Latviešu valoda un lielie vēji

Visiem liekas, ka viņu valoda ir tā pareizā. To bieži var novērot agresīvo kļūdu mednieku izteikās, kurās var atrast citas kļūdas, – pagājušā gada 4. februāra KDi smaidot teica valodnieks Andrejs Veisbergs. Viņam pieder arī atziņa, ka valodā pilnas kārtības nekad nav. Šomēnes, 22. februārī, 150 gadu aprit izcilajam latviešu valodniekam Jānim Endzelīnam (1873–1961). Tad nu SestDiena kopā ar Andreju Veisbergu, tātad arī ievērojamu latviešu valodnieku, Latvijas Zinātņu akadēmijas akadēmiķi, Latvijas Universitātes profesoru, devās meklēt to tālo lauku ciemu, kurā, kā teicis Endzelīns, vienīgajā vēl esot saglabājusies mācītu vīru nesamaitāta latviešu valoda. Pa ceļam pamaldījāmies valodas mežā un nolauzām dažu galotnīti, apcerēdami gan latviešu valodas perspektīvas, gan īstus un iedomātus apdraudējumus, gan tās iespējas, kuras valodas politikai pavēris Putina Krievijas iebrukums Ukrainā. Ar Endzelīnu arī sarunu sākām.

Par ko Jāni Endzelīnu ceļ, par ko peļ?

Kā zinātnieks viņš ir ceļams, absolūti. Cik saprotu no viņa laikabiedru teiktā, kā cilvēks viņš nav bijis ļoti jauks, ir bijis ļoti stingrs un agresīvs. Piemēram, paņēmis citu filologu, Spekki, aiz pogas vai iedūris viņam vēderā ar pirkstu un teicis: "Tu neesi nekāds Spekke ar diviem k, tu esi Speķis! Lūdzu, nomaini savu uzvārdu!"

Tā mēs tagad varētu durt ar pirkstu vēderā visiem Otto.

Spekke mierīgi saka: es esmu ar mieru būt Speke ar vienu k, bet iekavās, dokumentos es gribētu saglabāt uzvārdu ar diviem k, jo manā ģimenē vismaz simt gadus atpakaļ vienmēr tas ir bijis.

Kad Endzelīns ķeras pie vārda un nevārda noteikšanas, viņam varbūt ir bijusi taisnība, bet valoda iet savu ceļu. Ja paskatāmies daudzās valodas kļūdu grāmatiņas, redzam, ka trešā daļa ierosinājumu ir pieņemta, trešdaļai pastāv abi varianti un trešā daļa nav iedzīvojusies. Tas zināmā mērā rāda to, ka valodnieks briesmīgi daudz nevar izdarīt. Valoda dzīvo savā nodabā, un varbūt tas ir pat labi.

Tātad valoda ir stiprāka par valodniekiem?