Viens liels trūkums Dienā ir bijis kopš paša sākuma – redakcijā nebija klavieru. Ja klavieres būtu bijušas, kolēģi Inesi Lūsiņu pazītu ne tikai kā profesionālu un neizsmeļamas enerģijas pilnu Dienas mūzikas apskatnieci, bet arī kā lielisku improvizētāju. Kā tas būtu ietekmējis Dienas klimatu un nākotni, var tikai zīlēt, bet avīzes lasītājiem klavieru neesamība Dienā ir nākusi tikai par labu tādā ziņā, ka viņi līdz ar Lūsiņas rakstiem ir varējuši sekot Latvijas mūzikas dzīvei.
Nupat uzzinājām, ka Lūsiņas darbs novērtēts ar Triju Zvaigžņu ordeni (TZO). Pati TZO virsniece par apbalvojumu izsakās skopi, labprātāk runādama par to, kas viņu mūsdienās satrauc: cilvēka un sabiedrības fragmentācija, radusies tai skaitā arī no pārmaiņām mediju statusā. "Jāņa Mediņa operā Uguns un nakts ir aina, kurā Spīdola, sarūgtināta, ka Lāčplēsis mīlē Laimdotu, nevis viņu, kas jūtas daudz pārāka par Laimdotu, grib viņam atriebt un runā ar Kangaru. Tur viņa dzied: Lāčplēsi nekā nevar nomaitāt, jo viņš ir viss vienā gabalā. Mūsdienās cilvēka iekšējā viengabalainība ir sadragāta. Paldies Dievam, reizi piecos gados Dziesmu svētkos mēs radām ideālo Latviju, kur mums šķiet viss vienā gabalā," saka Lūsiņa.
Tad nu sāksim nevis ar tevi, bet ar ideālo Latviju, ar Dziesmu svētkiem, kas atkal tuvojas. Kuri no tiem tev ir bijuši neaizmirstamākie?
Tie, kad pirmoreiz satikās šejienes un diasporas latvieši. Atceros arī, kā 1985. gada Dziesmu svētku noslēgumā kopkoris izsauca Haraldu Medni diriģēt Gaismas pili.
Kas Dziesmu svētkos būtu jāmaina?
Visu rakstu lasiet žurnāla SestDiena 28. aprīļa - 4. maija numurā! Ja vēlaties žurnāla saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!