Dejotāji tāpat mūziku nedzird – horeogrāfs Agris Daņiļevičs jokojot esot mierinājis Iļģu dalībniekus, kuri pašlaik nodarbojas ar savas mūzikas arheoloģiju. Ne gluži mūzika jārok ārā no zemes, bet jāmeklē un jāklausās vecie albumi, lai lielajā koncertā 14. maijā Arēnā Rīga savu mūziku varētu nospēlēt tā, kā tā skan ierakstos, jo pēc tiem veidotas gan horeogrāfijas, gan gaismu scenogrāfija. Parasti Iļģi koncertos spēlē brīvi un daudz improvizē, bet šoreiz ar to nevarēs aizrauties. Tāpēc kā tādi šerloki holmsi esot rakņājušies Youtube, meklējot dejas, kas tapušas ar viņu dziesmām.
"Pasūtījuma darbi Deju svētkiem ir cita lieta. Tie ir iegrāmatoti ar visām notīm, bet lielākais vairums bija jāmeklē. Ne vien Latvijā, bet arī Amerikā jauniešiem ir tāda mode – katru reizi dejojot uztaisīt jaunu horeogrāfiju. No dižgaru viedokļa tās nebūs neko vērtīgas, bet foršums ir tajā, ka mūsu mūzika viņiem patīk un iedvesmo radīt kaut ko savu. Pagāja divi gadi, kamēr visu apzinājām, jo tās dejas slēpjas zem dažādiem vārdiem – katrs horeogrāfs izdomā jaunu nosaukumu. Ir, piemēram, Dižā kurzemnieku gatve, un, kas zem tās slēpjas, to zina tikai viņš," stāsta Iļģu vadītāja Ilga Reizniece. Esot atrastas septiņdesmit horeogrāfijas (un tās esot tikai vairāk zināmās), daļa no tām būs skatāmas koncerta pirmajā daļā, kuras oficiālais horeogrāfs ir Jānis Purviņš. Kopā ar režisori Ingu Tropu viņš sakārtos tās tādā secībā, lai veidojas stāsts. Otrajā daļā Daņiļevičs ar deju skolu Dzirnas un TDA Vektors atjaunos daļu no Iļģu un Raiņa Spēlēju, dancoju iestudējuma, kas 2005. gadā tika veidots Skolēnu dziesmu un deju svētkiem. "Tā patiesībā mūsu dziesmām ir otrā dzīve. Mēs cītīgi gatavojamies, un uzdevums ir grūts – Spēlēju, dancoju dzīvajā neesam izpildījuši kopā ar dejotājiem, kuri zina no galvas katru sekundi. Klausāmies un atceramies, kā tas bija. Piemēram, Māris [Muktupāvels] kādā gabalā iespēlējis akordeonu, dūdas un kokli. Ko tagad darīt? Neiztikt bez vareniem papildspēkiem. Būs Edgars Kārklis. Uģis Prauliņš gan spēlēs, gan dziedās – esam draugi un daudz ko kopā darījuši. Arī jaunajā albumā Tur, kur mīti viņš vienu dziesmu dzied," stāsta Ilga.
Reklāmās rakstīts, ka tas būs postfolkloras (šī termina autore esot Ilga Reizniece) grupas Iļģi 35 gadu jubilejas koncerts, bet patiesībā viņiem 21. aprīlī paliks jau trīsdesmit seši. Trīsdesmit piecus gadus grupā esot Māris. Reiz abi ar brāli Valdi aizvietojuši Iļģu dalībniekus, kuriem pa ceļam saplīsis mocis, un Māris vēlāk palicis.
Ilga saka, ka runāt par vēsturi galīgi negriboties, jo tas viss esot izstāstīts neskaitāmas reizes. Pašlaik viņu prāti visvairāk nodarbināti ar gatavošanos lielajam šī gada notikumam – koncertam. "Gaismu partitūra būs iespaidīga, atteicāmies no visādiem atribūtiem, nebūs ne laivu, ne šūpoļu – neviens no tiem apvazātajiem simboliem. Bija domāts, ka vajadzētu, bet nebūs. Izmaksas iespaidīgas..."
Man jūsu ģitārists Egons Kronbergs, kad stāstīju par nesen patiešām izbaudītajiem cienījamā vecuma roka dāmu Patijas Smitas un Debijas Herijas (Blondie) koncertiem, teica – tas jāpasaka Ilgai, jo viņa laiku pa laikam apsver domu vairs nespēlēt.
Ilga Reizniece. Labi, labi, runāt jau var, bet es tā nedarīšu. Večiem ir citādi. Man ir arī citas lietas, ko darīt. Tā skatuves vilkme nekad tik milzīga nav bijusi. Pašā sākumā tas sanāca nejauši. Vienkārši nācās uz skatuves kāpt. Tā nav mana mīļākā vieta. Protams, ir brīnišķīgi brīži bijuši, spēlējot visā pasaulē. Amerika izbraukāta krustu šķērsu, apciemojot arī indiāņus.
Māris Muktupāvels. Lai Dievs dod kādam amerikānim tā izbraukāt Ameriku!
I. R. Neesam vēl bijuši Indijā un Japānā, toties Laima Jansone vairākkārt tur bijusi – japāņiem ļoti patīk kokle, un tur pat ir viens koris, kas dzied latviešu dziesmas. Bija smieklīgs gadījums Ķīnā – gribējām apskatīt dižo arhitektūru un svētās vietas. Mūs aizveda uz kinofabriku, kur tas viss apskatāms vienkopus, bet butaforiju veidā.
Nodzīvot tik skaistu mūžu kopā ar Iļģiem, tas ir fantastiski! Mēs esam laimīgi cilvēki. Vai ne, Māri? Pasaki kaut ko! Kāpēc es vienmēr runāju?
M. M. Mums vienmēr Ilga bijusi runātāja. Kas viņai raksturīgi – precīzi vienmēr pateikt to, ko visi jūt. Prot atrast pareizos vārdus īstā brīdī. Pirms vairākiem gadiem es ierakstīju albumu Sventava, un ir nācies to spēlēt arī uz skatuves. Tā kā šīs idejas galvenais bīdītājs biju es, man arī nācās runāt. Un tajā brīdī es sapratu, cik tas grūti! Pateikt, lai būtu interesanti, skatītāji smaidītu un viss notiktu raiti. Ak Dievs! Ilga, cepuri nost!
I. R. Tā, Māri, paldies! Tikai tad, kad pamēģini pats, to saproti.
Bet tu jau esi skolotāja, tāpēc runāt jāprot.
I. R. Tieši tāpēc es citreiz runāju ar cilvēkiem kā ar maziem bērniem. Pati sevi pieķeru, ka šad un tad lūdzu pacelt roku. Piemēram, jautājot, kurš ir bijis kaut kur vai darījis kaut ko, un tad atceros, ka esmu uz skatuves, nevis skolā. Jā, es esmu skolotāja, un šodien manā bērnudārzā Jūrmalā bija koncerts. Tas ir tradicionāls koncerts, kur katrs bērns izvēlas un dzied kādu komponista dziesmu pie otras skolotājas vai tautasdziesmu pie manis. Tas ir tāds prieks, ka divu mēnešu laikā katrs mazais cilvēciņš, izvēloties un mācoties to dziesmu, uzdod visādus jautājumus, meklē sajūtas un izskaidrojumus. Tur izskan visādas idejas – superīgi! Tie ir skaisti vārdi, ka tautas dziesma nenoveco. Tā noveco. Bet, ja piemīt talants bērnam atklāt tautasdziesmu – un man tāds ir! –, pēc tam, vērojot, ar kādu sajūsmu bērns to dziesmu dzied, ir laime un prieks.
M. M. Noveco dziesmas izpildījums, ne jau pati tautasdziesma. Jo tautasdziesma – tie ir viedi vārdi.
I. R. Bet arī vārdi, Māri. Pat pieaugušie reizēm tos nesaprot, kur nu vēl mazi bērni. Nu jā – tautasdziesma nenoveco, bet vārdi gan noveco.
M. M. Tās domas, kas tur ir iekšā, varbūt var citādi uztvert mūsdienās, bet tas mugurkauls, tās morālās vērtības nenoveco.
I. R. Ne jau tikai par morāli tur var runāt, bet arī par zinātni. Parunā ar bērniem par kosmosa uzbūvi! Kā lai viņš saprot, ka saule nelec un kas tur īsti griežas, – līdz Galilejam var aizrunāties ar maziem bērniem. Ar to es gribu teikt, ka muzicēšana un skolotājas darbs ir divas pilnīgi dažādas lietas, bet manā gadījumā tās ļoti labi papildina viena otru.
Lietām jau ir jānoveco, lai tās varētu uz kādu laiku nolikt malā un vēlāk atklāt kā kaut ko jaunu, kad ir izaugusi jauna paaudze, kas par to neko vēl nezina.
Daļēji tāpēc mēs veidojam šo koncertu, jo tautas deju dejotāji pārsvarā ir jauni cilvēki, kuri bieži dejo tās dejas, bet nemaz nezina, ka tā ir mūsu mūzika. Jaunie dejotāji ir teikuši: mēs pat nenojautām, ka tādi Iļģi ir. Protams, ģimenēs ir dažāda gaume, un, ja vecāki klausās tikai šlāgerus, Paulu vai džezu un ja draugi nav folkloristi, protams, viņi nezina, jo mēs jau neesam tā populārākā grupa – radio formāts. Daudzi dejotāji mūs atklāj un redz, ka šito foršo mūziku spēlē un dzied šie ne pārāk jaunie cilvēki. Spēlēju dancoju disku pati nebiju klausījusies padsmit gadu. Tagad, kad pašiem tas viss jāapgūst un jāspēlē, es klausījos, un kopā ar mani arī mans astoņgadīgais mazdēls. Viņš negribēja kāpt no mašīnas ārā, teica: nē, paliekam un klausāmies vēl!
M. M. Ir lietas, kas diez vai liksies interesantas pēc laika. Par to pašu Spēlēju dancoju. Tā komponēšanai dažādos laikos ir pievērsušies vairāki komponisti. Imanta Kalniņa operu (Ilga iestarpina, ka tā viņai galīgi nav patikusi – aut.) es neesmu redzējis, bet Dailes teātrī redzēju izrādi ar Induļa Kalniņa mūziku (tā savulaik rakstīta Eduarda Smiļģa iestudējumam Dailes teātrī – aut.) un ļoti apšaubu, ka tās muzikālās kvalitātes būs kaut cik vērā ņemamas pēc gadiem trīsdesmit vai piecdesmit. Ir lietas, kas noveco ne tik strauji, un ir arī tādas, kas strauji.
Popmūzika noveco gada laikā, un tikai neliela tās daļa skan arī pēc gadiem.
M. M. Tas par konkrētām dziesmām, bet te ir runa par piegājieniem un stilu, par aranžēšanu un to, kā tas skan kopumā.
I. R. Iļģu mūzika nenoveco, vai ne? Mēs neesam pakļāvušies kaut kādām modes tendencēm vai stiliem – Iļģu stils ir Iļģu stils.
M. M. Tāpat kā ir modes tendences apģērbos, tādas ir arī mūzikā.
I. R. Daudzi domā, ka Spēlēju dancoju ir augstākais punkts mūsu daiļradē, bet tā mūzika patiesi joprojām skan un liekas, ka tajā ir pateikts viss. Es domāju, ka mēs Rainim vēl labprāt kādreiz pieķertos. Neko par to vairāk pagaidām negribu teikt, bet ir idejas. Cerams, mums vēl izdosies sadarboties ar Raini.
M. M. Par to, vai augstākais punkts, vēl var strīdēties, bet garākais gan, jo tas ir lielformāta darbs – kopgarums ir vairāk nekā stunda.
I. R. Starp citu, mūsu pēdējais darbs ir, kur pirmoreiz abi ar Māri bijām komponisti (līdz šim es to biju darījusi divatā ar Gati). Sarakstījām un paši iespēlējām mūziku Leļļu teātra izrādei. Tā ir Sergeja Timofejeva luga Bruņinieks, kuram sāpēja zobi. Pārsvarā instrumentāla mūzika, bet ir arī dažas dziesmas. Forša izrāde.
M. M. Ir vērts aiziet.
I. R. Daudzi jau nezina, ka mēs arī komponējam ārpus Iļģu formāta. Mums ar Gati ir bijušas vairākas deju izrādes.
Kurā gadā ir iznācis Iļģu pirmais albums?
M. M. Es teiktu, kaut kādā 1986. gadā, kad ierakstījām albumu Vedību dziesmas, kas gan netika izdots.
I. R. Jā, tas cikls palika radio fonotēkā.
Nesen nopirku jūsu 1989. gadā Polijā izdoto plati Ludowy Zespół Iļģi – Pieśni Łotewskie.
M. M. Jā, taisnība, bija tāda lieta.
I. R. Bet tur pēc nosaukuma rodas iespaids, ka mēs esam Polijas province. Vēl iznāca viena plate Vācijā, ko Kultūras glābšanas biedrība (KGB) izdeva (Iļģi, Bizīteri, Sendziesma, Skandinieki – Latvian Folklore Ceļatiesi bāleliņi! 1986 – aut.)
Visu interviju lasiet 13.aprīļa žurnālā SestDiena!