Ienākot studijas Ego Media telpās, priekšā ir nesenas Latvijas kinovēstures ekskurss. Uz sienām fotogrāfijas no Viestura Kairiša Pa ceļam aizejot... (2001) ar Elitu Kļaviņu un Gunu Zariņu un paprāvs skaits filmu plakātu. Tālākā stūrī statīva riba ar kodīgu toņu kostīmiem plastikāta mundieros – tie kā liecības no šīs vasaras pandēmijas realitātē tapušās filmas Tizlenes, kuru veido režisore un scenāriste Marta Elīna Martinsone. Uz citas sienas dzeltenzilais Vitālija Manska dokumentālās filmas Radinieki (2016) plakāts – par Ukrainas militārā konflikta dēļ sairdināto ģimeni. Vienubrīd garām paiet arī režisors – turpat līdzās ir viņa studija Vertov.
Atpazīstu Reiņa Pētersona gleznu. To Pilsētā pie upes (2020) Dāvja Suharevska atveidotais daiļkrāsotājs Ansis darināja kā Gundara Āboliņa turīgā tirgoņa Bernšteina portretu. Filmas producents un Ego Media dibinātājs Guntis Trekteris man rāda vēl citus gleznojumus – viņš ir viens no atjaunotās Latvijas pieredzējušākajiem producentiem, kura radošā biogrāfija aptver sadarbību ne tikai ar Kairišu, Dāvi Sīmani un virkni jaunās paaudzes režisoru, bet arī izcilo dokumentālistu Hercu Franku (pēc režisora nāves tapusī filma Baiļu robeža (2014) ar līdzautori Mariju Kravčenko).
Šis gads Trekterim un studijai Ego Media ir gana piepildīts – janvārī iznāca Pilsēta pie upes, kuras kinoteātra dzīvi jau martā pārrakstīja pandēmija. Sarunas laikā Lielā Kristapa skatītāju balsojumā tā izvirzījusies kā līdere (filmai arī 15 kinobalvas nomināciju). Jaunā vīrusa realitātes laikā vasarā – filmēšana Tizlenēm un citiem projektiem. Pavasarī Ansī animācijas filmu festivāla pilnmetrāžas konkursā Contrechamp tika godalgota Ilzes Burkovskas-Jakobsenas biogrāfiskā dokumentālā animācijas filma Mans mīļākais karš (2020), kas tapusi sadarbībā ar Norvēģijas studiju Bivrost Film un Latvijā uz ekrāniem iznāca septembrī. Oktobrī tika izziņotas nacionālās kinobalvas Lielais Kristaps nominācijas – Trektera producētājām filmām to kopā ir divdesmit trīs. Divas no tām arī Armanda Zača un Lienes Lindes dokumentālajam kopdarbam Klātbūtne (2020) – intīmu stāstu kolāžai par četru Latvijas sieviešu grūtniecības pieredzi. Tāpēc ar Trekteri sarunājos par "jauno normālo", pandēmijas realitāti kinonozarē, klātbūtni kinoteātros un nomināciju mežģiem.
Tu esi producējis daudzu šobrīd Latvijas kino ainavā būtisku režisoru pirmos darbus. Vai atminies savu pirmo producēšanas pieredzi?
Pirmā pieredze… (Domā.) Grūti pateikt. Pirmos gadus, 90. gadu sākumā un vidū, mēs taustījāmies. Tad vēl neviens nesaprata, kas ar filmām jādara. Protams, bija bagātīgas tradīcijas no padomju laikiem un Rīgas kinostudijas, bet bija skaidrs, ka visi vēlējās iekļauties daudz plašākā kino kontekstā, Eiropā un pasaulē. Bija dažādi formas un satura eksperimenti, un, protams, vismaz lielākajai daļai Latvijas režisoru un producentu viens no uzstādījumiem bija veidot festivāla filmas. Tas šķita pats prestižākais, pats labākais, kas varētu būt.
Veids, kā pārkāpt nacionālo robežu.
Jā. Daļēji jau tā arī bija taisnība, tomēr ar laiku tika saprasts, ka ir jāpievērš lielāka uzmanība stāstam – tam, ko tu dari ar šo stāstu. Kā tu to izstāsti un noved līdz skatītājam. Un var būt arī filmas, kuras ir gan mākslinieciski kvalitatīvas, gan skatītāju pieprasītas.
Bet kā 90. gadu situācija atšķiras no šodienas un pandēmijas? Protams, tagad ir lielāka pieredze, bet abos gadījumos nemainīgi klātesoša ir neziņa un skatītāju meklējumi. Vai šos stāvokļus maz var salīdzināt?
Tā sajūta ir pilnīgi cita – tajā laikā mūsu rokās bija daudz mazāk instrumentu un finansējums bija stipri mazāks. Varētu teikt, ka nekāds. Iespējams, Nacionālais kino centrs bija vienīgais finansējuma avots. Šobrīd ir daudz vairāk resursu: iespējams piesaistīt kopproducentus, dažādus starptautiskus partnerus, televīzijas, ir arī vietējie spēlētāji un tā tālāk. Varētu sacīt, ka tirgus ir izveidojies – vēl pirms 20 gadiem tāda īsti nebija. Tā ir tā lielākā atšķirība. Ja tev ir tirgus ar kinoteātru ķēdēm, tiešsaistes televīzijas un platformas, tu jau faktiski vari veidot filmas bez valsts atbalsta, tiesa, jau ar krietni ierobežotu budžetu. Tolaik kas tāds nebija iedomājams.
Bet par tagadni. Neskatoties uz šī brīža situāciju, darbs notiek, filmas nonākušas līdz skatītājiem un vēl turpina tapt. Kā tu raksturotu pēdējos mēnešus?
Situācija ir divējāda vai divdomīga – saucam to, kā gribam. No vienas puses, mums ir trīs filmas – Pilsēta pie upes gada sākumā, Mans mīļākais karš un dokumentālā filma Klātbūtne –, un tās visas tika gatavotas ilgākā laika posmā. Tā nu ir sanācis, ka tās iznākušas šogad. Varbūt no mūsu puses tā ir slikta plānošana. (Smaida.) Gada sākumā, līdz mirklim, kad kinoteātri tika aizvērti, Pilsētu pie upes noskatījās 66 tūkstoši skatītāju.
Tā potenciāli ir arī Latvijas šogad visvairāk skatītā filma.
Domāju, ka tā arī paliks visvairāk skatītā, bet kopējie skaitļi varēja būt lielāki. Tas pats ar Mīļāko karu – mēs ilgi domājām, kad mums filmu izrādīt un vai vajag to darīt. Ņemot vērā balvu, interesi un filmas publicitāti pēc Ansī, mēs vēlāk tādu mediju interesi nekad nebūtu ieguvuši. Nekas cits neatlika, kā nākt ārā septembrī. Protams, rezultāti ir tādi, kādi ir, lai gan cerējām uz ko citu. Tādā situācijā mēs esam.
Otra iespēja būtu atlikt visu filmu pirmizrādes uz nākamo gadu, un arī tad mēs nezinām, kas notiks: vai mēs ar pandēmiju pavasarī būsim tikuši galā vai nebūsim. Nākamā gada septembra mēnesī pēkšņi visas atliktās filmas gribēs startēt kinoteātrī, un kas notiks tajā brīdī?
Būs šauri – nebūs visiem vietas.
Konkurence savā starpā un citas problēmas. Nezinu, vai tā būtu, bet, iespējams, skatītāji būs jau atraduši iet uz kinoteātriem. Tu nezini, kurš ir pareizais lēmums.
Visu rakstu lasiet žurnāla SestDiena 6.novembra - 13. novembra numurā! Ja vēlaties žurnāla saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!