Ar Artūru tikāmies pagājušajā sestdienā Ventspilī, kad pilsētas centrālās ielas ļaužu pilnas – cilvēki svin pilsētas svētkus. Zinot, ka svarcelšanas treneris Eduards Andruškevičs ir ļoti prasīgs, jo pēc 2016. gada Rio olimpiādē izcīnītās ceturtās vietas Rebeka Koha (tagad Rebeka Ibrahima) atzina, ka jau nākamajā dienā ir paredzēts treniņš svaru zālē, vispirms Artūram vaicāju, vai tiešām pēc olimpiskās bronzas medaļas izcīnīšanas nevar nedaudz atvilkt elpu un arī pasvinēt. "Jā, es svinu. Pilsētas svētkus gan ne, bet kopā ar ģimeni izcīnīto medaļu. Pie mums ir atbraukuši radinieki."
Uz svaru zāli nav jāiet?
Ar treneri bijām jau runājuši pirms olimpiādes, ka pēc atbraukšanas mājās es gribētu kādu laiku pavadīt kopā ar ģimeni. Ilgāku laiku bijām šķirti, jo pirms olimpiādes daudz laika pavadīju treniņnometnēs. Trešajā dienā pēc medaļas izcīnīšanas biju svaru zālē, bet tagad kādas desmit dienas vēlos pilnībā atpūsties, jo īpaši pēc šāda notikuma.
Kur trenējies pirms došanās uz Tokiju?
Mums bija nometne Reķos, kas ir sešus kilometrus no Dobeles. Savulaik tur gatavojos arī savām pirmajām olimpiskajām spēlēm. Tagad Reķos ir uzbūvēta speciāla zāle svarcelšanas treniņiem, bet agrāk tur bija paštaisīta svarcelšanas grīda, turklāt otrajā stāvā. Kad nometām stieni, lejā apmetums drupa nost. Pirms Reķiem bija triju nedēļu treniņnometne kopā ar Uzbekistānas komandu Ukrainā. Starp nometnēm mājās biju tikai vienu dienu, lai izmazgātu drēbes.
Uzbekistānas svarcēlājs Akbars Džurajevs izcīnīja zelta medaļu. Treniņnometnē bija iespēja kaut ko no viņa aizgūt?
Īstenībā ne, jo trenējāmies atšķirīgos laikos. Džurajevs ir ļoti flegmatisks un mierīgs. Es tikai apbrīnoju, kā viņš spēj īstajā brīdi izspiest no sevis maksimumu. Viņš tehniski pareizi izpilda grūšanas vingrinājumu, lai gan Tokijā arī viņu vilka uz vienu pusi, jo bija iedzīvojies ceļgala savainojumā.
Viktors Ščerbatihs atklāja, ka svarcēlāji pirms izlidošanas uz Tokiju nepotējās pret Covid-19. To zinot, nebija jābūt īpaši piesardzīgiem?
Mēs jau dzīvojām tik stingrā režīmā, ka ārpus treniņu vietām nekur negājām. Kad pašā sākumā Latvijas Olimpiskajā vienībā piedāvāja potēties, es gribēju to darīt, bet process nezin kāpēc aizkavējās. Tad mums teica, ka varēsim potēties kopā ar hokejistiem. Tuvojās pasaules hokeja čempionāts, un hokeja komandā izlēma nepotēties. Arī mēs netikām. Pēc tam jau mums sūtīja konkrētus datumus, kad lai braucam, bet tad jau biju izlēmis, ka tomēr nogaidīšu. Tuvojās olimpiāde, un biju daudz dzirdējis par sekām – galvassāpēm, nogurumu... Tā gan nebija, ka kāds būtu mums aizliedzis. Es domāju, ka drīzumā arī potēšos, tāpēc ka man ir doma strādāt par treneri. Tad jau nebūs izvēles.
Visu rakstu lasiet žurnāla SestDiena 13.-19. augusta numurā! Ja vēlaties žurnāla saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!