Nevaru jūs vest iekšā slimnīcas telpās, pats tādu kārtību esmu noteicis – it kā atvainodamies saka Veselības ministrijas galvenais infektologs Uga Dumpis, kad tiekamies Stradiņa slimnīcā pie strūklakas. Tad nu mūsu saruna notiek laukā uz soliņa, kur Dumpja teikto kā dramatisks fons diktofonā papildina un brīžam pat draudīgi pārmāc stiprs vējš, rudens vēstnesis.
Koronavīrusa SARS-RC2 izraisītās infekcijas slimības Covid-19 pandēmijas padrūmajā ēnā Latvija dzīvo jau kopš marta, samērā ar citām valstīm pagaidām tikdama galā jo sekmīgi, kas gluži neizbēgami radījis iedzīvotājos sajūtu, ka Covid-19 tāda gripa vien ir (starp citu, februārī, kad slimība vēl nebija atnākusi līdz Latvijai, ko līdzīgu mediķu sabiedrībā esot teicis arī Uga Dumpis pats) un ka noteiktie ierobežojumi ir pārspīlēti. Kāpēc mums tik labi ir veicies ar inficēšanās ierobežošanu, kas vēl gaidāms, vai būs "otrais vilnis", un, ja būs, vai mums ir iespējas to ierobežot tikpat labi, kā tas veicās pavasarī? Vai un kad būs vakcīna, un cik noturīga tā būs? Šos un daudzus citus jautājumus, ieskaitot to, cik bīstams patiesībā ir šis vīruss (vai globālā cīņa pret to nav lielākais blefs cilvēces vēsturē, kā daži apgalvo) un kā Covid-19 pandēmija ir ietekmējusi mūsu galvenā infektologa paša dzīvi un labsajūtu, SestDiena noskaidroja sarunā ar Ugu Dumpi.
Vai jums pandēmija nāca kā pārsteigums?
Pandēmija nebija pārsteigums, to gaidīja jau gadiem. Gaidīja pamatā gripu. Pārsteigums zināmā mērā bija tas, ka nāca šis koronavīruss, bet arī ne milzīgs pārsteigums, jo divi koronavīrusi – SARS un MERS – jau bija bijuši, tātad arī kaut ko tādu varēja paredzēt.
SARS un MERS pa Eiropu neizplosījās.
Jā, tie vīrusi nebija tik lipīgi.
Ko nozīmē gaidīt pandēmiju?
Katrā valstī ir pandēmijas plāni, attiecīgi dokumenti… Gripas kontekstā par to nopietnā līmenī runāja vismaz desmit gadu. Bija tā sauktās cūku gripas uzliesmojums, bija notikumi ar ebolu… Mēs jau gaidījām ebolu arī Latvijā, jo uz vairākām Eiropas valstīm tā bija atvesta. Ja Āfrikā ebola izplatītos plašāk, tā varētu nonākt arī pie mums.
Vai ar ebolu nav tā, ka slimnieka līķis jābučo, lai inficētos?
Nē, ebola ir ļoti lipīga.
Kad Covid-19 parādījās Ķīnā, vai jau bija skaidrs, ka tas atnāks arī līdz Eiropai?
Nebija. Tagad mēs zinām, ka Ķīna un Irāna ne visu uzreiz stāstīja, ka ir bijusi informācijas aizture un nobīde, kas zināmā mērā maldināja Pasaules Veselības aizsardzības organizāciju. Ja atskatāmies uz notikumiem Ķīnā, tie bija daudz trakāki, nekā tobrīd ziņoja. Lielāka saslimstība un droši vien arī augstāka mirstība.
Kāpēc Ķīnā mirstība bija tik augsta?
Tāpēc, ka vienlaicīgi saslima ļoti daudz cilvēku. Tā bija Uhaņā, un tā bija arī Itālijā. Visi metās uz slimnīcām, līdzi nāca radinieki, kas arī bija pozitīvi, inficēja pārējos, tādā veidā radās katastrofa slimnīcās, poliklīnikās un pansionātos. Scenāriji bija samērā līdzīgi. Tāpēc mums bija mācība, ka jāslēdz slimnīcas un pansionāti. Tas mums lielā mērā arī izdevās, nepieļāvām izplatību augsta riska vietās. Varbūt arī tāpēc mums marta un aprīļa statistika bija tik laba.
Tātad mums veicas tik labi tāpēc, ka esam rīkojušies pareizāk nekā daudzas citas valstis?
Protams. Nav taču cita skaidrojuma. Mana versija ir tāda, ka komunikācija ar tautu bija izdevusies tādā ziņā, ka lielākā daļa cilvēku saprata, kas jādara, un joprojām saprot, kas ir distancēšanās, kur šo slimību var dabūt. Mums taču ne gēni, ne klimats nav citādāki kā, piemēram, igauņiem.
Kas tad mums ir citādāks, kāpēc Igaunijā daudz vairāk inficēto?
Igauņi atļāva lidot uz "sarkanajām" valstīm, visu vasaru atļāva pasākumus – deva vairāk brīvības nekā mēs.
Vai tas, ka mēs katru rudeni puņķojamies, nevar būt stiprinājis mūsu izturību pret šādiem vīrusiem?
Kas tad Latvijā atšķiras no Zviedrijas, Igaunijas vai Lietuvas? Nekas. To nu gan var droši teikt, ka puņķošanās nav iemesls Latvijai būt atšķirīgai no citām valstīm.
Ko jūs par šo koronavīrusu tagad zināt vairāk nekā gada sākumā? Februārī jūs kādā medicīnas darbinieku sapulcē esot teicis, ka tā tāda gripa vien ir.
Ja skatāmies pēdējos datus, mirstība no Covid-19 ir 0,3 līdz 0,5 procenti. Pandēmiskai gripai šis rādītājs ir 0,1 procents. Problēma visur ir bijusi tā, ka pēkšņi saslimst daudz cilvēku, viņi metas uz slimnīcām, tās noslogo un slimnīcās sāk trūkt vietu. Tagad mēs zinām, ka šis vīruss ir lipīgāks par gripu, bet tas ne tik daudz izplatās ar virsmām vai rokām, cik dziedot, runājot, aktīvi komunicējot telpās. Tas nav gripai raksturīgi. Gripas izplatībā milzīga loma ir bērniem, šeit – ne tik liela. Šeit riskantākās grupas ir cilvēki vecumā no 16 līdz 40 gadiem, tātad sociāli aktīvi cilvēki, kas tiekas un komunicē.
Protams, februārī un martā nekas tāds nebija zināms. Tagad esam gudrāki, zinām, ka laukā šo vīrusu faktiski nevar iegūt, ja vien tie nav futbola stadioni, kur visi auro, vai citi masu pasākumi ar ļoti tuvu kontaktu starp cilvēkiem. Zinām, ka visriskantākās vietas ir bāri, naktsklubi, ballītes, slimnīcas, pansionāti, baznīcas, armijas kazarmas, studentu kopmītnes – visas tās vietas, kur cilvēki pulcējas telpās un ir ciešā kontaktā.
Tātad, ja man uz ielas paiet garām kāds inficētais…
Tā jūs šo vīrusu nevarat dabūt.
Bet ja viņš man uzšķauda?
Ja akurāt uzšķauda, par to vēl varētu diskutēt, bet mēs zinām, ka kontaktam jābūt ilgstošākam. Ar iestāšanos rindā veikalā vai pāris pieturu nobraukšanu tramvajā nepietiek – sabiedriskajā transportā ir jābrauc ilgi vai ir ilgi ar kādu jārunā.
Tātad pavasarī mēs rokas mazgājām par daudz?
Nē, par daudz nemazgājām. Piemēram, iesnu vīrusam rokas ir galvenais transmisijas veids.
Visu interviju lasiet žurnāla SestDiena 25. septembra - 1. oktobra numurā! Ja vēlaties žurnāla saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!