Nupat plašu rezonansi izraisīja triju Baltijas valstu vēstnieku Vācijā laikrakstam Die Zeit nosūtītā vēstule, prasot laikraksta publikācijās nedēvēt Baltijas valstis par bijušās PSRS republikām jeb PSRS mantiniecēm, jo neatkarību 1940. gadā tās zaudējušas ne pēc savas gribas, tāpēc šāds atgādinājums ir nekorekts. Jāpiebilst, ka vēstule tika nosūtīta uz bijušās Prūsijas galvaspilsētu Berlīni. Tiesa, neatkarīgi no Baltijas valstu statusa pašu atrašanos PSRS sastāvā, kas beidzās pirms nepilniem trim gadu desmitiem, tik vienkārši nav iespējams izdzēst no vēstures, taču jācer, ka Die Zeit un citi Rietumu plašsaziņas līdzekļi pārstās to regulāri piesaukt vismaz publikācijās, kurām ar vēsturi nav nekāda sakara.
Vēstulei bija negaidīts turpinājums, jo bijušais Latvijas ārlietu ministrs, šobrīd eiroparlamentārietis, Artis Pabriks (Vienotība) sociālajos tīklos kā jaunumu pasniedza ziņu, ka ANO Latviju pieskaitījusi Ziemeļeiropai, un šī vēsts izraisīja pat vēl lielāku ažiotāžu. Rezultātā Ārlietu ministrija jutās spiesta atgādināt, ka ANO Latviju (tāpat kā abas pārējās Baltijas valstis) Ziemeļeiropas ģeogrāfiskajam reģionam ir pievienojusi jau 2002. gadā un ka šim faktam nav nekādas saistības ar ANO reģionālajām grupām, kurās Latvija joprojām pieder pie Austrumeiropas, ar šo jēdzienu saprotot visas kādreizējā sociālistiskā bloka valstis un bijušās PSRS Eiropas daļas republikas, tostarp Krieviju.
Jāpiebilst, ka ģeogrāfiskais dalījums tiek izmantots galvenokārt ANO statistikas vajadzībām – ērtākai dažādu datu apkopošanai –, savukārt reģionālā dalījuma pamatā ir galvenokārt vēsturiski, politiski un ekonomiski faktori. Šī iemesla dēļ gan klasiskās Ziemeļvalstis, gan Lielbritānija un Īrija, kas ģeogrāfiski visas atrodas Ziemeļeiropā, ANO reģionālajā dalījumā pamatoti ir iekļautas Rietumeiropā. Turklāt ANO klasifikācija, protams, ir autoritatīva, taču nebūt ne vienīgā. Sava klasifikācijas sistēma ir vai katrai sevi cienošai starptautiskajai organizācijai, dažādiem pētniecības institūtiem utt., taču arī tajās Latvija ģeogrāfiski parasti tiek pieskaitīta Ziemeļeiropai, savukārt politiski un ekonomiski – Centrālās un Austrumu Eiropas reģionam, bet daudz retāk – bijušajai PSRS vai bijušā padomju bloka valstīm.
Leģenda par labajiem laikiem
Tomēr vismaz daļas iedzīvotāju, un jo īpaši politiķu, vēlme tapt pieskaitītiem Ziemeļeiropai ir pilnībā saprotama. Gan bijušās PSRS republikas, gan – lai arī mazākā mērā – Austrumeiropas valsts statuss daudzu rietumvalstu iedzīvotāju un investoru acīs saistās ar trūkumu, noziedzību un politisko nestabilitāti. Savukārt Ziemeļeiropa, kas tradicionāli asociējas ar piecām Ziemeļvalstīm, ir viens no bagātākajiem un attīstītākajiem reģioniem pasaulē, kas pats par sevi nodrošina pavisam citu investoru attieksmi. Papildus mūsdienu Ziemeļvalstu labklājībai viens no būtiskiem iemesliem to pievilcībai daļas latviešu acīs ir arī vēsturiskās leģendas par "labajiem zviedru laikiem". Par šo laika posmu pastāv pretrunīgi viedokļi – vieni mēdz to idealizēt, savukārt citi uzskata, ka stāsti par labajiem zviedru laikiem ir tikai skaistas pasakas un literāri izdomājumi, un drīzāk jau taisnība ir pēdējiem, vēl jo vairāk tāpēc, ka minētie laiki bija visai tumši un nežēlīgi, lai neteiktu vairāk.
Tā dēvētā Zviedru Livonija (Latvijas Vidzeme, Igaunijas dienvidu daļa un gandrīz visas salas) jeb Zviedru Igaunija (piederēja Zviedrijai no 1561. līdz 1721. gadam) un Vidzeme (1629–1721) bija nekas vairāk kā Zviedrijas kolonijas, kurās attieksmi pret "aborigēniem" noteica metropoles intereses. Koloniālās varas iestādes ne tikai neatcēla Zviedru Livonijā dzimtbūšanu – kuras pašā Zviedrijā nekad nav bijis –, bet palielināja dažādas klaušas un nodevas, pie viena pastiprinot arī miesas sodus par to neizpildīšanu laikus.
Būtiski, ka 1607. gadā Zviedru Livonijas zemnieki tika atzīti par kustamo īpašumu, tas ir, faktiski par vergiem, kurus varēja ieķīlāt, pārdot, izmantot parādu un pat naudas sodu nomaksai utt. Nepilnu gadsimtu vēlāk – 1696. gadā – savukārt tika izdots tā dēvētais Ekonomikas reglaments, atbilstīgi tam visas zemnieku mājas tika pasludinātas par Zviedrijas kroņa īpašumu, bet paši zemnieki – par piesaistītiem šīm mājām kā dzīvais inventārs.
Nežēlīgi miesas sodi bija paredzēti par ļoti plašu dažādu pārkāpumu – raugoties no koloniālās varas viedokļa – spektru, savukārt par pretošanos varai, gadījumā ja tiek savainots muižkungs vai kāds no viņa ģimenes locekļiem, vainīgajam un visiem viņa līdzdalībniekiem bija paredzēts nāves sods uz rata, pirms tam knaibot viņus ar nokvēlinātam knaiblēm un pēc nāves uzspraužot uz mieta ceļmalā citiem iedzimtajiem par biedinājumu. Tiesa, vardarbība bija valsts monopols, un zviedru laikā tika līdz minimumam samazinātas muižnieku iespējas piespriest smagus miesas sodus, turklāt zemes tiesu lēmumus varēja pārsūdzēt augstākās instancēs Tērbatā un Stokholmā.
Visu rakstu lasiet šīs nedēļas žurnālā SestDiena!
nu ko
Ezis
Žēl