Mūsdienās, kad tehnoloģijas daudziem ļauj strādāt no mājām un roboti pārņem aizvien jaunas nozares, loģisks ir jautājums, vai tiešām cilvēkam ir jāstrādā piecas dienas nedēļā. Vai stresa pilnais darbs, no kura paslēpties nevar pat mājās, jo e-pasta signāls vienmēr līdzi esošajā viedtālrunī sasniedz pat gultā minūti pirms miega, nebūtu jākvalificē kā kaitīga vide un jāsamazina ar to kontakts? Iniciatīva par 32 stundu jeb četru dienu oficiālu darba nedēļu arī Latvijā portālā Manbalss.lv ieguvusi jau vairāk nekā 10 000 atbalstītāju, bet tas nozīmē – par to būs jāspriež arī deputātiem Saeimā.
Darba nedēļa
Nedēļa pati par sevi ir specifisks laika skaitīšanas koncepts – vēsturiski nebūt ne tik sen laiku skaita nedēļās un nebūt ne sen strādājošajiem nedēļā pienākas viena vai divas brīvdienas.
Piemēram, Senajā Romā katra astotā diena bija tirgus diena, kad bērni (tie, kuri mācījās) neapmeklēja skolu un zemnieki varēja doties uz tirgu, lai pārdotu savu produkciju. Savukārt kalendārā, kas tika izmantots īsu brīdi pēc Lielās franču revolūcijas, brīva bija tikai katra desmitā diena. Tāpat sešas skolas dienas un darbdienas nedēļā atminēsies tie, kuri mācījās vai strādāja PSRS laikā. Mirklis, kad jau septiņu dienu nedēļā sestdiena tika uzskatīta par īsāku darbadienu, piefiksēts XIX gadsimta beigās Lielbritānijā – tur lielo rūpnīcu īpašnieki vienojās ar strādniekiem, ka tie ātrāk beigs darbu sestdienā, bet tad vismaz pirmdienas rītā ieradīsies darbā skaidrā.
Kopumā Rietumu pasaulē 40 stundu darba nedēļa ienāca tikai XX gs. sākumā, bet kā norma tika nostabilizēta gadsimta vidū, lielā mērā pateicoties ASV rūpniekiem un arodbiedrībām. Līdzīgs stāsts ir ar darba stundām, jo agrāk, sevišķi industriālās revolūcijas un rūpnieku kundzības laikos, 10–12 stundu garas darbadienas bija norma. Dažreiz gan tās bija īsākas sievietēm un bērniem, taču tā īsti darba ilguma problēmu gadu gaitā risināt palīdzēja tikai tehnoloģijas, kas ļāva īsākā laikā paveikt tikpat un varbūt pat vairāk.
Četras dienas
Mūsdienās, kad tehnoloģijas nu jau atkal daudzus darbus ir padarījušas efektīvākus ne tikai Latvijā, bet daudzviet Rietumu pasaulē, uzvirmo jautājums – kāpēc vajag strādāt piecas dienas? Vai nepietiktu ar četrām?
Pirms nepilniem diviem gadiem arī iniciatīvu portālā Manabalss.lv sāka vākt parakstus aicinājumam samazināt oficiālo darba stundu daudzumu nedēļā. "Samazināt noteikto "normālo darbalaiku" likumā uz 32 stundām, nesamazinot iepriekš noteiktās brīvās dienas un samazināto darbalaiku pirmssvētku dienās," iniciatīvas pamatdoma minēta pieteikumā. "Šis samazinātais darbalaiks dos sabiedrībai papildu brīvo laiku sev un ģimenei, un citiem plāniem. Tādā veidā cilvēki būs pietiekami atpūtušies, diena būs produktīvāka, cilvēkiem būs vairāk ideju, iedvesmas strādāt, un citas lietas, ko iegūs sabiedrība, ir ļoti daudz un dažādas. Kā arī būs iespējams piedāvāt vairāk darbvietu un mazināt bezdarbu," vēl uzsver idejas autors Agris Cīrulis.
Iniciatīva šobrīd jau pārkāpusi 10 000 balsu robežu, un portālā norādīts, ka tā tiks iesniegta arī Saeimā. Var gan prognozēt, ka šī iniciatīva, līdzīgi kā daudzas citas, visticamāk, tuvākajā laikā netiks pieņemta, jo vismaz līdz šim kopēja atbalsta no darba devējiem šādai domai nav bijis. Taču par to ir vērts diskutēt, jo, iespējams, ir nozares, kuras pašas – bez valsts spiediena – jau var sākt samazināt darbalaiku.
Bažas par peļņu
"Teorētiski kādā brīdī atsevišķu uzņēmumu līmenī varētu pāriet uz saīsinātu darba nedēļu vai samazinātām darba stundām, ja konkrētais uzņēmums un tā darbinieki ir ļoti produktīvi. Tas nozīmētu, ka konkrētajā uzņēmumā akcionāri, vadība un darbinieki vienotos, ka samazinātā darbalaikā darbinieki nopelna pietiekamas algas un uzņēmums nopelna pietiekami gan akcionāriem, gan investīcijām attīstībā SestDienai norāda Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras (LTRK) prezidents Aigars Rostovskis.
Viņaprāt, mehāniska darba stundu samazināšana visiem uzņēmumiem radītu jautājumu, kas kompensēs ienākumu samazinājumu gan darbiniekiem, gan uzņēmumiem. "Kamēr uz šo jautājumu nav iespējams atbildēt, tikmēr vispārēja pāreja uz samazinātu darbalaiku nav reāla," viņš uzsver.
"Ja darbinieki strādās 32 stundu darba nedēļu, viņiem arī atalgojums būs par 32, nevis 40 stundu darba nedēļu. Nu, ir jāsaprot, kā mēs gribam, lai attīstās mūsu ekonomika! Mēs diemžēl neesam tādā situācijā kā Skandināvija, kā Vācija vai citas valstis. Mums nav tāds labklājības līmenis. Ja, teiksim, ir jauna ģimene, kurā abi vecāki strādā, viņi nopelna tik, cik viņi nopelna. Ja viņi abi pāriet uz 32 stundām, tad viņiem ir jāsaprot, ka viņu ienākumi diezgan būtiski samazināsies," vēl pērn Latvijas Radio veidotajā sižetā par šo tēmu skaidroja Latvijas Darba devēju konfederācijas (LDDK) darba tiesību eksperts Andris Alksnis.
Daži jau strādā
Te gan jāpiemin, ka ir cilvēki, kuri jau šādu darbalaiku strādā. Tā, piemēram, SestDiena sazinājās ar Lailu, kura dzīvo un strādā Lielbritānijā, – viņa ir saimniecības daļas vadītāja vietniece un strādā četras dienas nedēļā, kopumā 36 stundas. Tas gan notiek pēc vienošanās ar vadību. Priekšnieks pats to piedāvājis brīdī, kad Laila atgriezusies darbā pēc otrā bērna kopšanas atvaļinājuma. Proti, ne visi uzņēmumā, kurā strādā Laila, darbojas tādā pašā režīmā. Laila pati uzskata, ka viņas produktivitāte ir augstāka, strādājot četras dienas nedēļā, un priecājas par iespēju vairāk laika pavadīt ar ģimeni. Esot arī citi darbinieki un menedžeri, ar kuriem var dalīt darba slodzi.
Visu rakstu lasiet žurnāla SestDiena 26. oktobra numurā! Ja turpmāk vēlaties SestDienas publikācijas lasīt drukātā formātā, žurnālu iespējams abonēt ŠEIT!
nor
padoms
padomieši ir slinki