Reālā nāve ir ļoti tālu no tās skaistās, varonīgās nāves, kas redzēta kino, saka ''lielākās mazbudžeta filmas Latvijā'', pēc Aleksandra Grīna strēlnieku romāna motīviem veidotās vēsturiskās kara drāmas Dvēseļu putenis režisors Dzintars Dreibergs, komentēdams runas, ka daudziem esot bail šo filmu skatīties – būšot par smagu. Tiem gandrīz diviem tūkstošiem brīvprātīgo, kas iesaistījās filmas tapšanā, gan nebija par smagu pat ilga gulēšana uz zemes mīnus 17 grādu salā, uzņemot Ziemassvētku kaujas, – tik svarīga viņiem šķita šī filma. Lai gan Latvijas simtgadē daudzi brīnījās, kāpēc Dvēseļu puteni vēl nerāda, filmas pirmizrāde ar nodomu tika plānota 2019. gadā, simt gadu pēc Brīvības cīņām, jo strēlnieki pēc Latvijas valsts proklamēšanas vēl vairāk nekā gadu cīnījās, lai ''šī zeme ir mūsu''. Simboliskā kārtā studija Kultfilma, kas taisīja Dvēseļu puteni, atrodas Rīgas Latviešu biedrības namā, kurā pirmoreiz ir dziedāta Latvijas himna, sākušies pirmo latviešu Dziesmu svētku gājieni un no kura izvadīja pirmos trīs kritušos strēlniekus, un bermontiādes laikā karavīri Zelta zālē mācījās soļot. Filmas pirmizrādē 8. novembrī visās 14 kinoteātra Kino Citadele zālēs rādīs tikai Dvēseļu puteni. Lai visi brīvprātīgie var noskatīties, skaidro Dzintars Dreibergs. Viņš cer, ja skatītāji Latvijas filmas labi novērtēs, tas būs arī lielāks spiediens uz sabiedrības apziņu, ka latviešu kino ir jātaisa.
Militāri raugoties, kāda pakāpe būtu jādod režisoram, kas ir spējis tik daudz cilvēku novaldīt un novadīt līdz gatavai filmai?
Pēc skaita ņemot, tas jau ir pulks! Bet, ja es tagad sākšu uzskaitīt visus, kas mums nesavtīgi palīdzēja, tev būs intervijai jāņem klāt vairākas lapas.
Kad tu pats filmu pirmoreiz redzēji gatavu?
Tā jau ar katru mirkli kļūst gatavāka. Montāžu pabeidzām līdz 1. jūnijam, kad arī vajadzēja pabeigt. Pieliec skaņu – cita pasaule, pieliec mūziku – vēl citas stīgas sāk skanēt...
Un cik naudas vajag tādai filmai? Cik būtu optimāli?
Ir pilnīgi skaidrs, ka par diviem miljoniem tas ir iespējams tikai šeit, Latvijā, kad ceturto daļu vai pat vairāk sastāda brīvprātīgais darbs un, tā teikt, bartera lietas. Kā es saku, ar auseklīti pierē – ar pārliecību, ka tāda darba mums ir pietrūcis un tāds ir vajadzīgs. Brīvprātīgo bija vismaz divi tūkstoši. Viņi nāk un neko neprasa, bet tas, protams, nav normāls kino taisīšanas veids. Arī augšējais, radošais gals gandrīz neko nesaņem, strādā galvenokārt ar domu ''mēs šo gribam izdarīt!''. Normāli Eiropā un citur pasaulē šādas filmas budžetam būtu jābūt vismaz desmitreiz lielākam, bez 20 miljoniem sākt nebūtu pareizi. Normāls budžets būtu vajadzīgs vispirms jau tādēļ, lai nebūtu nepārtraukti jālūdz pēc palīdzības. Jo mēs jau nevaram ne soli paspert, lai mums nebūtu nepieciešams kāds īpašs palīgs. Mans vismīļākais brīdis filmas titros ir, kad vairāk nekā minūti četrās kolonnās iet brīvprātīgo saraksts. Arī atbalstītāju logo, kā redzēji, bija ļoti daudz. Piemēram, ja filmā jāsprauž brīvprātīgajiem puķītes klāt, kur tu tās puķītes dabūsi? Tas maksā milzīgu naudu, bet, lūk, ziedu bāze ir gatava iedot filmai. Vai arī vajag vienīgo bruņutransportieri, kas Latvijā ir, aizvizināt līdz Cēsīm – kā to izdarīt? Smago auto pārvadātājs Kurbads aizved. Un tā katrā solī.
Cik laika vajag tādas filmas uzņemšanai? Piecus gadus?
Beigās gandrīz seši gadi būs.
Tātad tu piecus gadus strādāji tikai pie šīs filmas?
Jā, tikai pie tās.
Aktierus izvēlējies pats?
Tas darbs notiek kopā ar aktieru atlases vadītājiem. Protams, no kādiem 1300 puikām visus nevar atcerēties, pirmais darbs ir jāizdara kastingam, lai es varu skatīties video un tad izvēlēties.
Kā tu nonāci līdz Dvēseļu putenim? Tās idejas īstenošanas aizsākumus pavadīja skandāli, īpaši jau par finansējuma piešķiršanas veidu.
Doma, ka Dvēseļu putenim ir jābūt filmā, parādījās jau ilgu laiku pirms manis, bija dažādi scenāriji. Gaisā virmoja apziņa, ka Latvijas atjaunotajai neatkarībai drīz būs jau daudz gadu, bet neviens no lielajiem darbiem nav ekranizēts. Protams, Latvijas kinoindustrijas specifika ir tāda, ka iespējami vai nu fanātisma pilni darbi, vai autorkino, jo viss Latvijas mākslas, dokumentālo un animācijas filmu budžets ir viena tramvaja vērtībā. Tā ir ļoti specifiska situācija kino radīšanai, kurš, neslēpsim, tomēr ir visietekmīgākais, to redz visvairāk cilvēku, un nav neviena cita medija, kurš veiksmes gadījumā ļauj tev pieredzēt citas sajūtas. Turklāt vieglā veidā, tev nav jāpiepūlas, kā tas ir lasot, – divās stundās tu asociējies ar konkrēto varoni un caur viņu izdzīvo stāstu. Kad tu to esi izdarījis, tev jau ir pavisam cits skatpunkts uz tā laika notikumiem.
Viena no Latvijas lielajām problēmām ir tā, ka mums piederības un sakņu sajūta ir diezgan iedragāta. Tas ir arī tāpēc, ka šādi stāsti faktiski nav izstāstīti. Ir daudz stāstu, uz kuriem mūsu spēks var saglabāties, bet tie ir jāstāsta.
Vai nav tā, ka strēlnieku stāstu labāk vēl par skatītājiem izjuta tie, kam filmēšanā bija jāguļ sniegā mīnus 17 grādu salā?
Tas bija visnežēlīgāk! Esmu jau teicis, ka tur bija tas īstums. Vilis Daudziņš intervijā labi pateica, ka viņš saprot: mēs ar šodienas smadzenēm spējam tikai iztēloties, kā strēlnieki tad jutās. To viņš teica pēc tam, kad dienu bija pavadījis sniegā – virsū pūta liels ventilators, kas visu padarīja vēl aukstāku. Beigās Daudziņš piemetināja vēl zīmīgāku frāzi – ka viņš apšauba, vai mēs vispār spējam to iztēloties.
Arī viens puika no masu skatiem pienāca un teica to pašu: ''Par mani te rūpējas, dod termoveļu, pauzes, saliek konfektes kabatās, bet es tik un tā esmu pārsalis, un tad man ir jāaizdomājas, kā strēlnieki te jutās četras dienas sniegā savos draņķīgajos šineļos un švakajos apavos, kad pa viņiem turklāt šauj."
Visu interviju lasiet žurnāla SestDiena 8.-14.novembra numurā! Ja vēlaties žurnāla saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!
Saule
lustīgais nerris uz tirgus plača
lustīgais nerris uz tirgus plača