Lēna mīlas balāde, sapurinoša deju mūzikas kompozīcija vai agresīva metālmūzika – katra žanra skaņdarbi mūsos izraisa kādas emocijas. Un ne tikai emocijas. Tie arī atbalsojas dažādās ķermeņa vietās, noskaidrojuši Somijas zinātnieki.
Mērot cilvēku nervu sistēmas reakciju uz dažādu mūziku, Turku PET centra pētnieki nonākuši lielākoties pie loģiskiem atklājumiem par tās iedarbību. Piemēram, ka agresīva mūzika "uzkarsē galvu" un liek cilvēkiem uzvesties trakulīgāk, savukārt bēdīgas dziesmas visvairāk izjūtam ar sirdi. "Mūzikas ietekme uz ķermeni ir universāla," izplatītajā paziņojumā uzsver darba vadītājs Vesa Putkinens.
UNIVERSĀLA VALODA
Mūzika bieži tiek raksturota kā "universālā valoda, kurā runā visi". Daudzi iepriekš veikti pētījumi pierādījuši, ka pat ļoti atšķirīgu kultūru pārstāvji uz mūziku reaģē līdzīgi. Piemēram, izteiksmīgs ritms liek mesties dejā gan primitīvu cilšu pārstāvjiem, gan moderniem eiropiešiem. Tomēr līdz šim ir maz pētīts, kādas sajūtas mūzika izraisa ķermenī.
Tādēļ Somijas speciālisti eksperimentā iesaistīja 2000 dalībnieku. Puse no tiem bija no Eiropas un Ziemeļamerikas, bet otra puse – no Ķīnas. Brīvprātīgajiem bija jāklausās dažādu žanru dziesmas un jānorāda, kurās ķermeņa daļās viņi tās izjutuši visvairāk. Saprotams, ka dalībnieki viens otra atbildes nezināja, tādēļ tās atspoguļo katra individuālās sajūtas.
GALVĀ, SIRDĪ UN PĒDĀS
Saliekot atbildes "temperatūras" attēlos, atklājās, ka agresīvu mūziku cilvēki izjūt gandrīz tikai ar galvu. Draudīgas roka dziesmu skaņas arī "iet caur galvu" un nedaudz arī caur sirdi. Skumjas un maigas atbalsojas sirdī un mazliet arī vēderā, bet priecīgas un ritmiskas melodijas vienlīdz stipri sajūtamas galvā un pēdās. Zīmīgi, ka visu trīs pasaules daļu iedzīvotāju sajūtas bija faktiski identiskas.
"Noteiktas mūzikas akustiskās iezīmes ir saistītas ar līdzīgām emocijām gan Rietumu, gan Āzijas klausītāju vidū," raksta pētījuma līdzautors profesors Lauri Nummenmā, "mūzika ar skaidru ritmu tika uzskatīta par priecīgu un dejojamu, savukārt disonanse mūzikā tika saistīta ar agresivitāti. Tā kā šīs sajūtas dažādās kultūrās ir līdzīgas, mūzikas izraisītās emocijas, iespējams, nav atkarīgas no kultūras un mācīšanās, bet gan balstās uz iedzimtiem bioloģiskiem mehānismiem."
SAZIŅAS FORMA
Pētnieki sliecas domāt, ka mūzika savulaik varētu būt radusies kā veids sociālās mijiedarbības stiprināšanai. Pat ja dažādu kopienu pārstāvji nespēja saprasties ar vārdiem, viņi varēja socializēties, kopīgi muzicējot vai dejojot.
"Cilvēki izmanto mūziku visās kultūrās, un sinhronizētas pozas, kustības un vokalizācija ir universāla piederības zīme," piebalso Putkinens.