Šī metode aprakstīta pašizaugsmes grāmatās, un datorprogrammu izstrādātāji savās aprindās to pat nokristījuši par rubber duck debugging jeb gumijas pīles atkļūdošanu. Bet vai saruna ar nedzīvu priekšmetu patiešām darbojas? Vairākas zinātnieku grupas pārbaudījušas šo metodi un secinājušas, ka darbojas gan.
Vispirms amerikāņu pētnieki, pēc tam japāņi no Tokijas Universitātes veica eksperimentu sēriju un nāca klajā ar atzinumu, ka problēmas izklāstīšana rotaļlietai patiešām darbojas, jo patiesībā tā ir detalizēta situācijas analīze, kas tiek veikta balsī. Pētnieki sliecas domāt, ka skaļai formulēšanai piemīt kaut kas izglītojošs, kas palīdz saklausīt problēmu vai kādu tās niansi, ko smadzenes līdz tam nav pamanījušas, vēsta portāls ScienceAlert.
Iespējams, šādas spējas saknes meklējamas bērnībā, kad runāšana balsī ir svarīga mācīšanās sastāvdaļa. Apgūstot lasītprasmi, bērni vispirms izrunā burtu pa burtam un tā saliek kopā vārdus. Arī sākumskolā mācību process lielākoties norit kā saruna, tādēļ cilvēks pierod pie šādas problēmu risināšanas formas. Pārcilājot problēmu prātā, ne vienmēr izdodas to sastrukturizēt tā, lai saskatītu risinājumu. Taču, cenšoties visus šķēršļus izklāstīt nejaušam klausītājam, piemēram, rotaļlietai, spējam labāk izprast problēmas cēloņus un nonākt pie iespējamajiem risinājumiem.