Paildzināts komandējums. Saruna ar diriģentu Jāni Liepiņu

Darba būs stipri daudz – saka diriģents Jānis Liepiņš (30), kurš tikko noslēdzis darba līgumu ar Manheimas Nacionālo teātri. Šā gada septembrī viņš tur stāsies teātra pirmā kapelmeistara amatā. Gaidāmās divas sezonas Manheimā jaunais diriģents uztver kā paildzinātu komandējumu, jo ir apņēmies nepamest Latviju. Jānis Liepiņš stāsta par diriģenta karjeru, par nozīmīgajām personībām savā ceļā, par nereaģēšanu uz intrigām, par aizraušanos ar lego klucīšiem un to, ka ģimenei labāk pēc iespējas mazāk satikties uz vienas skatuves.

Pie Manheimas Nacionālā teātra pirmā kapelmeistara pults Jānis Liepiņš stāsies jau šoruden, septembrī. Amatu hierarhijā tā ir nākamā pozīcija uzreiz pēc galvenā diriģenta, ko tur sauc par mūzikas ģenerāldirektoru. Liepiņš turpinās arī diriģēt Latvijas Nacionālajā operā un baletā, kur nostrādājis jau piecus gadus. Plašāka sabiedrība jauno diriģentu ievēroja brīdī, kad viņš no Māra Sirmā pārņēma pasaulslaveno jauniešu kori Kamēr…, kura mākslinieciskais vadītājs bija sešus gadus. Kopā ar šo kori viņš guvis gan starptautisku konkursu uzvaras, gan nopelnījis divas Lielās mūzikas balvas. Vienu no tām ieguva pērn radītā koncertizrāde Kalpotājs. Blumbergs. Kamēr…, kas izrādījās Jāņa Liepiņa pēdējais projekts ar Kamēr…  

Kas tevi gaida Manheimas Nacionālā teātra pirmā kapelmeistara amatā?

Tas nozīmē, ka man būs savi jauniestudējumi, kuriem būšu muzikālais vadītājs, un arī jāpārņem vairākas repertuāra izrādes. Manheimas Nacionālajā teātrī darbojas gan opera, gan balets un dramatiskais teātris. Pirmā izrāde, kuru tur diriģēšu jau septembrī, būs Džuzepes Verdi Trubadūrs. Interesanti, ka tieši Trubadūrs bija pirmā izrāde, kuru es savulaik diriģēju Rīgā. (To iestudēja maestro Aleksandrs Viļumanis.) Līdzīgi arī Manheimā es būšu Trubadūra otrais diriģents. Pirmajā sezonā es diriģēšu Trubadūra un Žorža Bizē Karmenas repertuāra izrādes. Būs arī vairāki jauniestudējumi, tostarp arī balets – Igora Stravinska Svētpavasaris, par ko man ir liels prieks, jo tas ir viens no darbiem, ko vienmēr esmu gribējis nodiriģēt. Tagad man būs iespēja to darīt vairākas reizes.

Uz cik ilgu laiku esi noslēdzis līgumu?

Uz diviem gadiem.

Augusta beigās sakravāsi čemodānu, aizbrauksi uz Vāciju, un mēs tevi uz operskatuves Rīgā ieraudzīsim pēc diviem gadiem?

Nē, braukāšu šurpu turpu, jo mana sezona ir saplānota tā, ka līdz decembrim jādiriģē galvenokārt repertuāra izrādes. Tas nozīmē, ka nebūs Manheimā jābūt tik bieži un ilgi. Aizbraukšu, nodiriģēšu izrādi un varēšu atgriezties Rīgā. Kad gatavošu jauniestudējumus, tad gan jārēķinās ar sešu nedēļu iestudēšanas periodu, kad visu laiku noteikti jābūt klāt. Kad viss sāksies, tad jau redzēs, kā tas reāli būs. Līdz decembrim darbi Manheimā un Rīgā saplānoti tā, lai varu visu paspēt. Man vēl jāiepazīst šis teātris, tā darba stils un tradīcijas. Tad redzēšu, kā varu plānot dzīvi tālāk. Līdz šim taču esmu tur bijis tikai divas ļoti īsas reizes un vēl neesmu pieredzējis, kā tur viss notiek.

Vari atklāt savus pirmos Manheimā gaidāmos jauniestudējumus?

Pirmajā sezonā Manheimā man būs jāgatavo Doniceti operas Dons Paskvāle jauniestudējums, balets Svētpavasaris un Beatriče di Tenda – Bellīni opera, par kuru agrāk pat nezināju. Manā pārziņā būs arī atjaunojumi: Bellīni Norma un Žaka Ofenbaha operete Orfejs ellē (Latvijā izrādīta arī ar nosaukumu Orfejs pazemē – I. L.). Jau zinu, ka 31. decembri noteikti pavadīšu Manheimā, diriģēdams Orfeja atjaunojuma pirmizrādi. Atšķirībā no Latvijas, kur esam ieraduši, ka pēc gadumijas koncertiem Vecgada vakars ir brīvs, Manheimas operā strādā, jo notiek Vecgada izrāde. Pēdējā laikā biju pieradis Jauno gadu sagaidīt Latvijā, laukos. Tagad pat nezinu, kas Manheimā notiks pa Ziemassvētkiem. Darba būs stipri daudz.

Nemitīga braukāšana?

Būs, ko darīt! Transports ir diezgan ērts – ar vilcienu var pusstundā aizbraukt no Frankfurtes lidostas līdz Manheimas centram. Šis vilciens brauc bez pieturām. Tikpat ilgi būtu jābrauc no lidostas līdz Frankfurtes centram. Par laimi, arī lidojumi no Rīgas uz Frankfurti ir diezgan bieži.

Kādā veidā jauns diriģents dabū darbu ārzemēs – piemēram, Vācijā? Internetā atrod vakances un piesakās?

Uz šādām vakancēm tā vienkārši nemaz nevar pretendēt. Tur vajadzīgas aģentūras. Mūziķi piesakās starptautiskos konkursos uz vietu orķestrī, bet par diriģentu karjeru rūpējas aģents, kas viņu pārstāv. It īpaši Vācijā. Līdz manīm noteikti nevarētu atnākt informācija, kurš teātris ko meklē. Samērā nesen man vispār tāds aģents radās. Tā ir starptautiskā aģentūra Tact. Viņiem ir ļoti daudz Austrumeiropas un Krievijas mūziķu. Viņu vidū ir vairāki dziedātāji, kuri ir uzstājušies Rīgā, līdz ar to aģentūra ļoti labi zina Rīgu, viņi te agrāk ir bijuši. Viņi piedāvāja, ka vēlas mani pārstāvēt. Šā gada janvārī aģents atrakstīja, vai es vēlos un varētu nākamajā nedēļā aizbraukt uz diriģentu noklausīšanos Manheimā. Bija jānovada darba mēģinājums. Man bija dots laiks – pusstunda – un pateikts, kas būs jādiriģē. Zinu, ka tajā dienā, kad tur biju, es biju viens vismaz no četriem pretendentiem, kas strādāja ar orķestri. Man nebija ne jausmas, kas un no kurienes viņi ir. Droši vien šāds diriģentu nolūkošanas konkurss norisinājās vēl arī citās dienās.

Nu es aizbraucu. Man bija jādiriģē Madama Butterfly pirmais cēliens un Johannesa Brāmsa 4. simfonijas pirmā daļa. Brāmsu skolas laikā vēl biju skatījies, bet Madama Butterfly zināju tikai kā parasts skatītājs. Man bija tikai nedēļa laika šos darbus apgūt. Savā mēģinājuma pusstundā varēju darīt, ko gribu: vienkārši izspēlēt cauri vai apstāties, lai izstrādātu kādas nianses. Diriģentu izvēlas orķestris balsojot. No visiem pretendentiem viņi izvēlējās trīs diriģentus, kurus aicināja atgriezties viesdiriģenta statusā un nodiriģēt repertuāra izrādi vai koncertu. Pirmajā reizē es pats apmaksāju savu Pirmajā reizē es pats apmaksāju savu transporta biļeti un viesnīcu, savukārt otrajā reizē man jau apmaksāja ceļu, viesnīcu un samaksāja honorāru. Tas bija diezgan skarbs konkursa turpinājums, jo tā bija īsta koncertizrāde ar publiku un to vajadzēja diriģēt uzreiz, vispār bez mēģinājuma. Tas bija nervus kutinošs piedzīvojums, turklāt man nebija tik vienkārši tikt piedāvātajos datumos, jo mūsu operā visu laiku bija jāstrādā ar Italo Montemeci operas Burvestība un Rudžero Leonkavallo Pajaci jauniestudējumiem. Visbeidzot vienojāmies, ka koncertā 9. martā diriģēšu Karļa Orfa kantāti Carmina burana. Lai gan es šo darbu esmu dziedājis zēnu korī, nekad to vēl nebiju diriģējis. Vienkārši mācījos, aizbraucu, uzģērbu fraku, izgāju uz skatuves, sasveicinājos ar orķestra koncertmeistaru, ieraudzīju sev priekšā lielu orķestri un apmēram astoņdesmit cilvēku lielu kori. Zāle bija pilna – ap 1200 klausītājiem.