Grūti gāja, bet esmu gandarīts – divas dienas pēc Klēras van Kampenas barokālās kostīmdrāmas Farinelli un karalis pirmizrādes saka tās režisors, Dailes teātra mākslinieciskais direktors Viesturs Kairišs. Pēc stāšanās šajā amatā Kairišam uzreiz tika pārbaudījums ar pandēmiju, kas teātriem bija smags trieciens, un otrs pārbaudījums gaidāms šoziem, kad daudziem Dailes cienītājiem pēc apkures rēķinu samaksāšanas naudas teātra biļetēm var nepietikt.
Tomēr intervijā SestDienai Kairiša skats uz dzīvi, mākslu un politiku ir gaišāks nekā pirms dažiem gadiem, kad viņš netaupīja iznīcinošus vārdus par valstī notiekošo. Vai viņa skatu ietekmējuši izrādes Smiļģis panākumi un filmas Janvāris izvirzīšana Oskaram? Režisors pats šādu ietekmi noliedz.
Pirms četriem gadiem tu intervijā SestDienai stāstīji, ka savā mākslinieka ceļā esi sasniedzis stadiju, kad vari nedarīt to, ko negribi. Kā tev ir tagad, kad esi Dailes teātra mākslinieciskais direktors, – vari vairāk darīt to, ko gribi, vai mazāk?
Labs jautājums. Domāju, ka vairāk, jo tas, ko es šeit daru, ir tas, ko es gribu (smaida bārdā). Jūtos radoši brīvs, un šeit man ir lielākas iespējas. Taisām izrādes, cenšamies tās uztaisīt pēc iespējas labākas…
Labāka un pērkamāka ne vienmēr ir viens un tas pats.
Galīgi nav! Bet – tūlīt taisīšu Brandu, ļoti nopietnu lugu. Mums kā teātrim ir jāspēj pārdot izrādes. Es nekad neesmu bijis tas, ko varētu nosaukt par komerciālu mākslinieku, bet vienlaicīgi gan filmām, gan izrādēm, gan operām ir jāspēj būt pietiekami saprotamām, lai tās varētu skatīties.
Man nepatīk par bijušo spriest, vai tas ir bijis labi vai slikti. Visu notikušo uztveru kā soli uz priekšu. Ja tas nebūtu solis uz priekšu, tad es diez vai tādu būtu spēris. Respektīvi, jebkura lieta, kas man nav solis uz priekšu vai uz nezināmo, mani neinteresē.
Visu sarunu lasiet žurnāla SestDiena 23. - 29. septembra numurā! Ja vēlaties žurnāla saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!