Mīts par nodevēju tautu

Māras Zālītes debija prozā – "par 80–90 procentiem autobiogrāfiskais" romāns Pieci pirksti, kura varone, Sibīrijā izsūtīto ģimenē dzimusī Laura, piecu gadu vecumā ar vecākiem atbrauc uz Latviju – tūlīt pēc iznākšanas 2013. gadā kļuva tik populāra, ka Laura tika nosaukta par Billes turpinājumu latviešu literatūrā un cilvēki devās ekskursijās pa romānā aprakstītajām piecgadnieces Māras bērnības vietām Slampē. Turklāt par latviešu tautas drāmu padomju okupācijā Zālīte – bērns romānā pavēstīja ne mazāk iespaidīgi kā Zālīte – mesija savos populārākajos dzejoļos un megapopulārajā kopdarbā ar Zigmaru Liepiņu, rokoperā Lāčplēsis, kuras pirmizrāde notika 1988. gada 23. augustā. Labā ziņa ir tā, ka tagad Māra ir piepildījusi solījumu un uzrakstījusi romāna turpinājumu. 19.janvārī pulksten 18 Ziedoņa muzeja bibliotēkā Aldaru ielā 5 tiks atvērti Dienas grāmatas izdotie Paradīzes putni. Sliktā – ka pagaidām viņa savas autobiogrāfijas tēmu turpināt konkrēti nesola, tāpēc atliek tikai cerēt, ka Māra saglabās spēju sagādāt pārsteigumus, kā tas ir bijis ar šiem romāniem. SestDienas sarunā ar rakstnieci skārām arī aktualizēto "čekas maisu" tēmu, par kuru Zālītei ir ko teikt.

Fragments no intervijas:

Tagad latviešu rakstnieki uzrakstījuši veselu vēsturisku romānu sēriju Mēs. Latvija, XX gadsimts. Vai rakstniekam un vispār cilvēkam ir iespējams izjust laiku, kurā viņš pats nav dzīvojis?

Ir iespējams. Būt informētam un spējīgam salīdzināt laikus un jēdzienus ir obligāts priekšnosacījums. Daudz jāzina, lai spriestu. Latviešu pretestības kustība milzīga pārspēka apstākļos darbojās neticami ilgi, pēdējie nacionālie partizāni iznāca no meža tikai 50. gadu beigās. Dubultu baznīcā viens cilvēks slēpās līdz pat atmodai. Franči ar savu vācu okupācijas laika pretestības kustību lepojas, cik var, bet mums ir iedzīts kas cits. Rakstot lugu par Vili Lāci, lasīju dokumentus, kas pierāda, ka tā laika padomju ideoloģiskās frontes cīnītājiem bija dots uzdevums iesēt un audzēt latviešos domu, ka latvieši nepretojās, ka latvieši paši viens otru nodeva, viens par otru ziņoja, ka latvieši bija tie, kas sastādīja sarakstus, un tā tālāk. Paši sevi bezmaz okupējuši. Vēl šodien šai ciniskajai, tālredzīgajai okupācijas politehnoloģijai ir vara pār cilvēku prātiem. To sistēmu vajag atmaskot, tā darbojas joprojām.

To pašu atrodu Astras Milles 2005. gadā izdotajā grāmatā Te un citadelē. Jānis Peters. Tumšsarkanā, kur kāds padomju pretizlūkošanas virsnieks, kura vārds netiek minēts, stāsta, ka ir likums – ja briest kāda revolucionāra situācija, ir jānovāc radošā inteliģence. Tas tika darīts jau Baigajā gadā, vēl pirms izsūtīšanas, un 1941. gada deportācijā. Tas pats čekai bija prātā 1990. gadā (protams, ja šim avotam var ticēt). 1990. gadā bijis saraksts ar 4000 inteliģences pārstāvjiem, kurus, kā izsakās šis pretizlūkošanas virsnieks, vajadzējis "izolēt" no pārējās sabiedrības. Ko tas nozīmē, varam tikai minēt. Katrā ziņā vesela programma paredz okupētās valsts inteliģences un viedokļu līderu diskreditēšanu, izolēšanu, lai ko tas nozīmētu. Ir jāklausās daudz muļķību presē, sociālajos tīklos.

Ko tu sauc par muļķībām?

Piemēram, to, ka bez jebkādiem pierādījumiem tiek malts un zelēts, ka Ziedonis bijis čekists, Peters bijis čekists, Pauls, Sebris, Džemma Skulme, Velta Toma, Tautas frontes vadība, akadēmiskās aprindas un vēl, un vēl. Visas galotnes, vienīgi virsotnes! Ja latviešu tautu kā kādreiz skolā nostādītu vienā līnijā un teiktu: lai iznāk priekšā tas, kurš zina, ka Ziedonis, ka Peters bijis čekists, neviens neiznāktu un to neapgalvotu. Tikai šakāļu vaukšķēšana tumsā. Šos mūsu tautas dižākos cilvēkus turēt tādās pretīgās aizdomās – man tas ir personīgs aizvainojums. Tautai – ceļš uz pašiznīcināšanos.

Mani arī viens otrs tur piesauc. Varu tev pateikt skaidri un gaiši: esmu izvairījusies, neesmu iekritusi man liktajās cilpās un lamatās. Neko neesmu parakstījusi, ne par vienu neesmu ziņojusi, un manis dēļ veriet tos maisus vaļā kaut vai rīt. Bet taču ar kaut kādu jēgu, ar priekšzināšanām. Uzskatu, ka man ir tiesības un pienākums protestēt pret baumām, tenkām un psiholoģisku vardarbību pret tiem kolēģiem, kurus uzskatu par nepatiesi, iespējams, tīši nekrietni apvainotiem. Imantu Ziedoni, Jāni Peteru jūs reducējat uz jēdzienu «čekas ziņotājs»? Vai gadu desmitiem viņi nav bijuši mūsu priekšā kā izcilas personības? Kā morālas autoritātes? Aizmirsies, cik daudz viņi devuši latviešu tautai pašapziņas savās dzejās, dziesmās, visās darbībās? To, ka ar drošības komiteju daudziem radošajiem bija kādas attiecības, neviens nevar noliegt, bet, lūdzu, nevajag apsaukāties. Rakstnieku un citām radošajām savienībām spietoja apkārt čekas cilvēki. Bija oficiāli kurators kuratora galā, un vēl bija tādi, kas pa kaktiem špionēja un no tumsas lūrēja. Radošo savienību savstarpēja sadarbība Benjamiņu mājā vainagojās ar radošo savienību plēnumu 1988. gadā. Kā varam savus tālaika drosmīgos cilvēkus, kas brauca uz kongresiem Maskavā, plēsās ar Gorbačovu un sliktākiem, tagad nomelnot un nolikt kājslauķa līmenī? Tas pazemo pašu nāciju. Vai dienas kārtībā atkal ir inteliģences izolēšana, šoreiz sējot aizdomas un neuzticību?

Visu interviju ar literāti Māru Zālīti lasiet šīs nedēļas žurnālā SestDiena!