem un saka, ka tas šeit nav tik svarīgi, tomēr esot arī partijas, no kurām viņš nekad nepiekristu startēt.
Nejauši jauši
Pirmo reizi vēlēšanās kandidēs līdz šim mediju vidē labāk pazīstamais Haralds Burkovskis. Viņš bijis gan Latvijas Radio, gan atsevišķu komerctelevīziju žurnālists, vadījis dažādus pasākumus un arī mediju treniņus, par ko dažkārt izpelnījies kritiku. Nu viņš ir Nacionālās apvienības (NA) saraksta līderis Ropažu novadā. Kāpēc izšķīries par šādu soli?
Burkovskis dzīvojot Stopiņu novadā jau teju divdesmit gadu. Mēģinājumi uzrunāt viņu dalībai gan pašvaldību, gan arī nacionālās nozīmes vēlēšanās esot bijuši daudzi. ''Līdz šim biju saistīts ar medijiem, tad tas nebūtu korekti,'' viņš paskaidro. Nu šis posms ir noslēdzies, un pirms gada kaut kā uzrunājusi tieši NA. Viņš gan nav kļuvis par partijas biedru un pagaidām neplāno savu politisko darbību izvērst plašāk. Kāpēc tomēr tieši šī partija? Vai ir nozīme partijas aktivitātēm lielajā dzīvē jeb Saeimā un valdībā?
''Nacionālā politika ir tāda ideju cīņa,'' filozofē Burkovskis un paskaidro, ka turpretī pašvaldības uzdevumus var reducēt trīs vārdos: ūdensvads, kanalizācija, ceļi. ''Cilvēkiem interesē, kā bērnus uz skolu aizvest,'' viņš piemetina.
Bez iepriekšējas pieredzes vēlēšanās startēs arī Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta (NMPD) vadītāja Liene Cipule. Viņa ir no Ikšķiles, kas centās aktīvi iebilst pret administratīvi teritoriālās reformas virzību. Tomēr protesti nevainagojās panākumiem, un Ikšķile iekļausies jau plašākā Ogres novadā. Viņu kandidēt uzrunājusi Jaunā Vienotība (JV). Kāpēc piekritusi? Cipules gadījumā tas, pirmkārt, bijis lokālpatriotisms un arī cilvēki, ar ko būs jāstartē vienā sarakstā. Tie ir kaimiņi, bērnu klasesbiedru vecāki, cilvēki tepat blakus. Un vēl jau arī svarīgi, ka partija, no kuras startē, nacionālā līmenī nepiedāvā tādu politiku, kas būtu pretrunā ar pašas pārliecību. Viņa pieļauj: ja piedāvājums būtu nācis no kādas citas partijas, iespējams, nepiedalītos. Taču vienlaikus JV nebūt nav viņas vienīgā iespējamā izvēle.
''Es arī apzinājos, ko nozīmē skaidrot šo izvēli, un darbā tas nebūt nepalīdz,'' tagad atzīst Cipule. Taču viņai arī šķiet būtiski ar savu piemēru rādīt, ka ir svarīgi iesaistīties tajā, kas notiek apkārt, lai politisko procesu kaut kā uzlabotu.
Ja lūkojas no tāda Rīgas dīvāniņa skatpunkta, interesantu ''pastaigu'' varam fiksēt Jēkabpils pusē, jo tur līdzšinējā Jēkabpils pilsētas domes priekšsēdētāja vietniece Kristīne Ozola, kas pārstāvēja Nacionālo apvienību, nu iestājusies un vēlēšanās startēs no partijas Progresīvie. Viņa pati vērtē, ka tas neesot gluži tas tipiskākais gadījums (lai gan – kas mūsdienas vairs tipiski). Savulaik NA uzrunājusi kandidēt vēlēšanās, viņa piekritusi un, pašai par pārsteigumu, arī ievēlēta. Taču sapratne par to, kā notiek politiskais process, nākusi tikai ar laiku. ''Vienu brīdi partijas valdes un mans redzējums nesakrita,'' viņa atzīst SestDienai. NA valde centusies ietekmēt procesus Jēkabpils pašvaldībā un aizmuguriski vienoties ar citām partijām. Ozolai tas nav paticis, un viņa arī balsojusi atšķirīgi no tā, kā Rīgā lēmusi partijas valde. Tapis ziņojums partijas Ētikas komisijai, bet deputāte no partijas izstājusies vēl pirms lielās vētīšanas.
Tā nu, ņemot vērā pieredzi, pirms šīm vēlēšanām Ozola partijas izvēlei piegājusi jau nopietnāk, lasījusi programmas, iedziļinājusies. Viņai aktuālākie šķietot sociālie jautājumi, un tur redzējums lielā mērā sakritis ar Progresīvajiem. Nacionālajā līmenī partijas pauž diezgan atšķirīgus viedokļus, īpaši, piemēram, jautājumā par ģimenes izpratni. ''No šīs ģimenes definīcijas jau mana izpratne par ģimeni nemainīsies,'' tā Ozola komentē nu jau bijušās partijas Satversmē iesniegtos grozījumus. Viņai esot svarīgi arī nacionālie jautājumi, bet vienlaikus šķiet, ka ir svarīgi pašvaldības darbā uzrunāt un iesaistīt arī krievvalodīgos.
Lai gan Rīgas iztrūkums un Covid-19 ierobežojumi šī gada vietvaru vēlēšanu kampaņu padarīs klusāku, skaidrs, ka jaunā novadu karte un nepieciešamība visiem gribētājiem izvēlēties kādu no politiskajām partijām vēlēšanu iznākumu vērtīs gana interesantu. Un tad jau nu varēs nākt zīmju tulki un tulkot – ir vēlēšanu rezultātiem kāds sakars ar nacionālajā politikā sadarīto vai nav. Bet tas tad jau būs nākamais stāsts.