Kurš gan pēc smagākiem darba cēlieniem nav ļāvies filozofiskiem apcerējumiem, kā būtu saņemt naudu par nekā nedarīšanu? Nevis īslaicīgu bezdarbnieku pabalstu, bet gan regulāru, dzīvošanai pietiekami lielu ikmēneša maksājumu.
Šī doma nodarbina ne vien laiskākus vai pagurušus strādājošos, bet arī ekonomistus, kuri pat nopietni diskutējuši par universāla pamatienākuma piešķiršanu ikvienam planētas iedzīvotājam. Šī modeļa atbalstītāju balsis īpaši skaļi ieskanējās pandēmijas gados, kad liela daļa cilvēku nedrīkstēja strādāt un tādēļ saņēma kompensāciju no valsts.
IEKĀROJAMS EKSPERIMENTS
Universālā pamatienākuma teorija izmēģināta arī praksē. Vācijā 2021. gada vasarā tika sākts eksperiments, kura ietvaros vairāk nekā no diviem miljoniem pretendentu tika izraudzīti 122 laimīgie, kuri nākamos trīs gadus ik mēnesi saņēma ar nodokļiem neapliekamu maksājumu 1200 eiro apmērā. Dalībnieki bija 21 līdz 40 gadu veci un pirms iesaistīšanās projektā pelnīja no 1100 līdz 2600 eiro mēnesī.
Pētniecisko darbu organizēja bezpeļņas organizācija Mein Grundeinkommen (Mans pamatienākums), kuru 2014. gadā izveidoja uzņēmējs Mihaels Bomeiers. Viņš pie šādas idejas nonāca pēc sava jaunuzņēmuma pārdošanas. Darījuma līgums paredzēja, ka uzņēmējs turpinās būt kompānijas pasīvais līdzīpašnieks, par to ik mēnesi saņemot tūkstoš eiro. Laika gaitā Bomeieram šī situācija ļoti iepatikās, un viņš sāka propagandēt ideju, ka katram cilvēkam pienākas šāda «brīvā nauda».
Eksperimenta īstenošanā iesaistījās dažādas zinātnieku grupas, ieskaitot Vācijas Ekonomisko pētījumu institūtu DIW Berlin. Pētījums nu ir noslēdzies un zinātnieki nonākuši pie vairākiem interesantiem secinājumiem.
SAMAZINĀS SPIEDIENS
Lai arī 1200 eiro Vācijā nav pārāk liela summa, drīzāk vien iztikas minimums, pētnieki izvirzīja hipotēzi, ka vairumam dalībnieku ar šādiem pasīvajiem ienākumiem būs gana, lai trīs gadus nedomātu par darbu. Tomēr viņi kļūdījās. Lielākā daļa brīvprātīgo turpināja strādāt, turklāt pilnas slodzes darbu 40 stundu nedēļā, tādējādi eksperimentā iegūto naudu pārvēršot patīkamā papildu ienākumā, lai īstenotu savus sapņus.
Tiesa, mainījās šo cilvēku attieksme pret darbu. Paralēlās 1580 dalībnieku kontroles grupas pārstāvji eksperimenta gaitā reti mainīja darbavietu, toties pabalsta saņēmēji straujāk veidoja karjeru un daļa pat atsāka studijas augstskolā. Darba autori to skaidro ar faktu, ka pamatienākuma saņēmēji izjuta mazāku risku palikt bez naudas, tādēļ neturējās pie nepatīkama vai apnikuša darba ar nagiem un zobiem. Piedevām dalībnieki regulārajās anketēšanās pauda lielāku apmierinātību ar profesionālo dzīvi nekā kontroles grupas pārstāvji.
JĀPĀRDALA RESURSI
Eksperimenta rezultāti noveda pie vairākiem vērtīgiem secinājumiem. Pirmkārt, vidusmēra cilvēks nebūt nav slinks un labprāt turpina strādāt, pat ja saņem naudu par nestrādāšanu. Šo tēzi lielā mērā apstiprina arī strādājošie pensionāri, kuriem reizēm tiek maksātas pat ļoti dāsnas pensijas. Otrkārt, finansiālā drošība padara cilvēkus apmierinātākus ar dzīvi un iedrošina pārbaudīt spējas aizvien atbildīgākos amatos. Treškārt, vieglāk nākušu naudu cilvēki brīvāk tērē hobijiem vai labsajūtai, veicinot patēriņu un nodokļu ieņēmumus.
Atliek vien atbildēt uz jautājumu: kur ņemt līdzekļus šādam pamatienākumam? Teorijas atbalstītāji piedāvā īsti sociālistisku modeli. Proti, vairāk naudas paņemt no bagātniekiem, ziņo raidsabiedrība Deutsche Welle. Vācijas gadījumā pietiekot pārdalīt 10% bagātāko iedzīvotāju ienākumus, lai 83% trūcīgāko varētu saņemt pietiekamu pamatienākumu. Atlikušie 7% vidusslāņa var iztikt paši no saviem līdzekļiem. Viņiem nauda netiktu atņemta un arī netiktu dota.