Ciemaldas prototips – ieraudzījis Veronikas Janelsiņas zīmēto manis līdzpaņemtā Anšlava Eglīša romāna Homo novus trimdas izdevuma vāku, paskaidro Jaunā Rīgas teātra aktieris Kaspars Znotiņš, Kurcuma lomas tēlotājs romāna ekranizējumā, un uzreiz precizē, ka gluži tīru prototipu romānā nav. Režisores Annas Vidulejas filmu Homo novus jau pirmajās rādīšanas dienās noskatījušies ļoti daudzi, un ne viens vien – vairākas reizes, gandrīz kā savulaik megapopulāro mūziklu Mūzikas skaņas, tai ir veselas 13 nominācijas šāgada nacionālajai kino balvai Lielais Kristaps. Izcilajā filmas aktieru plejādē Znotiņa Kurcums, 30. gadu Latvijas mākslas dzīves pelēkais kardināls, ieņem īpašu vietu. "Viņa spēlētajā tēlā pat vājās izpausmes ir skaistas," saka režisore, uzskaitot Znotiņa izcilības punktus. Izrādās, attieksmē pret šodienas politiku Znotiņam ir arī par pelēkā kardināla informētības līmeni svarīgāki punkti…
Ja tev ir jātēlo varonis, kura pārliecība, piemēram, politiskajā teātrī, ir pretēja tavai?
Kad aktieris to spēlē, viņš arī drusku kļūst par to. Tajā brīdī es nevis meloju, bet tiešām esmu patiess, un tas arī rada pārmiesošanās efektu – tu tajā brīdī tici. Tas nav vienkārši, bet ir jāmēģina apzināties to zonu, kuru varonis sen ir aizaudzējis ciet melu vai patiesības noskaidrošanas ziņā – viņš tajā virzienā vispār vairs nerok.
Politikā vispār godīgums nav kritērijs, tur ir vajadzīga profesionalitāte un mērķis. Politiķim visu laiku ir jāmelo.
Bet mērķis var būt godīgs vai negodīgs.
Tieši tā.
Cik dziļi aktierim ir iespējams izpētīt politiķi, taisot, piemēram, politiskā teātra izrādi?
Skaties YouTube konkrētā politiķa preses konferences un jau lēnām saslimsti ar viņa ideoloģiju... Bet tajās konferencēs politiķim tiek uzdoti jautājumi, uz kuriem viņam nez kādā kārtā pie rokas trāpās sagatavoti uzskates materiāli...
Vai vispār ir iespējams taisīt politisku izrādi, nezinot, ko un kā politiķi runā, kad mediju nav klāt? Rīdzenes sarunas viņu stilu gan nedaudz atklāja.
Saproti, es negribu, lai politiķis runātu pieklājīgi un visu laiku teiktu patiesību – mani interesē viņa mērķis. Kāds tas ir – vēl lielāka vara, vēl vairāk naudas?
Varasgribu jau politiķim nevar pārmest.
Bet vēl lielākas varas? "Varbūt mums vajadzētu kaut ko iesākt ar laikrakstiem, varbūt mums vajadzētu kaut ko iesākt ar tiesu varu" – lūk, ja šis līdzsvars tiek sists ārā, tad uzreiz ir slikti. Nē, labāk trenējies runāt ar žurnālistiem!
Ja politiķis melīgi atbild žurnālistam vai izturas augstprātīgi pret viņu, viņš jau patiesībā ir augstprātīgs pret lasītāju.
Ja tev nav dialoga ar sabiedrību, bet tikai komplimentāras intervijas, tu zaudē atgriezenisko saiti un īsti nevari saprast, ko sabiedrība par tevi domā.
Protams, tas ir sarežģīti, tur ir intereses un lobiji. Bet, kad varas avoti ir vairāki, tas ir taisnīgāk un patiesāk nekā vertikāli izveidotā hierarhijā, kā pie mums pašvaldībās.
Tātad tu negribētu dzirdēt, ko politiķis runā aiz slēgtām durvīm?
Nē, es labāk gribētu dzirdēt, ko viņš saka hard talk intervijā. Viens no mānīgiem iemesliem vēlmei dzirdēt sarunas aiz slēgtām durvīm varētu būt pieņēmums, ka tad nu gan es tiešām zināšu, ko viņi patiesībā grib. Bet tās pašas Rīdzenes sarunas jau nemainīja manu iespaidu par tiem konkrētajiem politiķiem, kas tur parādījās. Es jau agrāk varēju iztēloties, ka tieši tādā veidā viņi kārto lietas. Jā, viņu mērķa dēļ es gribētu dzirdēt, ko aiz slēgtām durvīm runā. Vai tur netiek runāts par oligarhisku vēlmi sagrābt vai savaldīt medijus, savaldīt tiesu sistēmu. Vara ir jādala, vara nedrīkst koncentrēties!
Mēs esam izjutuši vienu koncentrētu varu – padomju režīmu. Mākslinieka attiecības ar varu tad tiešām bija perversas, bet vienlaikus ir diezgan izplatīts priekšstats, ka aktieriem tad gājis labāk.
(Ilga pauze.) Mēs ar viesizrādēm vairākkārt braucām pa Franciju, bija gadi, kad Francijā bijām pa pusotram mēnesim. Reiz pirms izrādes sēdējām vienā Francijas teātra grimētavā un es kolēģim teicu: iedomājies, ja tagad būtu padomju laiki, viens no mums būtu stukačs, citādi mēs te nevarētu atrasties. Šī epizode labi raksturo atšķirību. Varbūt māksliniekam tad bija biezāka desa, bet iedomājies, kas tai desai bija piejaukts klāt...
Visu noteica dzelzs priekškars. Jautājums ir par to, vai tajā lēģerī tev bija labāk nekā šeit. YouTube ir laba dokumentāla filma par zēnu, kas bija izbēdzis no Ziemeļkorejas koncentrācijas nometnes. Viņš bija savām acīm redzējis, kā viņa māti nometnē soda ar nāvi, pūlī atpazina savu tēvu, kurš arī tajā bija noskatījies. No nometnes tas zēns izbēga, pateicoties tam, ka viņa pārinieks, ar kuru kopā viņš bēga, palika uz elektriskā žoga un viņa ķermeni varēja izmantot kā tiltu. Pēc izbēgšanas zēns gadu tika vadāts apkārt pa pasauli, sniedzot liecības, stāstot, rādot spīdzināšanas rētas uz rokām. Bet filmas beigās viņš ir emocionālā diskomfortā un saka: gribu atpakaļ nometnē, tur man viss bija skaidrs, kas ir kas, bet te visi ir aptrakuši ar naudu...
Tā ir dilemma un mūžīgais jautājums – kad bija labāk? Šodien trolejbusā sēž viens un tik skaita, ko viņi padomju laikā Rīgas kuģu būvētavā ražojuši, kur kuģus sūtījuši, kādas cenas bijušas katram ēdienam un cik lēti ēdnīcā varēja paēst.
Tā ir brīnišķīga tēma – kā mums klājās tajā zooloģiskajā dārzā, kur tevi baroja noteiktās stundās un par sevišķiem nopelniem atnesa vairāk gaļas.
Kas attiecas uz aktieru popularitāti, toreiz kanālu, pa kuriem atnes mākslu, bija daudz mazāk, tāpēc uz aktieriem krita popularitātes slogs. Tagad tas ir izkliedējies pa dažādiem kanāliem, lai gan nedomāju, ka skatītāju zāļu piepildījums Latvijā caurmērā ir mazāks nekā padomju laikā.
Grūtāk aktierim bija 90. gados, tad daudzi spējīgi aktieri pameta aktiera darbu, mēģināja kaut ko darīt biznesā. Es tad biju students, man tad nebija bērnu bariņa...
Visu interviju lasiet žurnāla SestDiena 5. oktobra numurā! Ja ir vēlme žurnāla saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!