Vairs neatceros, kurā bibliotēkā diplomdarba vajadzībām 1980. gadā biju pasūtījis un lasīju Vidzemes ārsta Ernsta Vilhelma Drimpelmana un Vilhelma Kristiāna Frībes nepabeigto darbu vairākās burtnīcās (1806–1814) par Krievijas Austrumbaltijas provinču dabu (Ernst Wilhelm von Drümpelmann; Wilhelm Christian Friebe Getreue Abbildungen und naturhistorische Beschreibung des Thierreichs aus den nördlichen Provinzen Rußlands, vorzüglich Liefland, Ehstland und Curland betreffend) – grāmatu, no kuras tagad ņemts Latvijas Nacionālās bibliotēkas simtgades simbols pupuķis. Droši vien jau tā bija "Lāča-Vilka", proti, valsts, bibliotēka. Mani Drimpelmana darbā visvairāk interesēja nevis pupuķis, bet cits tikpat košs zīmējums – melni dzeltena plankumainā salaman-dra, kuru autors uzdevis kā sastopamu Vidzemē. Drimpelmana skaisto salamandru Nacionālās bibliotēkas darbiniekiem vajadzētu ielāgot, varbūt noderēs otrajā simtā, ja feikā informācija tad pasaulē būs uzvarējusi pilnīgi un galīgi, jo salamandra Latvijā ir feikā ziņa (noteikti izbēgusi no terārija, nevis te dzīvojusi savvaļā, pārāk tālu no Latvijas ir tās areāla ziemeļu robeža). Andris Vilks, kurš Nacionālo bibliotēku vada kopš 1989. gada, gan stāsta, ka Nacionālā bibliotēka, tieši otrādi, ir vieta, uz kuru cilvēki nenāk pēc feikajām ziņām, – varbūt pat vienīgā vieta, kurā drošu informāciju lasītājs var dabūt par brīvu. Arī bibliotēkas telpas, uz kurām daudzi nāk strādāt, dodami priekšroku tām, nevis saviem birojiem, izmantojamas bez maksas.
Kas īsti 1919. gadā dibināja Nacionālo bibliotēku – baltie vai sarkanie?
Savā veidā gribēja gan vieni, gan otri. 3. aprīlī Stučkas valdība pieņēma lēmumu par centrālās bibliotēkas dibināšanu. Kā zināms, pēc sešām nedēļām viņš jau bija prom no Rīgas. Lēmums bija, bet nebija jau bibliotēkas, lielinieki bija paspējuši tikai sākt bibliotēku un grāmatveikalu nacionalizāciju. Es tomēr uzskatu, ka bibliotēkas dibināšanas datums ir 29. augusta Latvijas Republikas Ministru kabineta lēmums par Valsts bibliotēkas izveidošanu. No tā brīža bibliotēka sāka veidoties.
Vispār valsts bibliotēkas parasti eksistē tajās valstīs, kurās nav monarhijas vai vismaz ir parlaments. Kur ir monarhija, tur parasti ir karaliskās bibliotēkas. Jaunās valstīs, kas dibinājās pēc Pirmā pasaules kara, bieži vien valsts bibliotēkas funkcijas uzlika universitāšu bibliotēkām, bet Latvijā valsts bibliotēku veidoja no nulles.
Arī krājuma ziņā?
Faktiski, jā, lai gan krājumi jau eksistēja – tajās institūcijās, kuras beidza pastāvēt, izveidojoties Latvijas Republikai. Tās bija dažādu likvidēto Krievijas impērijas laika mācību iestāžu bibliotēkas, tostarp likvidētā Rīgas pareizticīgo baznīcas semināra bibliotēka ar ļoti vērtīgu kolekciju; daļa bija tā sauktās bezsaimnieka baltvāciešu bibliotēkas, kuru saimnieki, baltvācu muižnieki, bija aizbraukuši prom pēc mūsu zemes reformas, kas viņiem atstāja tikai mazdārziņus, un nevarējuši vai negribējuši ņemt līdzi savas lielās bibliotēkas. Mūsu bibliotēkas stūrakmens patiesībā nāk no Vidzemes guberņas ģimnāzijas bibliotēkas – 1920. gadā Valsts bibliotēka iegāja ēkā Pils laukumā 2, kas bija bijusi Vidzemes guberņas ģimnāzijas ēka, un ģimnāzijas bibliotēka, kas tur bija priekšā, tā arī palika. To bibliotēku, starp citu, bija kopis arī Johans Kristofs Broce... Tikpat labi kā Zinātņu akadēmija, kura savu bibliotēku nosauca par dibinātu 1524. gadā, kas nav tiesa – 1524. gadā dibināja Rīgas pilsētas bibliotēku, kuru Zinātņu akadēmija pēc kara savāca, – mēs būtu varējuši apgalvot, ka esam dibināti 1675. gadā, kad tika dibināta Rīgas liceja bibliotēka. Mums nebija pārrāvuma ne laika, ne ēkas ziņā, jo Valsts bibliotēka iegāja ēkā, kurā šī bibliotēka atradās.
Kad vispār Latvijas teritorijā parādījās bibliotēkas?
Reizē ar klosteriem. Par klosteru bibliotēkām ir zināms diezgan maz. 1524. gada Rīgas pilsētas bibliotēka faktiski ir sekularizācijas rezultātā Lutera reformācijas laikā savākti klosteru grāmatu krājumi.
Klosteri tika izklosterēti...
Stefans Batorijs jau tos atklosterēja atpakaļ. Rīgas jezuītu kolēģijas bibliotēka vēlāk aizbrauca uz Upsalu un ir Upsalas Universitātes bibliotēkas pamatā.
Starp citu, akadēmiskā bibliotēka tagad ir nevis Zinātņu akadēmijas, bet Universitātes Akadēmiskā bibliotēka, tātad universitātei ir divas bibliotēkas. Kāpēc tās nav apvienotas?
Tas jājautā izglītības ministrijai.
Vai vecākās Latvijas teritorijā izdotās grāmatas glabājas akadēmiskajā bibliotēkā?
Tur ir visādi interesanti paradoksi. Vecākās latviešu valodā iespiestās grāmatas, kuras ir Latvijas teritorijā, ir pie mums, kādas desmit. Pati vecākā saglabājusies latviešu grāmata nav Latvijā, tā ir Upsalas bibliotēkā. Ir zināms, ka arī agrāk ir bijušas grāmatas latviešu valodā, bet tās nav saglabājušās. 1586. gadā iespiestā grāmata, luterāņu katehisms, ir pie mums. Bet, ja vērtē pēc "smaguma" kopumā, akadēmiskās bibliotēkas vecāko grāmatu kolekcijas smagums pret mūsējo ir, rupji dalot, 2 pret 1. Lietuvā ir citādi, tur "smagākā" ir Viļņas Universitātes bibliotēkas kolekcija, otrā ir bijusī Zinātņu akadēmijas bibliotēka, un trešajā vietā – valsts jeb nacionālā bibliotēka. Igauņiem Tartu Universitātes bibliotēkas vēsturiskā kolekcija ir desmitreiz «smagāka» nekā Igaunijas Nacionālā bibliotēka.
Mūsu bibliotēkā vissenāko un visvērtīgāko iespieddarbu kolekcija no pārējā grāmatu krājuma tika īpaši izdalīta 1951. gadā. Šo darbu ievadīja un organizēja visu laiku visizcilākais Nacionālās bibliotēkas darbinieks Aleksejs Apīnis, kurš pēc tam 35 gadus vadīja Reto grāmatu un rokrakstu nodaļu, tā šajā laikā izveidojās par latviešu grāmatniecības izpētes centru.
Vai vecās grāmatas kāds lasītājs arī pieprasa?
Liela daļa šo grāmatu ir digitalizētas, to vēsturiskie teksti ir brīvi pieejami internetā, jo nav problēmu ar autortiesībām, tāpēc nav nepieciešamības šīs grāmatas kustināt, lai lasītu. Tās tiek kustinātas uz dažādām izstādēm, rituālai izrādīšanai.
Cik ilgi grāmata glabājas?
Tas atkarīgs no materiāla. Jo vecāka grāmata, jo labāk glabājas. Visizturīgākais materiāls, ja neskaita tādus eksotiskus materiālus kā papiruss vai palmu lapas, ir āda jeb pergaments. Ja to apzināti nebojā, tas pats no sevis nebojājas. Klosteros, kuros nebija nekāda īpaša mikroklimata, tās ir labi saglabājušās. Nākamais izturīgākais materiāls, bet ne tik labs kā pergaments, ir tā sauktais lupatu papīrs – ar rokām gatavots papīrs. Tas tika gatavots līdz XIX gadsimta 20.–30. gadiem. Ernsta Glika Bībeles papīram nav nekādas vainas vēl šodien, mehāniski tas ir pietiekami izturīgs un bīstas tikai no tās faunas, kas nodarbojas ar grāmatu graušanu.
Bet tad sākās celulozes laikmets. Avīžu papīrs pēc definīcijas nav paredzēts glabāšanai ilgāk par 25 gadiem. Ja ar to neko nedara, tas nežēlīgi iet bojā. Vissliktākais papīrs ir bijis kara laikā. Tātad paradoksālā kārtā bibliotēkai vislielākās rūpes sagādā nevis vissenākās grāmatas, bet kopš XIX gs. 20.–30. gadiem izdotās.
Kā Nacionālajai bibliotēkai ir klājies simt gados? Ir bijuši gan pacēlumi, gan kritumi?
Ir bijuši faktori, kas darbojušies cits pret citu. Tehniski un fiziski bibliotēka kopš dibināšanas dienas visu laiku darbojās telpu deficīta apstākļos. Nepiemērotas telpas, nepiemērots aprīkojums, nemitīga pielāgoto telpu remontēšana... Mēs pa šiem gadiem esam bijuši 40 adresēs un vienlaicīgi kādās 14 dažādās vietās! Līdz jaunās Nacionālās bibliotēkas uzcelšanai telpu ziņā nebija nekāda progresa, tās nebija celtas bibliotēkas vajadzībām.
Tajā pašā laikā funkcionāli 20.–30. gados Valsts bibliotēka bija ļoti moderna. 1938. gadā bibliotēkas finansējums grāmatu iegādei bija 427 tūkstoši tālaika latu. Šobrīd mums šis finansējums ir ap 400 tūkstošiem eiro, puse no tā aiziet datubāzēm. Rupji rēķinot, no 1939. gada līmeņa atpaliekam par trešo daļu.
Tātad attīstības kritēriji ir ļoti dažādi. Atsevišķas labas lietas bija arī padomju laikos. Uzskatu, ka mēs ļoti labi jau ar 1990. gadu sakārtojām tās bibliotēkas pamatfunkcijas, kuras iepriekš nevarēja izdarīt ideoloģisku apsvērumu dēļ.
Vai okupāciju laikos bibliotēkā ir arī zuduši kādi materiāli?
Jā. Mēs pat nevaram īsti pateikt, jo nav bijuši speciāli aprēķini, cik daudz literatūras ir norakstīts caur specfondu sarakstiem 1940.–1941. gadā un pēc 1945. gada, un pilnīgi noteikti ir zināms, ka vācieši izveda grāmatas no Valsts bibliotēkas uz Vāciju. Mēs atradām un saņēmām atpakaļ tikai Saeimas bibliotēkai piederošās grāmatas, bet Valsts bibliotēkas grāmatas ne. Ir leģendārs stāsts par Broces Monumente, kas kara laikā jau bija sapakota izvešanai, bet bibliotekāri to atjautīgi paglāba, pēdējā brīdī nomainot kastēs Broci pret makulatūru.
Specfondā pastāvēja princips, ka viss ir jāsaglabā, bet ne vairāk kā divi eksemplāri. Tātad pārējie eksemplāri bija jāiznīcina. Arī tad, ja bija zināms, ka divi eksemplāri jau ir, tātad trešo nevajadzēs, to ņēma no cilvēkiem, lai iznīcinātu.
Kad Latvijas Republikā pirmoreiz sāka nopietni runāt par jaunas bibliotēkas celšanu?
1928. gadā. Tad jau bija izglītības ministra vēstule un tā tālāk.
Bet bibliotēku izkonkurēja Brīvības piemineklis?
Ir tāda leģenda, bet aizmirsts pieminēt vēl trešo pretendentu uz celtniecības statusu – jaunu pirtu kompleksu.
Kā bibliotēkai simtajā gadā pietrūkst līdz ideālam stāvoklim?
Es jau neesmu vājprātīgs, lai domātu, ka ideāls stāvoklis ir iespējams. Tam, lai bibliotēka varētu strādāt cauru diennakti, neiedeva naudu. Cauru diennakti parasti strādā augstskolu bibliotēkas anglosakšu zemēs, lai gan ne jau septiņas dienas nedēļā.
Cik laba ir jaunās bibliotēkas atrašanās vieta Rīgā?
Man tomēr neticējās, ka Daugava būs tik ievērojama šķirtne. It kā tikai viena pietura ar tramvaju, bet tā ir psiholoģiska šķirtne. Otrs iemesls ir objektīvāks – kad laikapstākļi slikti, no līča taisnā līnijā iepūš vējš uz bibliotēku, reti kurš tur grib pastaigāties. Līdz galam nenokārtota lieta ir pazemes autostāvvieta. XXI gadsimta cilvēki tomēr ir pieraduši pie zināma komforta. To visvairāk var just nevis ikdienas darbā, bet vakaros, pasākumos – ja stāvvieta būtu, cilvēki uz pasākumiem nāktu vairāk, arī restorānam būtu vairāk klientu. Bet, tāpat kā enciklopēdijas, arī šādas ēkas reti kad pabeidz.
Citādi bibliotēkā ir stabils lasītāju pieaugums. Neko labāku arī negaidīju.
Ko tu tagad atbildi tiem, kas saka, ka visu pēc iespējas vajag digitalizēt?
Varu viņiem teikt tikai vienu: kas nelasa uz papīra, tas nelasa arī digitāli! Man neviens neiestāstīs, ka pēc digitalizēšanas sāks vairāk lasīt. Mēs tagad atrodamies visādos hibrīdstāvokļos starp ticamām un neticamām ziņām, starp taustāmu un virtuālu informāciju. Kad mēs ar tevi runājām par to, kurš papīrs trauslāks, mēs nenonācām līdz galam – vistrauslākā ir digitālā informācija. To pazaudēt ir visvieglāk, un ir jau pazaudēta. Ja rēķinām baitos, vislielākie informācijas zaudējumi jau ir notikuši nevis cauri gadsimtiem uz papīra, bet tagad – digitāli.
Pietiek vienkārši aizmirst, kā pie tās informācijas tikt.
Tai skaitā. Turklāt liela ilūzija ir uzskats, ka digitāli viss ir pieejams par velti. Mēs jau tagad tērējam pusi no mūsu līdzekļiem tikai, lai iegādātos digitālo informāciju, nevis to, kas ir internetā. Labs, kvalitatīvs saturs ir jāpērk, jo tam, kurš to radījis, arī ir sava maizīte jāēd. Par velti neviens vērtību neradīs, tā tas nedarbojas. Mēs nodarbojamies ar to informāciju, kura ir jāpērk, jo tā ir radīta jēgpilni, ar intelektuālu piepūli, par kuru ir jāsaņem atlīdzība.
Tajā pašā laikā neviens Latvijā nav tik daudz darījis digitalizācijā kā Nacionālā bibliotēka, jo digitālās kopijas ir svarīgas, lai izdevums nav jāņem uz māju. Bet tāpēc jau nav jāizmet papīra oriģināls, jo neko nav tik viegli iznīcināt kā digitālo informāciju. Kā teica Gunārs Birkerts, ielaiž bacili, un cauri.
Tātad arī otrajā simtgadē cilvēki Nacionālajā bibliotēkā ņems grāmatas?
Protams. Bet viņi bibliotēkā darīs arī daudz ko citu. Daudzi uz bibliotēku nāk strādāt, nomainījuši savus birojus pret atrašanos bibliotēkā, piemēram, Osvalds Zebris saka, ka viņš gandrīz katru dienu nāk uz bibliotēku un strādā tur. Dažam varbūt mājās nav tik labu apstākļu. Cilvēki uz bibliotēku nāk dažādu iemeslu dēļ, un viņu kļūst arvien vairāk. Mums šobrīd jau ir 143 tūkstoši reģistrētu pastāvīgu lasītāju – katrs septītais Latvijas iedzīvotājs. Protams, arī ēkai ir liela nozīme – darbiniekiem vairs nav jāsēž bijušajās tualetēs un vannasistabās, un arī lasītājiem nevarēja piedāvāt labākus apstākļus. To mēs nevarējām pierādīt, 25 gadus ņemoties ar bibliotēkas projektu un celtniecību, bet to varam pierādīt tagad. Es varu pierādīt arī citas lietas – tagad cilvēki ienāk bibliotēkā un saka: pieci gadi jau ir pagājuši, bet tās mēbeles izskatās tikpat labas kā tad, kad bibliotēku atvēra! Atbildu: jā, tāpēc, ka ir dārga bibliotēka, ka pirka labus materiālus, izturīgas mēbeles, durvis... Būvniekus nopietni kontrolēja, vispirms jau pats arhitekts Gunārs Birkerts, esmu daudzreiz bijis klāt, kad viņš pārbaudīja materiālus. Mēs esam uzcēluši fiziski stipru ēku, un tas sāk atmaksāties.
Visu interviju lasiet žurnāla SestDiena 30. augusta - 5. septembra numurā! Ja vēlaties žurnāla saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!
Asja
Margarēta
lustīgais nerris uz tirgus plača