Kā reiz tā bija diena, kad Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātes (LU SZF) pirmā kursa komunikācijas zinātņu studentiem biju noorganizējusi vieslekciju ar žurnālisti Evu Johansoni. Protams, attālināti. Eva pirms kāda laika bija piedalījusies Latvijas Televīzijas dokumentālās filmas Influenceri veidošanā, un es viņu aicināju ar studentiem padiskutēt par to, ar ko tad žurnālisti atšķiras vai neatšķiras no ietekmeļiem un citiem sociālo tīklu aktīvistiem. Un paralēli mūsu sarunai tas notika – sociālajā tīklā Instagram samērā populārā influencere Elīna Didrihsone, atbildot uz kādu vaicājumu savā jautājumu un atbilžu sesijā, komentēja savu attieksmi pret homoseksuāliem pāriem un atbildēja, ka šī tēma viņai esot absolūti nepieņemama. "Es viņus nesaprotu, nekad nesapratīšu un nekad neatbalstīšu," rakstīja influencere.
Šī atbilde raisīja plašu rezonansi. Kāda kafejnīca paziņoja, ka pārtrauc sadarbību ar Didrihsoni, uz brīdi viņai atsekojās daļa no sekotājiem. Vēl citi paziņoja, ka neies arī uz to slikto kafejnīcu (lai gan iztrūkst dati par iepriekšējiem apmeklējumiem). Un vēl visā šajā stāstā iesaistījās režisors Alvis Hermanis un arhibīskaps Jānis Vanags. Var teikt: šis bija gadījums, kad ietekmelis apzināti vai neapzināti ir izkāpis no savu ierasto tēmu un burbuļu loka, radot plašākas diskusijas. Tas mudināja SestDienu papētīt, vai influenceri mūsdienās var ieņemt arī intelektuāļu lomu un vai ir mainījies tas, ko mēs kā sabiedrība sagaidām no sabiedriskajiem līderiem.
Jo paša dzīve šķiet īpaša
Sociālo mediju pētniece un LU SZF docente Līva Kalnača, komentējot šo gadījumu, SestDienai visupirms uzsver, ka ir svarīgi sākt runāt arī par ietekmeļu atbildību.
"Lielākoties influenceri savu atpazīstamību veidojuši tieši mārketinga mērķu dēļ ar domu par popularitāti un iespējamajām sadarbībām. Aiz visiem influenceriem arī slēpjas ideja, ka lietotājs ir ļoti narcistiski noskaņots par sevi, ka viņam gribas sevi izpaust, un, protams, sociālie mediji iedeva visus iespējamos rīkus, sākot no viedtālruņiem un beidzot ar vienkāršām apstrādes programmām – mēs katrs varam uzreiz kļūt par autoru," atgādina pētniece. Viņa pieļauj, ka sākotnēji, iespējams, influenceri, arī jau pieminētā Didrihsone, īsti neaizdomājās, ka viņai būs tik daudz sekotāju un ka ir taču jādomā, ko runā. Mēs taču te sarunājamies ar saviem draugiem un jūtamies ērti paust jebkādus uzskatus! Taču, jo fanu bāze ir lielāka, jo lielāka atbildība arī par paša pausto saturu.
Nu jau ir ierasts piedomāt, kādus vēstījumus mēs raidām maziem bērniem, ka jāatgādina, ka jāmīl savs ķermenis, nevis jābadojas, un tādēļ arī pārmetumi influenceriem, piemēram, par noteikta veida diētu un skaistuma standartu popularizēšanu, jau ir gana izplatīti. Taču citas tēmas tādu nosodījumu neizpelnās, norāda Kalnača. Vai tas, ka influenceri ir narcistiski noskaņoti, varētu nozīmēt, ka viņi tieši tāpēc grib iziet ārpus savu līdzšinējo tēmu loka, piemēram, par drēbēm un ceļojumiem? Atbildot uz to, sociālo tīklu pētniece atgādina, ka arī influenceri ir dažādi – ir tādi, kas ir orientēti uz mārketinga aspektu un neizpaužas citās tēmās, taču ir arī tādi, kas grib justies noderīgi plašāk. "Jautājums, vai viņi apzinās, ka tai noderībai ir jābūt tādai kritiskai, izsvērtai, jo bieži vien tas viss beidzas ar: "Es nevakcinējos, nu tad es aicinu arī jūs nevakcinēties!" Bez tādas lielas argumentācijas," viņa skaidro un piebilst, ka vismaz Latvijas sociālo tīklu vidē iztrūkst ietekmētāji, kas savu sakāmo pamatotu datos un pētījumos. Dažus izņēmumus gan kopīgi varējām atrast. Piemēram, žurnāliste Inese Liepiņa, kurai Instagram tīklā ir gana plašs sekotāju pulks, regulāri savos tā dēvētajos storijos liek apkopojumu par nedēļā aktuālākajām sabiedriski politiskajām ziņām, tā izglītojot savus sekotājus arī tad, ja tie ikdienā, iespējams, nelasa Ineses darbavietas Re:Baltica izpētīto. Vai, piemēram, žurnāliste Kristīne Garklāva, kura savos tīklos daudz stāsta par atbildīgu attieksmi pret vidi un dabu. Taču, kā akcentē Kalnača, problēma ir ar ietekmētājiem, kuri par slavenībām kļuvuši vienīgi internetā, jo īpaši tagad, Covid-19 pandēmijas laikā.
Vēl LU SZF pētniece atgādina, ka sociālo tīklu lietotāji daudz mazāk seko līdzi savu "slavenību" dzīvei ārpus noteiktā tīkla, kā tas ir, piemēram, ar dažādām uz skatuves vai citur "tapušām" slavenībām, par kurām varam ko vairāk izlasīt arī iknedēļas un mēneša žurnālos un sagaidīt piedalāmies dažādās citās aktivitātēs. Savukārt Instagram lietotāji, piemēram, akceptē savu influenceru ceļošanu šajā pandēmijas laikā, ko citā vidē kritizētu. Tāpat nereti darba devējs savus darbiniekus aicina būt pieklājīgiem vai ievērot kaut kādas zināmas normas sociālajos tīklos, lai nediskreditētu savu darbavietu arī tad, ja tiek izmantots privātais konts, taču influenceru darba devējs bieži ir tikai viņš pats.
Globālajā vidē gan aizvien pamanāmāka ir tendence, ka lielie zīmoli atsakās sadarboties ar ietekmētājiem, kas pauž, piemēram, rasistiskus viedokļus. "Latvijas vidē, ņemot vērā, cik dīvainus influencerus dažkārt izvēlas par zīmola vēstniekiem, es gribētu teikt, ka mēs vairāk koncentrējamies uz klikšķiem, ne atbildību," vērtē pētniece.
Taču cik svarīgi influenceru sekotājiem ir, ka viņu izvēlētās slavenības runā arī par sabiedriskiem jautājumiem? Kalnača domā, ka ļoti svarīgi. "Kas ir influenceris? Viens no savējiem, kuram varam sekot līdzi, kas mūs daudz vairāk uzrunā nekā, piemēram, kaut kādi valdības nesasniedzamie cilvēki, kuri atrodas televīzijā un runā mums nesaprotamā valodā. Bet, re, te ir influenceris no savas virtuvītes, kurš, tieši tāpat kā mēs, pārdzīvo šajā grūtajā laikā!" viņa iezīmē ietekmeļu popularitātes galveno iemeslu. Lielā mērā tieši dažādu influenceru aktivitātes Instagram ļāvušas vēl pavisam nesen platformā Mana balss ātri savākt pietiekami lielu skaitu parakstu pret ideju, ka skolēniem būtu jāvalkā sejas maskas.
Pētniece vēl piemetina, ka, ja ietekmētājs iegūst sekotāju uzticību, viņš var kļūt par viedokļu līderi. Tomēr viņš ir tieši atkarīgs no saviem sekotājiem un, tiklīdz tos zaudē, tā zaudē arī šo statusu. "Taču līdz intelektuāļiem viņiem vēl tāls ceļš ejams, ja vien šis statuss nav iegūts bezsaistes vidē," ir pārliecināta Līva Kalnača.
Mehānisms nemainās
Tikmēr LU profesors sociālajā psiholoģijā Ivars Austers SestDienai atgādina, ka tas, kā veidojas influenceri, jau īpaši neatšķiras no citām līderības izpausmēm. "Es to saistītu ar sociālās identitātes pieeju. Pirmkārt, tev noteiktā situācijā ir vajadzīga noteikta un skaidra identitāte, kas palīdz orientēties situācijā un mazināt neskaidrību, un tu vari tādā plašā nozīmē dabūt ideoloģiju (taču tas nav jāsaprot kā politiska ideoloģija, drīzāk kā normas, dzīves principi, vērtības). Protams, sociālajos tīklos tas ir svarīgs elements, tāpēc no sociālās psiholoģijas viedokļa ir vienalga, vai to sauc par influenceri, viedokļa līderi, vai tas ir kaut kādas politiskās partijas līderis, klases meiteņu vai zēnu uzvedības noteicējs, vai komandas kapteinis – psiholoģiski tas būs viens un tas pats," skaidro profesors. "Kognitīvajā un sociālajā psiholoģijā uzskata, ka nav tāda noteiktu īpašību kopuma, kas vienmēr strādās, bet konkrētās situācijās izveidojas kaut kādas prasības pēc īpašību kopuma, kuras ļauj cilvēkam vislabāk saprast, kas viņš ir. Saprast, cik es esmu tuvu un atbilstu grupas ideālam. Un, no otras puses, cik labi tas man ļauj atšķirties no citiem."
Kāpēc internetā visādi kašķi un strīdi ir tik asi? Austers atgādina, ka tur mēs lielā mērā strādājam ar shēmām un priekšstatiem un mazāk redzam cilvēku. Mijiedarbojoties klātienē, savukārt viens otru ietekmējam vairāk. "Pamatprincips jau ir, ka identitāte nav akmenī cirsta. Katram no mums pilnīgi noteikti ir kāds ducis identitāšu, ar kurām mēs varam identificēties, un tad kāds pusducis tādu, ar kurām mēs regulāri identificējamies," viņš atgādina. "Ja tu satiec [Alvi] Hermani dzīvē, pat ja viņš tev internetā krīt uz nerviem ar savām pamācībām, visticamāk, atradīsi arī kādu kopīgu identitāti."
Bet vai sabiedrība varētu akceptēt to, ka influenceri sāk runāt arī visādas it kā intelektuāļu tēmas un, piemēram, kandidē vēlēšanās? Austers spriež, ka mēģinājumi runāt plašāk noteikti būs. "Psiholoģiski skatoties, ir jau vienalga, vai tas ir par sporta kurpju marku vai idejām un to, kā mums pareizi domāt par eksperimentālajiem dizainiem bioloģijā," mehānisma līdzību skaidro profesors. Un tas uzreiz rada jautājumu, vai un kā ir mainījusies sabiedrības attieksme pret to, kas vispār ir līderi un ko no viņiem sagaidām. Piemēram, astoņdesmito gadu beigās mūs uzrunāja dzejnieki, arī aktieri, citi publiskie intelektuāļi. Kādas gaidas no līderiem ir tagad? Austers vēlreiz atgādina, ka psiholoģiskais mehānisms kopš tā laika nav mainījies: "Tas ir cilvēks, kuram piemīt – vai arī mēs iedomājamies, ka viņam piemīt – kaut kāds īpašību kopums, kas ļauj mums definēt sevi. No vienas puses, tas ir ideāls, uz ko tiekties, no otras puses – mums sniedz kaut kādus uzvedības priekšrakstus, paraugus (vismaz 80. gadu beigās). Treškārt, [tas nozīmē] arī atšķirties no citiem. Un tas pats jau ir arī mūsdienās. Bet atšķirība ir tāda, ka astoņdesmito gadu beigās identitāte bija krietni homogēnāka," uzsver profesors un norāda, ka tolaik bija diezgan skaidrs, attiecībā pret ko tu vari iegūt savu pozitīvo identitāti. Toties mūsdienās tas vairs nav tik nepārprotami.
No intelektuāļa par ietekmeli?
"Tas, ka produktu reklāma ir pamata veids, kā vadošie influenceri monetizē savu ietekmi uz auditoriju, nenozīmē, ka viņu ietekme aprobežojas ar šīm mārketinga funkcijām. Sponsorēta vai apmaksāta sadarbība ar zīmoliem seko jau esošai ietekmei, nevis otrādi. Protams, sadarbība ar pieprasītiem zīmoliem palīdz audzēt influencera atpazīstamību un stiprināt ietekmi, taču tā nav šīs ietekmes sākotnējais resurss. Lai konkrēts sociālo mediju lietotājs kļūtu un paliktu ietekmīgs, viņam ir pastāvīgi jāveido saturs, ko auditorija atzīst par vērtīgu. Un šajā faktā jau ir iekodēta vajadzība spēt artikulēt auditorijai saistošas vērtības un ideālus," tā ietekmētāju vajadzību runāt par plašāku tēmu loku SestDienai skaidro filozofs un LU Filozofijas un socioloģijas institūta pētnieks Igors Gubenko. Viņaprāt, tādā veidā influenceri patlaban tik tiešām pārņem daļu publisko intelektuāļu funkciju. "Par to nav jābrīnās, jo tieši influenceri dominē jaunajā publiskajā telpā, kuras galvenās platformas ir sociālie mediji. Vai tas paredz, ka nākotnē influenceri arvien vairāk iesaistīsies politiski relevantu jautājumu komentēšanā? Paredzu, ka jā. Protams, viņi to darīs daudz piesardzīgāk par Elīnu Didrihsoni, jo stingra pozicionēšanās sensitīvos jautājumos neizbēgami atšķeļ daļu auditorijas, kas pelnošiem makroinfluenceriem ir gaužām sāpīgi," vērtē filozofs.
Tas nozīmē, ka influenceri nākotnē iesaistīsies arī, piemēram, Saeimas vēlēšanu kampaņās. Taču pētnieks vēl atgādina, ka politikas jautājumu loks ir daudz plašāks. "Skarot šīs tēmas savā komunikācijā, politisku angažētību apliecina arī tie influenceri, kuri izvēlas palikt "ārpus politikas" šaurā nozīmē. Bet šāda angažētība ir precīzs sinonīms intelektuāļa atbildībai, kā to izprata XX gs. ietekmīgākie publiskie intelektuāļi. Tāpēc nav pārsteidzoši, ka arī prominenti zinātnieki un domātāji mūsdienās iegulda lielus resursus savu sociālo mediju vadībā un faktiski top par intelektuāliem influenceriem," secina Gubenko. Vērtējot to, kas mūs sagaida nākotnē, filozofs paredz lielāku influenceru un intelektuāļu lomu pārklāšanos.
Tādi, kādus esam pelnījuši
Atbildes uz jautājumu, vai influenceri var vai nevar kaut ko ietekmēt, gan jau būs atkarīgas no tā, kam šis jautājums tiks uzdots, savukārt norāda LU SZF docente un teātra kritiķe Zane Radzobe. Reklāmas nozares profesionāļi droši vien apgalvos, ka influenceru mārketings šobrīd ir gana ietekmīgs, taču kultūras teorētiķi uz viņiem primāri lūkosies kā interneta slavenībām.
"Un ar tām slavenībām ir tā, ka tās pirmām kārtām ražo," viņa saka. "Zvaigznes tiek ražotas, lai produktu, ko viņi pārdod, atbalstītu. Tēls šajā gadījumā veido papildu personiskās attiecības ar publiku, jo publikai rodas sajūta, ka tā skatās nevis vienu konkrētu filmu, bet ka tā zina, kas ir tas aktieris privātajā dzīvē, uzticas viņa viedoklim, – tās ir ļoti personiskas attiecības. Slavenības ir it kā šis nākamais solis, kur tā shēma darbojas līdzīgi, izņemot to, ka slavenībām pazūd nepieciešamība vispār kaut kam profesionāli būt. Viņi ir vairs tikai tēls, un tas, kas tiek veidots vai pārdots, ir kaut kāds noteikts dzīvesveida atveids, reprezentācija. Kāpēc slavenības ir pieprasītas? Jo dzīvo savu publisko dzīvi tā kā sabiedrības daļas, kas ir viņu auditorijā. Tas man slavenību kontekstā liekas interesantākais aspekts, jo tas nozīmē, ka mēs uz slavenībām varam lūkoties nevis kā uz savu individuālo viedokļu paudējiem, bet gan kā uz tādu lakmusa papīriņi. Viņiem pēc definīcijas ir jārunā tās lietas, ko viņu publika grib dzirdēt, un, ja šis influenceris, kas ir slavenības paveids, ir veiksmīgs, tas apriori nozīmē, ka viņi runā to, ko viņu auditorija grib dzirdēt, un rāda tās lietas par dzīvi, kuras viņu auditorija arī var identificēt ar sevi," skaidro pētniece.
Vērtējot konkrēto gadījumu ar Didrihsoni, Radzobe gan piemetina, ka šeit nevar runāt par apzinātu intelektuāļa lomas uzņemšanos. Viss esot liecinājis, ka izteikums ir nācis nejauši un pēcāk darīts viss, lai diskusiju noklusinātu. "Cits jautājums, ka droši vien katra sabiedrība dabū tādus, kādus tā ir pelnījusi," piebilst pētniece. Taču kā vērtēt to, ka šajā gadījumā iesaistījās arī personāži, par kuru piederību intelektuāļu aprindām nav šaubu? "Hermanis nepārprotami ir izcils mākslinieks, turklāt avangarda mākslinieks. Avangardam vispār un Alvim nepārprotami ir raksturīga stratēģija provocēt. Tas nozīmē, ka, iespējams, viņš pat var nedomāt to, ko viņš runā, tas nav mērķis. Mērķis ir piedāvāt šo provokāciju. Mēs varam skatīties uz viņa izteikumiem caur publiskā intelektuāļa pozīciju, kur varētu saprast, ka viņš reprezentē kaut kādu pozīciju, mēģina raisīt diskusiju un pārliecināt par sava viedokļa pareizību," tā komentē Zane Radzobe, kura vēl atgādina, ka Hermanim neapšaubāmi piemīt spēja uzminēt, kas kultūrā ir tie sāpīgie punkti, un tad viņš uz tiem arī spiež.
Labs piemērs tam, viņasprāt, ir jautājums par nacionālo identitāti un Hermaņa Latviešu ciklu un Vectēvu, kur viss sācies ar situāciju, ka nācija nav apzinājusies, kur mēs esam, bet beidzies ar to, ka sāpīgie jautājumi ir izrunāti. Turklāt, kā atgādina Radzobe, arī uz Hermani vismaz daļa sabiedrības skatās kā uz slavenību. Un XXI gadsimtā dominējošais modelis, viņasprāt, nepārprotami ir slavenību modelis.
Vēl jau starp influenceriem un intelektuāļiem ir saskatāmas atšķirības arī pēc tā, kā viņi pauž savu viedokli. Ja ietekmelis pasaka muļķību, pēcāk var atkāpties drošajā zonā. "Taču publisko intelektuāļu, sabiedrisko līderu pasaulē cilvēks jau nāk ar kaut kādu savu pārdomātu pozīciju, ar kaut ko tādu, ko patiešām cilvēki grib izmainīt, un viņi nevar atkāpties," domā pētniece.
Lūkojoties nākotnē, būs interesanti redzēt, kas vairāk uzrunās cilvēkus arī sabiedriski svarīgās tēmās. Piemēram, ja būs referendums kaut vai par to pašu dzīvesbiedru likumu. Kurus mēs klausīsimies vairāk? Intelektuāļus vai influencerus? "Slavenība jau ir tukša čaula," atbild Radzobe un atgādina izteicienu, ka slavenības ir slavenas ar to, ka ir slavenas. "Ja klasisks viedokļu līderis kaut ko saka par politiku, es tā kā kaut ko klausos, ko viņš saka, bet es arī sāku domāt, ko viņš darīja pirms gada, pirms diviem. Vai tas sakrīt ar to, ko viņš teica aizvakar? Vai man patīk, kā viņš ir uzvedies publiski? Varbūt man nav pieņemami, ka viņš ir precējies trešo reizi. Es par viņiem zinu pārāk daudz informācijas, un tas ir pārāk konkrēti. Un tam konkrētajam vēstījumam ir jāspēj integrēties cilvēkā kā kopumā, jo viņš pārstāv ilgtermiņa vērtību shēmu. Influenceris ne, jo labai slavenībai eksistē tikai šodiena. Tas, kas notika pirms gada, nav svarīgi. Mēs jau arī redzam Privātajā Dzīvē – viņiem nemitīgi sākas jauna dzīve, un tas tātad to vēstījumu neapdraud," vēl piebilst pētniece.
Tuvojas vēlēšanas, visi ir noguruši no pandēmijas, un skaidrs, ka dažādu sabiedriski svarīgu diskusiju nozīme tikai pieaugs. Mēs pilnīgi noteikti redzēsim, kā tajās iesaistās influenceri. Jautājums, ko darīs dzejnieki, kuri agrāk neklusēja?