Aizbarikādējāmies no impērijas

Rakstīdams, ka ukraiņu Dāvids uzvarēs krievu Goliātu, domāju par to, kā mēs izdarījām savu izvēli 1991. gada janvārī, – saka Odisejs Kostanda. "Tā cīņa ir tieši tāda pati, tikai plašākā mērogā." 1991. gada 13. janvārī Kostanda bija tas, kurš izteica barikāžu celšanas ideju, barikāžu laikā viņš vadīja Latvijas Republikas Augstākās Padomes (LR AP) Vecrīgas aizsardzības operatīvo štābu. Salīdzinādams barikāžu laiku ar šodienu, Kostanda uzsver: karš Ukrainā mums dod iespējas, kuras nedrīkst palaist garām.

"Ir jāņem vērā Ukrainas mācības, totāli jākoriģē Krievijas robežvalstu aizsardzības plāni. Ukrainas notikumi parādīja gan to, cik daudz ir kolaborantu, gan to, ka katrā apgabalā, kurā ieiet okupācijas karaspēks, tas veic prātam neaptveramas zvērības. Nevienu ciemu nedrīkst atdot, nevienā pilsētā viņus ielaist iekšā, citādi masu kapi būs no Zilupes līdz Liepājai! Ir jāaizstāvas, sākot no katra pierobežas metra. Barikādēm ir jābūt mūsos katrā iekšā, ir jābūt gataviem aizstāvēt savu valsti, savas ģimenes un savu bērnu nākotni. Galvenais ir nekad ne no kā nebaidīties un nepadoties. Barikādēs mēs tā domājām un uzvarējām."

Kas bija barikāžu celšana – spontāns lēmums vai jau iepriekš apsvērts pretošanās līdzeklis?

Būtībā sākums barikādēm ir latviešu tautas izvēle atjaunot valsts neatkarību. 1990. gada 4. maija balsojums bija tikai pirmais solis, tas bija skaidrs gan mums, gan mūsu pretiniekiem. Kā tagad ir zināms, jau kopš tā brīža Padomju Savienības Komunistiskās partijas, armijas, Iekšlietu ministrijas un Valsts drošības komitejas vadība sāka izstrādāt plānus, kā pārtraukt Baltijas tautu ceļu uz neatkarības pilnīgu atjaunošanu. Šie plāni tika koriģēti un pilnveidoti visā 1990. gada garumā. Bija, piemēram, ekonomiskais spiediens uz Lietuvu, bet būtībā tika gatavots scenārijs ārkārtas stāvokļa ieviešanai, PSRS prezidenta pārvaldei, ievēlēto Latvijas, Lietuvas un Igaunijas parlamentu atlaišanai. Vārdu sakot – padomju varas un "kārtības" restaurēšanai.