Aizņemtība un konstants laika trūkums ir tipiskas mūsdienu pilsētnieka pazīmes. Tomēr ne viss ir attaisnojams. Turklāt nedrīkst par zemu novērtēt hroniska stresa izraisītās negatīvās sekas, kas rodas no nespējas visu pagūt un kādā brīdī var izpausties tīri fiziski – tas var radīt augstu asinsspiedienu, sirds slimības, pieņemšanos svarā, depresiju, ādas slimības. Bet slims taču negrib būt neviens.Laika trūkuma mentalitāteMēdz teikt, ka laika trūkums patiesībā ir prāta jeb mentāls stāvoklis, un tāpat arī spēja visu pagūt bez stresa ir atkarīga no prāta. Bet prāts ir muskulis, kas jātrenē, ja nevēlas, lai tas atrofējas. Laika trūkuma mentalitāte neveidojas vienā dienā, un arī to mainīt nevar uzreiz. Taču to pilnīgi noteikti var un vajag izdarīt! Sākot ar mazo ikdienas ieradumu un beidzot ar pasaules redzējuma maiņu.Pieeju, kā cilvēkam mainīt šo savu prāta stāvokli, lai tas netraucētu būt veiksmīgam gan finansiāli (kas nav mazsvarīgi), gan sociāli, ir daudz un dažādas. Taču svarīgākais ir saprast, ka dzīve sastāv no sīkumiem un, tos pa druskai uzlabojot, ilgākā laika periodā labums jau būs pamanāms. Starptautiskās Kouču federācijas Latvijas nodaļas prezidente, Talentor Latvia partnere Katrīna Ošleja, kā tipiskākos laika trūkuma iemeslus min atkarību no stimuliem, ko īpaši rada jaunās tehnoloģijas un sociālie tīkli. Savukārt tas nozīmē – pamatproblēma, kāpēc lielākoties cilvēki nespēj ilgstoši palikt pie vienas nodarbes, ir disciplīnas, pacietības un gribasspēka trūkums. Turklāt bieži vien mēs nospraužam pārāk daudz mērķu un uzdevumu. Tā dēvētais multitaskings jeb vienlaicīga pārāk daudzu lietu darīšana – pretēji daudzu domām – fizioloģiski un psiholoģiski nemaz nav iespējama."Neprasme organizēt laiku, manuprāt, ir sekas tam, ka cilvēks nepazīst sevi un nedzīvo savu dzīvi. Iespējams, viņa iedomātie mērķi nemaz nav viņa mērķi. Psihe jau ir gudra – izspēlēs gana smalkas pretestības pret šķietami "saviem mērķiem"," norāda psihoterapeits Valdis Briedis. Ja cilvēks tā arī neiemācās organizēt laiku atbilstoši savām patiesajām vēlmēm un mērķiem, visticamāk, viņam veidojas traucējumi personības attīstībā, un biežākās sekas tam ir depresija vai krišana kādā no atkarībām.Tāpat kā ļoti svarīgu aspektu speciālists norāda nepieciešamību no domāšanas pāriet pie darīšanas. Tik bieži no apkārtējiem nācies dzirdēt, cik daudz rakstu un grāmatu viņi izlasījuši, lekciju un semināru apmeklējuši, tik daudz ko sapratuši, taču dzīvē nekas nemainās! Un nemainīsies arī, līdz cilvēks nenonāks līdz darīšanai, uzsver Briedis, vienlaikus gan norāda, ka, lai darītu ar jēgu, jāpierod ik brīdi būt apzinātā kontaktā ar savu realitāti, saviem priekiem un bēdām.Cukerberga un Džobsa noslēpumsIr pietiekami daudz informācijas, grāmatu un stāstu, kā veiksmīgi un produktīvi cilvēki – pasaulslaveni mākslinieki, rakstnieki, politiķi un uzņēmēji – organizē savu ikdienu. Kā izrādās, ļoti daudzi no viņiem milzu nozīmi piešķir rutīnai un automatizētām darbībām. Piemēram, tāda slavenība kā viens no Apple dibinātājiem Stīvs Džobss katru dienu vilcis vienādu apģērbu. Zināms, ka arī Facebook izveidotājs Marks Cukerbergs dara tāpat. Abi pieskaitāmi pasaules bagātākajiem cilvēkiem, un, kā norāda speciālisti, viņu izvēle visu laiku valkāt vienu un to pašu patiesībā ir apgriezta vēlme jeb, citiem vārdiem, – nevēlēšanās tērēt laiku un enerģiju, domājot, ko vilkt mugurā.Izrādās, šādas it kā mazas lietas un lēmumi patiesībā paņem ļoti daudz mūsu laika un enerģijas. Piemēram, amerikāņu profesora uztura zinātnē Braiena Vansinka veiktajā pētījumā secināts, ka cilvēks vidēji dienā pieņem vairāk nekā divsimt lēmumu tikai par ēdienu vien. Katrs šāds lēmums mums atņem mentālo enerģiju, bet tā diemžēl ir ļoti ierobežota, un, ja šis resurss ticis tērēts maznozīmīgām lietām dienas pirmajā pusē, var gadīties, ka pēcpusdienā vairs nepietiek spēka lielajām lietām.Šādi var skaidrot ne tikai bieži daudzināto atziņu, ka svarīgus lēmumus labāk pieņemt dienas pirmajā pusē, bet arī to, kāpēc veiksmīgi cilvēki bieži min, ka tieši rīta rutīna jeb automatizētas un uz ieradumiem balstītas darbības ir tik svarīgas. Spilgts piemērs ir arī jau minētais par ierasto garderobi, samazinot lēmumu pieņemšanas nepieciešamību, kas var atbrīvot daudz vietas un resursu, lai risinātu daudz būtiskākas problēmas.Ne viss ir vienlīdz svarīgsNeskaitāmu svarīgu un maznozīmīgu lēmumu pieņemšana nav vienīgais, kas deldē mūsu mentālo kapacitāti. Liela daļa neapmierinātības un stresa nāk arī no ikdienas nespējas tikt galā ar saviem darbiem un pienākumiem. Turklāt ne tikai darbā, bet arī brīvajā laikā. Var pat teikt, ka nereti tā ir konstanta cīņa ar darāmo lietu sarakstu.Ja uz to palūkojas kritiski, jāatzīst, ka cilvēki bieži vien mēģina vienlaicīgi virzīt uz priekšu neskaitāmas lietas, nevis koncentrējas uz dažām svarīgākajām. Turklāt grūtākās – kas nereti ir arī būtiskākās – lietas bieži tiek atliktas uz vēlāku laiku. Rezultātā viss kustas lēni un beigu beigās līdz galam nekas tā arī netiek izdarīts, savukārt pats cilvēks ir samulsis par sliktajiem panākumiem.Šeit atbilde ir viena – pareizi sakārtotas prioritātes. Proti, pirms darbu sākšanas būtu jāuzdod jautājums, vai viss ir vienlīdz svarīgs un tiešām jādara vienlaicīgi? Turklāt nedrīkst aizmirst, ka šajās prioritātēs jāiekļauj ne tikai konkrēti uzdevumi, piemēram, tikšanās vai noteikts uzdevums darbā, bet arī tādas lietas kā miegs, veselīgs uzturs, socializācija ar ģimeni un draugiem, sports – tās, lai gan patiesībā ir ļoti būtiskas, bieži kļūdaini tiek atliktas kā maznozīmīgas.Jāiemācās teikt nēPsihoterapeits Valdis Briedis no savas ārsta pieredzes min sliktākos iznākumus, kādi var rasties no nespējas tikt galā ar prioritāšu noteikšanu. Pirmkārt, sekas var būt dažāda smaguma neirotiski ("psihe kļūst traka") vai psihosomatiski ("miesa kļūst traka") traucējumi. Lielākā daļa mūsdienās tik bieži piesaukto veģetatīvo distoniju, panikas lēkmju ir sekas šādai dzīvei. Otrā variantā sekas ir depresija vai krišana dažāda veida atkarībās.
Lai prioritātes pareizi sakārtotu, ir svarīgas divas lietas: jāspēj atšķirt svarīgo no mazāk svarīgā un, iespējams, grūtākais – jāvar ne tikai teorētiski, bet arī praktiski nesvarīgajām lietām pateikt nē. Tas ir grūtāk, nekā pirmajā brīdī varētu šķist, jo parasti ir vēlme visu paspēt un izdarīt, nevēlēšanās atteikt. Tāpat cilvēkiem bieži ir bailes teikt nē, tādējādi palaižot garām kādu iespēju, kuru vēlāk vairs neviens nepiedāvās.
Taču vienmēr jāatceras, ka šim kokam ir divi gali: proti, retāk tiek runāts par to, ka ar katru savu "jā" cilvēks automātiski pasaka nē kaut kam citam. Tāpēc, piekrītot vienam piedāvājumam, tu, iespējams, atsakies no kaut kā cita, varbūt vēl labāka.
Populārs blogeris, arī grāmatu autors par šo tēmu Dereks Siverss kādā no saviem ierakstiem uzsver – izvairīties no visām šīm uzskaitītajām problēmām var, sakot nē visam, kas nav ļoti aizraujošs. Tas nozīmē – ja piedalīšanās kādā projektā, pasākumā, izvēle skatīties kādu filmu vai satikties ar konkrētu cilvēku neizraisa lieliskas sajūtas, droši vien labāk ir gluži vienkārši to nedarīt.
Palīdz saraksti
Lai saprastu, kas tad īsti ir svarīgākais, palīgos var ņemt arī racionālākus matemātiskos modeļus prioritāšu izvērtēšanai. Piemēram, katrai lietai aprēķināt iespējamās jeb slēptās un netiešās izmaksas (opportunity cost). Tomēr ar to jābūt uzmanīgam, jo ļoti bieži lielāka loma nekā tikai sausiem skaitļiem ir emocijām un citām vērtībām. Kā piemēru varētu minēt bērna pieskatīšanu. Teiksim, ja viens no vecākiem strādājot stundā nopelna 20 eiro, turpretim aukle saņem trīs eiro, pieskatot bērnu pašam, nenopelnīti paliks 17 eiro. Tajā pašā laikā – šajā gadījumā ne mazāk svarīgi izvērtēt emocionālos ieguvumus un zaudējumus abos gadījumos. Šis piemērs ļoti labi ilustrē, kādi aspekti prioritāšu izvērtēšanā var spēlēt lielu lomu un cik tie ir dažādi.
Racionālā pieeja kombinācijā ar emocijām padara visu daudz sarežģītāku. Tomēr visu "izmaksu" – ne tikai naudas izteiksmē, bet arī citās nozīmēs – uzskaitīšana var palīdzēt izvērtēt visdažādākos jautājumus, tostarp, piemēram, izlemt par labu studijām kādā no augstskolām, fiziskām aktivitātēm vai dzīvesvietas izvēlei.
Nedzīvot pēc citu kārtības
Vēl kāds nereti nepamanīts stresa avots mūsdienās ir pakļaušanās citu noteiktai dienaskārtībai. Proti, lielākā daļa cilvēku ikdienā dzīvo un strādā reaģēšanas režīmā, plānojot dienu atkarībā no tā, kādi epasti, telefona zvani un īsziņas saņemtas, un tādējādi pakļaujoties citu ierosinājumiem kaut ko darīt. Savukārt reaģēt uz šīm ziņām nozīmē pamest visu pārējo, ko tajā brīdī dara. Ja cilvēks tiek vairākkārt traucēts, pirms vispār spējis fokusēties kādam vienam darbam, nav brīnums, ka lielākoties viņš strādā neproduktīvi vai, pareizāk sakot, produktivitāte ir tālu no maksimālā līmeņa.
Taču arī ārpus profesionālās vides netrūkst uzmanības novērsēju. Lielākie traucēkļi ir sociālie tīkli, īpaši, ja vienmēr blakus esošajā viedtālrunī ieslēgts skaņas signāls, kas vēsta par katru saņemto ziņu un darbību virtuālajā profilā.
Ko darīt
Kas tad būtu jādara, lai situāciju mainītu un varētu labāk koncentrēties būtiskajam? Speciālisti iesaka vairākus padomus, kā ikdienā uzlabot savu labsajūtu, mazināt stresu un saglabāt emocionālo un garīgo līdzsvaru.
Vispirms – tikai vienas lietas darīšana un koncentrēšanās tai. Katru dienu izvēlēties vienu lietu kā galveno prioritāti un to arī darīt, nevis svaidīties apkārt, darot visu pēc kārtas un reizē. Otrkārt, darbību komplektēšana. Pat ja vienlaicīgi noris vairāki projekti, mēģināt kombinēt līdzīgos darbus, tādējādi vairāk koncentrējoties uz viena veida darbībām.
Tāpat jāatceras, ka, darot kaut ko nolūkā to izpildīt kaut nedaudz labāk (vai vairāk) katru dienu, kopējais efekts ilgtermiņā būs ievērojams. Līdzībās runājot, tas ir kā aust segu – liekot diegu pie diega, audums aužas nemanāmi, taču pēc kāda laika sega ir gatava.
Arī mazos uzlabojumus vajag svinēt kā mazas uzvaras. Sadalot lielus darbus mazākās vienībās un par katru posmu priecājoties, cilvēks iegūst pārliecību par saviem spēkiem. Tas savukārt palīdz mazināt stresu un rada pārliecību, ka pats vari kontrolēt savu dzīvi.
Palīdz arī sistēmu veidošana, kas nereti ir svarīgs nosacījums, lai varētu darboties veiksmīgi. Piemēram, bieži dzirdēts, ka uzņēmumi nevar attīstīties un palielināt apjomus, jo vadītājs vai īpašnieks visu grib darīt pats. Tā var būt gan neuzticēšanās, gan nespēja deleģēt uzdevumus citiem. Taču, kad darba apjoms palielinās, tā var kļūt par būtisku problēmu, turklāt tajā brīdī sistēmas izveide jau var būt krietni novēlota, jo tā prasa laiku, bet, tā kā standarta procedūras nebūs skaidras, viss padosies kā kuro reizi jeb, citiem vārdiem, – haotiski. Tāpēc sistēmas būtu labi veidot vēl pirms akūtas nepieciešamības pēc tām, lai vajadzības brīdī jau būtu skaidrs, kā kuram rīkoties un kāda ir standarta procedūra problēmas risināšanai.
Svarīgi novērtēt produktivitāti. Šķiet klasisks astoņu stundu darbalaika princips ir nācis kā mantojums no fabrikas darbalaikiem, bet mūsdienās, kad ir arī lielākas iespējas strādāt attālināti, arvien biežāk tiek uzsvērts, ka efektīvi darboties cilvēks spēj vien dažas stundas dienā. Tādēļ atsevišķās vietās arvien biežāk tiek runāts arī par īsāku darbdienu.
Tāpat būtisks aspekts ir apkārtējā vide – darbam jārada tādi apstākļi, lai nekas netraucētu izpildīt svarīgos uzdevumus. Kā teicis Pikaso, "mūza var ierasties, taču tai mūs jāsastop strādājam". Katrīna Ošleja uzsver, ka jau savlaicīgi būtu jārada vide, kurā nekas netraucē, pieejams ūdens, izslēgts telefons utt. Vides ietekmi uz cilvēka darba efektivitāti apliecina arī vairāki pētījumi par tā sauktajiem atvērtā tipa birojiem. Izrādījies, ka atvērtā vide un konstanta darbinieku pieejamība drīzāk padara tos neapmierinātākus un mazāk produktīvus.
Jāiemācās atpazīt darbības imitēšanu. Cilvēks ir meistars sevis mānīšanā un nereti to dara, pat ja it kā nav vajadzības kāda priekšā izlikties. Piemēram, laikā, kad patiesībā būtu jādara kas svarīgāks, sāk kārtot mapes vai darba galdu.
Vēl nevajadzētu baidīties pamest it kā iesāktas lietas, ja kādā brīdī tiek konstatēts, ka tās nav interesantas, vajadzīgas vai varbūt ir zaudējušas savu nozīmi. Parasti to cilvēkam izdarīt ir grūti, sevišķi, ja kādā projektā ieguldīts darbs vai nauda. Vienkāršs un uzskatāms piemērs tam ir grāmatu lasīšana – nav vajadzības izmocīt līdz galam iesāktu grāmatu, ja tā nešķiet interesanta. Gluži tāpat nav nepieciešams sevi mānīt un mocīt arī citās lietās, ja iesāktais nav tā vērts, nav jābaidās to pamest.
Svarīgs punkts ir rutīnas un ikdienas kārtības izstrādāšana. 20% no savas enerģijas cilvēks patērē, darbinot smadzenes, lai gan smadzenes aizņem tikai 2% no ķermeņa svara. Precīzi to noteikt nevar, taču tiek lēsts, ka cilvēks dienā domā aptuveni 60 000–80 000 domu, lai gan lielākā daļa no tām patiesībā ir nebūtiskas. Piemēram, ko vilkt mugurā, ko tagad darīt, ko ēst, kur iet un tamlīdzīgi. Tādēļ būtiski iemācīties netērēt enerģiju lēmumiem, kuriem ir mazs vai nekāds svars, un tādējādi vairāk spēka un pacietības atstāt būtiskām lietām.
Uztvert visu kā eksperimentu. Eksperimentos iznākums tiek testēts – kas nestrādā, tiek atmests, un tā vietā meklētas jaunas lietas, kas strādā, un tās uzlabotas. Bez pārdzīvojumiem, jo tas taču ir eksperiments! Tādējādi nav neveiksmju un neizdošanos, tikai meklējumu ceļš pēc labākā iespējamā varianta.
Visbeidzot – jau minētā darīšana. Nevis tikai teoretizēt, domāt un plānot, bet pāriet uz darīšanu.
* Autora blogs www.kasparsvendelis.com
t