Politiskās spēles un biznesa intereses pāri cilvēku dzīvībām – tik skarbs bija viens no pārmetumiem partijai Latvijas attīstībai (LA), ko tai veltīja Rīgas domes deputāts Māris Mičerevskis, 5. novembrī paziņodams par izstāšanos no LA, jo viņam neesot pieņemama partijas līderu aizkulišu tirgošanās, aizstāvot "neveiksmīgi strādājošu ministri" – Ilzi Viņķeli. Sarunā ar SestDienu noskaidrojās, ka par izstāšanos Māris domājis jau divus gadus un ka piesauktie politiskie spēlmaņi ir visupirms "vadonis" jeb LA valdes loceklis Edgars Jaunups un partijas valdes priekšsēdētājs Juris Pūce. Abu atbildes reakcija nelika ilgi gaidīt – nākamajā dienā Mičerevskis zaudēja vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministra Jura Pūces padomnieka amatu, pats Pūce uzsvēra, ka Mičerevskis, nepiedaloties partijas darbā, izdomājis argumentus, lai maskētu savu kūtrumu, un aizstāvēja Jaunupu, kurš pretēji Mičerevska apgalvojumiem iekšējās partijas sarunās esot "drīzāk atbalstījis" ārkārtējās situācijas noteikšanu. Pats Jaunups bijušā partijas biedra rīcībā saskatīja racionālu aprēķinu, uzmanības piesaistīšanu sev un kolēģu apmelošanu, kā arī partijas atstāšanu "kolēģiem ļoti aizvainojošā veidā", bet Mičerevska bijusī partija diagnosticēja viņam "dzīvošanu paralēlajā realitātē". To pēdējo Māris nemaz nenoliedz un SestDienai uzsver, ka nevēlas dzīvot tajā realitātē, ar kuru saskārās, būdams "kabatas partijas" Latvijas attīstībai biedrs.
Tava māte Janīna Kursīte ir ne tikai literatūrpētniece, bet arī politiķe. Kāpēc neesat vienā partijā? Nesaprotaties?
Ļoti labi saprotamies. Mamma šobrīd ir konservatīvāka, bet domāju, ka jaunībā viņa pati bija diezgan liberāla, piemēram, nepieņēma sava vīra – mana tēva – uzvārdu. Padomju laikos tas droši vien bija kā protests pret sistēmu. Es pats esmu ļoti liberāls, tāpēc atrasties kopā ar savu māti Nacionālajā apvienībā… nu, mums nedaudz atšķiras uzskati par kādām vērtībām. Bet mēs tāpēc viens otru nelamājam, necīnāmies pie galda, runājot kaut vai par partnerattiecību likumu.
Partnerattiecību likums ir tā tēma, par kuru jums nesaskan uzskati?
Ne tikai. Tomēr es teiktu, ka ar māti man uzskatu atšķirības ir minimālas, bet ar Nacionālo apvienību esmu pretējā vērtību pusē. Ar māti esmu ļoti daudz runājis par politiku, esam pat devuši viens otram padomus. Starp citu, es gribētu, ka līdzīgi kā es ar māti par politiku varētu sarunāties politiķi no dažādām partijām, arī nebūdami radinieki. Kopš esmu politikā, man nekad nav paticis, ka cilvēks, kuram ir atšķirīgi uzskati vai kurš ir citā partijā, obligāti būtu uzreiz jāuzskata par idiotu. Demokrātiskā sabiedrībā viedokļi var būt ļoti dažādi, un par tiem var runāt arī tad, ja tu tiem nepiekrīti. Runājot par konservatīvo un liberālo, man – reizēm arī savos kolēģos – nepatīk tas, ka kādas lietas, kuras Latvijā kādreiz noteikti notiks, mēģina uzspiest agresīvā veidā ātrāk, nekā sabiedrība tām ir gatava. To ļoti labi var panākt mierīgākā veidā.
Pirms sākam runāt par tavu izstāšanos no partijas Latvijas attīstībai, jānoskaidro, kāpēc tu tajā iestājies. Pats senāk esi izteicies, ka darīji to, ideālu vadīts, ka tajā brīdī partijas reitings bija tikai 0,14 procentu un ka tev bija svarīgi, lai partijai ir liberāla un stingri rietumnieciska ievirze.
Politikā iet gribēju jau sen – tāpēc jautājums par mammu bija vietā, es apsvēru dažādas partijas. Kādu laiku domāju par Vienotību, kurā mamma vienu brīdi bija. Tomēr gan tas, ko dzirdēju par partijas iekšieni, gan tās ideāli man līdz galam nepatika. Mans mērķis politikā ir – lai mēs visi dzīvotu pārtikušākā valstī, kurā pārtikuši var būt visi, nevis tikai daži, kurā visiem tiek dotas iespējas. Kā liberāls cilvēks uzskatu, ka valstij nevajadzētu pārāk jaukties katra cilvēka individuālajās lietās, vienalga, vai tā būtu ekonomika vai privātās attiecības. Cilvēki diezgan labi paši tiek galā.
Tad es uzzināju, ka ir tāda maza partija Latvijas attīstībai.
Kā tu to uzzināji?
Kopā ar režisoru Ivaru Tontegodi biju izdomājis projektu, kura ietvaros sākām filmēt intervijas ar dažādiem cilvēkiem Latvijā. Viena intervija bija ar Edgaru Jaunupu… vai ar Juri Pūci? Neatceros, man viņi jau ir sajukuši vienā personā (smaids telefonā). Tajā laikā man likās ļoti forši, ka ir tāda maza liberāla partija ar ļoti sakarīgām nostādnēm dažādos jautājumos. Tad arī domāju, ka nav jau uzreiz jāskrien, lai būtu Saeimā, sākumā būs interesanti paskatīties, kā notiek procesi.
Kā tad tie notika?
Kad 2015. gadā iestājos partijā, procesi sāka ļoti ātri attīstīties. Pēc pusgada jau sākās vēlēšanu kampaņa uz Rīgas domi, toreiz startējām kopā ar Latvijas Reģionu apvienību. Reitingi bija ļoti labi, un sanāca tā, ka mani ļoti ātri ievēlēja Rīgas domē. Nebiju gaidījis, ka tas tik ātri varētu attīstīties. Parasti smiedamies saku, ka tad, kad iestājos, partijai bija tikai 0,14 procenti un pēc manas iestāšanās viss sāka iet uz augšu.
Kas, tavuprāt, noteica to, ka tevi ievēlēja Rīgas domē?
Negribas pārspīlēt savu ietekmi un to, cik slavens vai neslavens esmu. Tajā laikā partijā bija viena lokomotīve – Mārtiņš Bondars –, un ievēlēti tika arī daudzi sabiedrībā maz pazīstami cilvēki. Es ar aktivitātēm tviterī un personīgajiem video biju šaurā lokā diezgan labi zināms, man bija samērā viegli tikt iekšā ar 300–400 unikālajiem plusiem, jo iekšā tika arī tādi, kam bija tikai ap 50 šiem plusiem.
Kad partijas popularitāte sāka iet uz augšu, tu joprojām tur juties labi?
Sākumā jā – kamēr bijām opozīcijā Rīgas domē, kamēr nebija notikušas 13. Saeimas vēlēšanas, un kamēr Juris Pūce bija domē. Man likās, ka mēs pareizi darbojamies, esot opozīcijā Nilam Ušakovam un vecajai kārtībai. Protams, opozīcijas partija nekādas lielas savas intereses arī nevar bīdīt, tomēr diezgan ātri parādījās pirmie trauksmes zvani – pamanīju nedabīgu mūsu partijas interesi par azartspēlēm. No sākuma domāju: mēs taču esam liberāli cilvēki, ko tur daudz ierobežot. Bet tad sapratu, ka tas ir kaut kas vairāk par vienkārši liberālu attieksmi.
Kā tu to saprati? Kāds piedāvāja naudu?
Nē, man personīgi neviens neko nepiedāvāja. Tviterī biju ierakstījis, ka azartspēļu biznesu varētu nacionalizēt, tas varētu piederēt valstij, kā Latvijas loto. Man uzreiz raksta Juris Pūce: par šito tēmu gan neraksti. Prasīju, vai mums ir kaut kāda saistība. Nē, neesot.
Tad palasīju, ko mediji raksta, un man sāka likties, ka ir gan saistība. Beigās sapratu, ka tur tiešām ir kāda privāta draudzība un, iespējams, kādi finansiāli labumi tiek gūti. Sāku izrādīt nepaklausību. Tieši pirms Saeimas vēlēšanām mums drošības komitejā bija jautājums par azartspēļu ierobežošanu, tai skaitā to atļaušanu tikai pieczvaigžņu viesnīcās. Pirms apspriešanas man zvanīja Edgars Jaunups. Viņš ļoti labi māk pārliecināt. Edgars man teica: kādas pieczvaigžņu viesnīcas, tu pats ļoti labi saproti, ka ļoti dažādi ir tie, kas dod tās zvaigznes, ka tad būs pieczvaigžņu viesnīcas un azartspēles katrā mājā. Gandrīz jau pārliecināja mani, ka par to nevajag balsot. Atnācu uz komiteju, parunāju ar pārējiem cilvēkiem un sapratu, ka tomēr īsti negribas balsot par azartspēlēm, un beigās nobalsoju pret. Tad bija liela neapmierinātība.
Pēc tam notika Saeimas vēlēšanas, uz kurām mani pierunāja kandidēt (es nerāvos mainīt savu domes deputāta nodarbošanos). Tad jutu, ka, lai arī mani pierunāja kandidēt, īstenībā bija baigā pretdarbība, lai es tur netiktu ievēlēts – lai tiktu ievēlēti citi no LA, acīmredzot paklausīgāki.
Tomēr līdz Saeimas vēlēšanām ļoti maz saskāros ar kaut ko tādu, kas būtu pilnīgi nepieņemams. Opozīcijas partijā un pirms tam partijā, kas vispār nekur nav, tīri objektīvu iemeslu dēļ nekas pārāk briesmīgs nevar notikt. Tikai tad, kad Latvijas attīstībai kļuva par varas partiju, viss aizgāja tik ātri, ka neilgi pēc Saeimas vēlēšanām sapratu, ka eventuāli man no šīs partijas būs jāstājas ārā.
Tātad par izstāšanos tu sāki domāt pēc 13. Saeimas vēlēšanām?
Tieši tā. Kopš tā brīža pagājuši divi gadi.
Kā tad izpaudās tas paātrinājums pēc Latvijas attīstībai kļūšanas par varas partiju?
Pirmkārt, varēja just, ka abiem, vadonim un viņa uzticamākajam adjutantam Jurim Pūcem, ir nenormāli sakāpis galvā. Visa partijas iekšējo lēmumu lemšana pārvērtās par Pūces uzstāšanos, stāstot, kā mums vajadzētu darīt. Ja es vai kāds cits mēģināja piedāvāt ko citu, uzreiz tika pateikts: nē, nē, jūs jau te neko nesaprotat. Visa pārējā valde sacentās par to, kurš pirmais piekritīs kādam no vadoņiem.
Kā lietas notika Saeimā, es neredzu, bet apkārt varēja just, ka sāk aizstāvēt kādas privātas biznesa intereses. Turklāt diezgan neslēpti. Ja paskatieties, piemēram, basketbola kluba VEF sponsoru sarakstu, kurš, starp citu, bieži mainās, var manīt saistību ar Saeimā skatāmajiem jautājumiem. Tas visu laiku ir tikai eskalējies. Kad mūsu apvienība ieguva ministrus, uzreiz varēja just, ka pārliecība Edgaram un Jurim ir vēl vairāk pieaugusi. Mirkli, pirms es izstājos, bija pilnīgi droša pārliecība, ka līdz nākamajām vēlēšanām Pūce jau būs premjers, mums tikai visus vajag apšahot… Arī komunikācijas stils bija tāds, ka visi pārējie, koalīcijas partneri, tika uzskatīti par pilnīgiem idiotiem. Uz Vienotību vienmēr bija tā kā greizsirdība, tā tika uztverta kā lielais brālis, ko vajag riktīgi nomočīt, bet apvienības kolēģi – tie jau visi muļķi. Piemēram, Daniels Pavļuts. Kad sākām ar Paru kopā strādāt, Pūce uzreiz: ai, Daniels jau ir tāds jocīgs, es viņu zinu no seniem laikiem. Mēģināja stāstīt, ka Pavļuts esot ar alternatīvu seksuālo orientāciju, tā kā viņam gandrīz uzmācies esot…
Visi tiek pazemoti. Piemēram, tā pati Ilze Viņķele. Protams, viņa esot ļoti emocionāla, bet Edgars varot ar viņu visu sarunāt, viņš jau tikšot galā. Kad ar Progresīvajiem gājām: "Tie jau tādi pajoliņi, tur nekas nebūs. Mēs esam varenie, mēs jau viņus noteikti apšahosim." Tika taisītas individuālās kampaņas, bail iedomāties, kādi līdzekļi patiesībā tika ieguldīti avīzēs un video, bet izrādījās, ka ar to mūsdienās nepietiek, šos cilvēkus gandrīz nevienu arī neievēlēja.
Varēja just, ka tie ideāli, par kuriem kādreiz runāja, nevienam tur vairs nav svarīgi, svarīgs ir tikai personīgais labums, amati, intereses… Man tas nav pieņemams. Kad izstājos, viņi man pārmeta, ka es esmu paralēlajā realitātē. Es arī esmu paralēlajā realitātē. Viņiem liekas: re, tev ir kaut kāds amats Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijā, tagad sēdi klusi, tev nekas nav jādara. Viņiem liekas, ka īstā darīšana ir nekā nedarīšana, kādu pavēļu izpildīšana. Es savukārt uzskatu, ja tu esi politikā, protams, ir forši, ja tevi pamana un novērtē, bet vēl foršāk ir, ja tu pats zini, ka esi kaut ko izdarījis, kas sabiedrībai nāk par labu, pat ja sabiedrība to varbūt neuzzina. Man ir gandarījums par tām lietām, ko esmu izdarījis Rīgas dome.
Politikā var būt arī tā, ka tas, kas sabiedrībai nāk par labu, pirmajā brīdī tai tāds nebūt neizskatās. Ka sabiedrība to labo ne tikai neuzzina, bet arī redz pretējā gaismā, pat kā nodevību un tikai ilgtermiņā kļūst skaidrs politiķa rīcības patiesais labums... Kas bija pēdējais piliens tavās attiecībās ar Latvijas attīstībai?
Divas lietas. Pirmām kārtām…
Pirmām kārtām Viņķele?
Nē, Viņķele tur pilnīgi nejauši trāpījās. Es viņu nepazīstu, tikai pāris reižu esmu saticis. Drīzāk jau, kad tagad tikām ievēlēti Rīgas domē, parādījās priekšnosacījumi, lai varētu ļoti labā veidā izstāties no partijas, jo Edgara Jaunupa cilvēku domē ir ļoti maz, līdz ar to viņam ir maza ietekme, un tagad, kad es izstājos, varu turpināt darbu pie tiem mērķiem, kas tika iepriekš nosprausti, – es vienkārši sev atraisu rokas.
Tas bija izstāšanās priekšnosacījums, bet katalizators, kas man lika saprast, ka tam jānotiek, bija šāds: no Latvijas attīstībai mēs esam ievēlēti četri deputāti, pēc vēlēšanām paiet pāris nedēļu, un pēkšņi mums paziņo, ka tā sfēra, par kuru mēs gribam iestāties, ir izglītība, kultūra un sports.
Tās, protams, ir ļoti atbalstāmas nozares, bet, zinot Jaunupa un Pūces saistību ar basketbola klubiem un kultūras biedrībām, uzreiz rodas aizdomas, ka vēlme pēc šīm nozarēm ir personīgu motīvu vadīta. Man likās diezgan nepieņemami, ka, ar mani nekonsultējoties, tiek izmantots mans vārds, lai cīnītos par kaut kādām savām personīgajām interesēm. Es saviem vēlētājiem esmu devis citus solījumus un nevēlos sevi asociēt ar šiem kungiem.
Kāpēc tas notika tieši tagad? Vienu rītu pamostos un ieraugu Ilzes Viņķeles aizstāvībai kopīgi diriģētos tvītus tviterī, mūsu ministru un redzamāko partijas biedru tvītus kā viena autora rakstītus. Autors, visticamāk, arī ir viens, un mēs arī zinām, kurš tas ir.
Tas mani drusku nobiedēja: tagad tiks nosargāta Ilze Viņķele, un pēc tam droši vien tiks prasīts kāds atbalsts, piemēram, lai kustība Par! iestājas par Rīgas izpilddirektoru vai vēl kādiem amatiem, lai varbūt Staķi apvaldītu… Domāju, ka Par! būtu labāk norobežoties no Latvijas attīstībai. Nezinu, kāda ir Par! iekšējā struktūra, bet man ir sajūta, ka tā ir diezgan demokrātiska partija, tur ir tādi cilvēki kā Inese Voika, Laima Geikina, kas tagad ir mana kolēģe domē, – ļoti godīgi un forši cilvēki, kuri vienkārši tiek muļķoti. Kad es vēl biju Latvijas attīstībai biedrs, pret viņiem vienmēr ļoti nicinoši izturējās. Piemēram, bieži izteicās daudzskaitlī: tās voikas, golubevas, mums viņas jānovalda… Domāju, ka nāku ar labu padomu "paristiem" – ka ar Latvijas attīstībai nevienam nevajadzētu būt pa ceļam.
Gribi teikt, ka savas ietekmes iespējas partijā biji izsmēlis?
Protams, jau ļoti sen. Retrospektīvi skatoties, pat nezinu, kāpēc to vajadzētu saukt par partiju. Šajā it kā partijā šobrīd oficiāli ir kādi 700 biedri, kaut cik aktīvi varētu būt kādi 90 biedri, no tiem puse varētu būt Jaunupa un Pūces radi un draugi, pārējie ir naivi ideālisti kā es, kas visu laiku tiek muļķoti. Valdē ir divi trīs tādi kā es, kas mēģina runāt un iebilst, bet tas nevienu neinteresē, tā ir paralēlā realitāte. Īstā realitāte ir vadonis, kurš nes gaismu partijai.
Tu liec vienlīdzības zīmi starp Jaunupu un Pūci?
Jā, protams. Manuprāt, Juris Pūce ir pilnīgi atkarīgs no Edgara Jaunupa. Varētu teikt, ka viņš ir Jaunupa roka.
Tu savā izstāšanās pamatojumā minēji arī "politiskās spēles un biznesa intereses pāri cilvēku dzīvībām". Vai tas attiecas arī uz Ilzes Viņķeles pēdējā laika darbību veselības ministra amatā?
Man ir ļoti grūti izvērtēt Viņķeles darbu, jo neesmu Par!, un man ir grūti to novērtēt arī profesionāli. Neslēpšu, ka man ne pārāk patīk Ilzes Viņķeles darbība, bet no tās varu vērtēt vispirms komunikāciju, un tā man neliekas pārāk veiksmīga. Kas attiecas uz dzīvībām, to ļoti labi varu attiecināt uz savu partiju – tajā nenotika domāšana par to, kā novērst Covid-19 krīzi, tika gaidīts, ka tā atrisināsies pati no sevis, nenotika nekāda gatavošanās otrajam vilnim. Visu laiku tika domāts tikai par savu PR un par privātajām interesēm. Labi, neesmu naivs un saprotu, ka politikā vienmēr kādas intereses ir pārstāvētas, bet šobrīd redzam, ka bezdarbības dēļ ir zaudētas dzīvības. Uzskatu, ka mana partija Edgara Jaunupa vadībā ir tieši atbildīga par to.
Teici, ka neesi partijā Par!. Vai tevi kaut kad varētu ieraudzīt kādā partijā?
Šobrīd esmu tik ērtā pozīcijā – esmu ievēlēts Rīgas domē, man ir atraisītas rokas –, ka neesmu pat domājis par stāšanos partijās tuvākajā laikā. Esot politikā, protams, ir jābūt piederīgam pie kāda politiskā spēka, bet man nav vēlmes palikt politikā mūžīgi. Ja nebūšu pietiekami labi darījis darbu Rīgas domē, man varbūt darbība politikā nebūs jāturpina.
Ko tu darītu, ja nebūtu politikā? Rakstītu grāmatas?
Ļoti labprāt!
Kurās lietās politikā tu pievīlies, kurās atklāji, ka var izdarīt vairāk, nekā bija šķitis?
Izrādījās, ka politikā var izdarīt diezgan daudz. Parasti saka, ka opozīcijā var tikai bļaut. Man bļaušana un citu saukšana par zagļiem un kretīniem nekad īsti nav patikusi. Iepriekšējā sasaukumā, kad koalīcija jau bruka un Saskaņa bija pametusi finanšu komiteju, aprunājāmies ar Vilni Ķirsi un piekritām noturēt kvorumu, ja tiek izņemts ārā jautājums, kur 11 miljoni ir atvēlēti kaut kādu jocīgu interneta sistēmu iepirkšanai. Tas bija iespējams tikai tāpēc, ka mēs izgājām uz kompromisu. Vai kā bija ar algu pielikumu policistiem. Gāju gar Brīvības pieminekli, policists nāca man klāt, un es jau domāju, vai nebūšu ko nodarījis, bet policists man saka: paldies, ka cīnījies par mūsu algām!
Tātad izdarāms politikā ir ļoti daudz. Kas man politikā nepatīk? Tas, ka ļoti daudz tiek spēlēts teātris. No tribīnes ar putām uz lūpām stāsta, kā tūlīt sitīs oponentus, bet patiesībā runātāju satrauc tikai personīgais labums. Bieži vien tiek rosināti absurdi priekšlikumi tikai tāpēc, ka zina – tos noraidīs, bet tu varēsi apgrozīties medijos. Kā tas izrādījās ar partiju Latvijas attīstībai, ka lielai daļai politiķu diemžēl ir tikai personīgās intereses svarīgas.
Esmu pārliecināts, ka Edgars Jaunups no sirds domā, ka esmu viņu piečakarējis, bet viņam nāktu tikai par labu paklausīties, ko domā cilvēki, nevis komunicēt tikai savā šaurajā lokā, kurā visi cits ar citu ir apmierināti.
Tā jau laikam ir jebkura burbuļa īpašība, ka tajā iesaistītie slavē cits citu un apkaro pārējos burbuļus.
Tā ir, bet es, par laimi, esmu viens no nedaudzajiem, kas apstākļu sakritības dēļ atrodas dažādos burbuļos un spēj paskatīties plašāk un neieslīgt pašapmierinātībā. Domāju, mums visiem būtu labāk, ja mēs mēģinātu vairāk klausīties un mazāk mēģinātu otram kategoriski iestāstīt savu patiesību.
Vai Latvijas politika varētu kļūt atklātāka?
Agri vai vēlu tas noteikti notiks. Labums, kas paliks no pašreizējās krīzes, būs tāds, ka šī krīze izmēzīs lielu daļu negodīgu, negodprātīgu un slinku politiķu, kuri domā tikai par sevi, līdzīgi kā tas notika iepriekšējās krīzes laikā. Tas jau tagad notiek. Man gan ir pārmests, ka es uz šiem procesiem raugos pārāk optimistiski.
Tu gan esi arī teicis, ka politika pasaulē ir devalvējusies.
Jā, pasaulē ir notikusi milzīga polarizēšanās starp konservatīvo un liberālo spārnu. Ir izvilktas dažas problēmas – bet visā pasaulē gandrīz vienas un tās pašas –, kuras, manuprāt, ir diezgan marginālas problēmas, un tad politiķi visā pasaulē bļauj un sauc cits citu par idiotiem, un mēģina ar šiem problēmjautājumiem kārtējo reizi iebraukt varā, lai tur lielākā daļa viņu spētu gūt personīgu labumu. Problēmu pasaulē ir ļoti daudz, un lielākā daļa nav risināmas ne liberāli, ne konservatīvi, bet strādājot mierīgi kopā. Ir taču jautājumi, kurus mēs varam atrisināt vienojoties. Politikas devalvācijas rezultāts ir tāds, ka pasaulē tiek ievēlēti tādi politiķi kā Donalds Tramps, kas būtībā ir klauni. Šādas devalvācijas dēļ ir noticis arī breksits.
Pozitīvā ziņa šajā pasaules krīzē ir tāda, ka pirmais solis sperts – Tramps ir kritis. Optimistiski ceru, ka pasaulē tas pavērsīsies pozitīvākā virzienā.
Ko tu domā par iešanu kopā ar Progresīvajiem Rīgas domē?
Manī ir notikusi transformācija. Kādreiz man likās, ka Progresīvie ir pilnīgi traki kreisie, es pats ekonomiski esmu labējs. Tagad no tā īsā brīža, kopš viņi ir Rīgas domē, redzu, ka tie ir cilvēki ar degsmi, godīgi cilvēki, kuri tiešām kaut ko vēlas darīt. Jā, viņiem šobrīd nav pieredzes un ir arī naivas domas, ka pietiks tikai vēlēties un visa Rīga būs sakārtota, bet domāju, ka lielākā daļa ļoti ātri gūs pieredzi, kļūs reālistiskāk domājoši un arī kaut ko varēs sasniegt. Noteikti pozitīvi vērtēju to, ka viņu tur ir tik daudz, kas sākumā mani būtu biedējis. Domāju, tieši viņi būs tie, kuri neļaus tādiem kā Edgars Jaunups bīdīt kādas savas intereses.
Optimistisks vērtējums. Gan Ļeņina komjaunatnē, gan hitlerjūgendā, gan Mao hunveibinu starpā arī daudzi jaunie censoņi noteikti bija godīgi un ar degsmi.
Tas atkal ir ļoti pesimistiski. Protams, ceļi var dažādi pagriezties, bet šobrīd es skatos ļoti optimistiski vismaz uz viņu darbu Rīgas domē.
Kā tu vērtē nostāju, ka priekšvēlēšanu aģitācija būtu atļaujama ne tikai valsts valodā?
Es pats nebūtu tik liberāls kā Progresīvie. Saprotu viņu nostāju, pašu ideju saprotu un atbalstu. Uzskatu, ka latvieši un krievi un visas citas tautības esam kopīgā valstī ar kopīgām interesēm, bet, protams, tas Progresīvo naivums ir pieredzes trūkuma dēļ. Katrā ziņā tā noteikti nav Kremļa ietekmēta partija.
Ir jau arī tādi Kremļa interešu aizstāvji, kuri paši nezina, ka viņi tādi ir.
Protams, un tādi ir gandrīz visos politiskajos spēkos. Domāju, vairāk viņu ir tajos spēkos, kas tradicionāli ir bijuši varas pozīcijās. Ir pat tādi, kas bļauj kaut ko ļoti pret krieviem un patiesībā dara ar to lielu pakalpojumu Krievijai. Bet Progresīvo partija ir jauna, maza. Es negribētu ticēt, ka Krievija apzināti būtu tik ātri veikusi savu ietekmi. Jebkuras politiskas partijas darbība var tikt izmantota arī pret Latviju, bet, kamēr Progresīvie ir tikai Rīgas domē, es šobrīd tādus riskus nesaskatu.
Rīgas sakarā esi rakstījis: "Latgales mazpilsētas, kaut ne tik glītas un uzpostas, iederas Vācijas, Eiropas ainavā. Tikmēr Rīga Ušakova valdīšanas gados pārvērsta par pilsētu, kas sāk līdzināties tipiskai Krievijas pilsētai. Kādas Rīgā ielas, kādas noplukušas mājas un cik bieži notiek bezgaumīgi pasākumi. Padomiska saimniekošana, vadīšana pēc putinisma parauga…" Vai šo saimniekošanas stilu maz var mainīt?
Var mainīt. Ušakova saimniekošanas lielākā nelaime līdzās korupcijai bija domāšana, kas bija… jā, diemžēl jāsaka – konservatīva. Ne jau visi Ušakova mazajā "valstī" bija negodīgi, viņi vienkārši domāja padomju vērtību skalā. Ušakova laikā pēc investīcijām vienmēr skatījās uz bijušās Padomju Savienības pusi. Mums vajadzētu skatīties uz Eiropu, Ameriku, nevis uz dažādām -stānām. Tagad vajadzētu mainīties gan Rīgas saturam, gan fasādei.
Bet vai daži jaunās varas pasākumi Ušakova haosu drīzāk nepalielinās, nevis samazinās? Piemēram, centieni izveidot veloceliņus visās maģistrālajās ielās.
Droši vien jaunās varas sākumā dažās nozarēs būs cīņas un haoss, bet nedomāju, ka ir notikusi revolūcija un vienā dienā visiem būs jābrauc ar velosipēdu. Dzīvojam demokrātiskā valstī.
Tātad lozunga "divi riteņi – labi, četri riteņi – slikti" Rīgā nebūs?
(Smejas.) No manas puses noteikti ne.
Ko tev vēstures studijas ir iemācījušas par Latviju – ka Latviju ir vērts turpināt vai ka nav?
Protams, ir! Pirms kāda gada biju Amerikā. Jā, varena, bagāta valsts, bet, ja tu neesi piedzimis Kenediju ģimenē vai citā ģimenē ar lielu ietekmi, tad tev ir ļoti mazas iespējas kaut ko sasniegt. Kamēr Latvijā tu, piedzimis kaut vai Kupravā, vari kļūt par Latvijas prezidentu un satikt Amerikas prezidentu vieglāk nekā Amerikas pilsonis – tev tikai jākļūst par Latvijas prezidentu. Mums ir milzīgas iespējas attīstīt savu ekonomiku un kultūru.
Vai esi pamanījis to, ka latviešu jaunieši savā starpā sarunājas angliski?
Esmu pamanījis. Teikšu godīgi, man tas ne visai patīk. Bet pret to nevar cīnīties ar vardarbīgām metodēm, piespiežot mīlēt Raini un šūt prievītes. Vajag radīt tādu kultūru un saturu, ko latviešu valodā var patērēt masas, nevis tā, kā bieži gadās, kad, pateicoties tādiem darboņiem kā Edgars Jaunups, atbalsts kultūrai parasti tiek dots tikai pietuvinātām personām un šī kultūra tiek veidota nevis cilvēku dēļ, bet pašu veidotāju dēļ – viņi saņem finansējumu un uztaisa it kā kultūru, kuru neviens nepatērē. Kāds tad brīnums, ka jaunieši patērē kultūru angļu valodā? Nu, filmu Kriminālās ekselences fonds, kurā es arī piedalījos, citē daudzi. Es gribētu, lai tādas lietas notiktu vairāk.
Kāda ir tava nostāja Kalnu Karabahas jeb Arcahas jautājumā?
Kā vēsturnieks emocionāli esmu armēņu pusē.
Kā atrašanās politikā ir mainījusi tevi pašu?
Ceru un visu laiku cenšos, lai politika mani pārāk nemainītu, ar šausmām skatos uz cilvēkiem, kuri nonāk politikā un pēc tam viņus nekas cits vairs neinteresē. Protams, droši vien esmu mainījies, bet cenšos nemainīt ne principus, kas man bija pirms politikas, ne intereses. Visu laiku strādāju ar sevi, lai nepaliktu tikai politiķis, lai man būtu arī kāds saturs, nevis es būtu tikai izkārtne.
Pēdējais jautājums: kādu paredzi savas nu jau bijušās partijas Latvijas attīstībai nākotni?
Būšu optimists un teikšu, ka tai nav nākotnes! Latvijai kopumā nāktu tikai par labu, ja šādas "kabatas partijas" beigtu pastāvēt. Neesam tik trūcīga valsts, lai vajadzētu domāt, kur tik ko pakampt.