Arī tāds olimpiskais sports

Mūsdienu sporta cienītājiem šādas sacensības varētu šķist dīvainas, taču jāņem vērā, ka olimpisko spēļu programmā tās lielākoties figurēja pagājušā gadsimta sākumā. Tolaik Starptautiskā Olimpiskā komiteja (SOK), kas bija nodibināta tikai 1894. gadā un pirmo mūsdienu olimpiādi pēc diviem gadiem sarīkojusi Atēnās, vēl taustījās, meklējot tos sporta veidus un disciplīnas, kuri varētu šķist pietiekami pievilcīgi skatītājiem un kuros piedalītos vērā ņemams spēcīgu un konkurētspējīgu atlētu skaits, raksta Insidethegames.biz.

Arī tagad, kad apritējuši jau 128 gadi kopš pirmās mūsdienu olimpiādes, jāsecina, ka šis process kļuvis par permanentu, olimpiskajā kustībā iekļaujot aizvien jaunus sporta veidus, bet vienlaikus cenšoties būtiski nepalielināt dalībnieku skaitu, un līdz ar to vienlaikus tiek svītrotas dažādas disciplīnas no jau tradicionālo sporta veidu klāsta.

Ir skaidrs, ka, iekļaujot olimpiādē tādus sportus kā frīstails skeitbordā un BMX riteņbraukšanā vai breiks (šī akrobātiskā dancošana debiju piedzīvos tieši Parīzē nākamnedēļ), olimpiskie funkcionāri vēlas panākt, lai spēles skatītos un to sponsoru reklāmas redzētu pēc iespējas vairāk jauniešu, kuriem gana atraktīva nešķiet pat šķēpmešana vai augstlēkšana, par garo distanču skrējieniem, peldējumiem un airējumiem nemaz nerunājot. Taču nebūtu par skādi paturēt prātā arī mūsdienu olimpisko spēļu pamatlicēja Pjēra de Kubertēna vīziju, kas 1924. gadā tika noformulēta olimpiskajā devīzē Citius, Altius, Fortius (Ātrāk, augstāk, stiprāk). Proti, viņa laikos priekšroka (izņemot vingrošanu, bet tas atkal saistīts ar Senās Grieķijas olimpisko mantojumu) bija tiem sporta veidiem, kuros sasniegumus varēja izmērīt sekundēs vai metros un uzvarētāju nenoteica tiesneši pēc sava subjektīvā vērtējuma, kā tas mūsdienās ir veselā gūzmā sporta veidu, sākot ar vingrošanu, daiļlēkšanu un sinhrono peldēšanu un beidzot ar dažādajiem frīstailiem.