Sākt ar sevi un sev pazīstamo – tā ir kino tēze, kurai seko igauņu režisore Anna Hintsa. Šobrīd 41 gadu vecās igauņu režisores vārds Latvijas skatītājiem, iespējams, būs jau pazīstams – viņas īsmetrāžas darbi daudzkārt nonākuši Latvijas festivālu redzeslokā. Jaunais, formā lakoniskais darbs Melnās pirts māsība/Smoke Sauna Sisterhood (2023) par sieviešu sarunām melnajā (jeb dūmu) pirtiņā un terapeitisku "patiesības izsviedrēšanu" kļuvis par vienu no šī gada starptautiski pamanītākajiem un novērtētākajiem darbiem no Baltijas valstīm. Gada sākumā filma saņēmusi dokumentālā kino režijas balvu prestižajā Sandensas kinofestivālā, nule Eiropas Kino akadēmijas nomināciju kā labākā dokumentālā filma un ir arī Igaunijas pieteikums labākās starptautiskās filmas kategorijai lielajā Oskaru sacensībā. Šis darbs patlaban tiek izrādīts arī Latvijā un pirms mēneša pat iemantoja kulta aprises Rīgas Starptautiskajā kinofestivālā (Riga IFF), radot interesentos – nepārspīlēšu tā rakstot! – sacensību par iespēju skatīties to klātienē.
Atjautīgā veidā Melnās pirts māsība piedāvā šķērsgriezumu mūsdienu Baltijas sieviešu pieredzei un dzīvajai atmiņai. Hintsa izvēlējusies dokumentēt vairākas dienvidigaunietes, kurām pirts rituāls un sadziedāšanās kļuvusi par terapijas, atbalsta un patvēruma iespēju. Režisori, kura studējusi folkloru, veidot šo darbu rosinājis pašas piedzīvotais 11 gadu vecumā, kad nesen mūžībā aizgājis vectēvs. Kopā ar ģimeni viņa devusies uz pirti, kur no vecmammas uzzinājusi, ka vectēvs viņu esot krāpis.
Visu rakstu lasiet žurnāla SestDiena 24. - 30. novembra numurā! Žurnāla saturu gan drukātā, gan digitālā formātā iespējams abonēt mūsu jaunajā mājaslapā ŠEIT!