Kaut kādā latviešu tautas attīstības brīdī alus saāķējās tieši ar Jāņiem, un nu tie jau sen kļuvuši nešķirami. Patiesībā, ja lūkojas latviešu ēšanas, dzeršanas un svētku svinēšanas tradīcijās, alus vismaz laukos ticis lietots visos svētkos – gan ziemas, gan vasaras saulgriežos –, un var teikt, ka svētki bijuši tik ilgi, kamēr beidzies alus. Parasti – trīs dienas. Etnogrāfe un vēstures profesore Linda Dumpe savā grāmatā Alus tradīcijas Latvijā raksta – "alus dzeršanai svētku mielastā bija tik liela loma, ka lielākos godus sarunvalodā dēvēja par dzīrēm, kam pamatā bija vārds "dzert"". Mēdz taču teikt – dzert kāzas, dzert bēres. Turklāt alus atšķirībā no stiprākiem dzērieniem bija pieejams arī kalpu cilvēkam, un to varēja darināt mājas apstākļos.
Alus gan nelīst no gaisa kā lietus. Lai pie tā tiktu, jāiegulda darbs – jāaudzē mieži un jātiek pie graudiem, pēcāk graudi jāmērcē, jādiedzē, jākaltē, jāmaļ, lai iegūtu iesaldeno iesalu. Jāvāc apiņi un jāprot to visu gudri salikt kopā.
Reibinošais medus
Par alus senci Latvijā, līdzīgi kā citur Eiropā, var uzskatīt dzērienu, kas tapis no medus un ūdens. Jau laikā, kad cilvēki tagadējās Latvijas teritorijā galvenokārt nodarbojušies ar vākšanu, bija pazīstams dzēriens no savvaļas bišu medus. Latviešu virtuves tradīciju pētniece Dumpe pieļauj, ka saprašana varēja nākt gluži empīriski – atšķaidīts medus, ilgāk stāvot, sarūga un pēc tam reibināja. Dzērienam tika piedēvētas maģiskas spējas, un to izmantoja dažādos rituālos. Vēlāk, līdz ar zemkopības attīstību, arvien izplatītāks kļuva raudzēts dzēriens no graudiem, taču arī medus dzēriens nezaudēja savu nozīmi līdz pat jaunākajiem laikiem.
Senāko rakstīto liecību par šādu dzērienu var atrast Indriķa hronikā, kur 1198. gadā rakstīts par Ikšķiles lībiešiem, kuri atteikušies no kristīgās ticības, pirms tam pēc savām paražām izvārot medu, kopīgi iedzerot un apspriežoties. Līdzīgu dzērienu pazina arī citur Austrumeiropā, kur bija izplatīta mežu dravniecība. Medu dzēra vēl XVII, XVIII gadsimtā, kad Latvijas teritorijā sāka izplatīties arī degvīna dedzināšana. Dumpe raksta, ka šī alus pirmssenča izplatība sāka mazināties vien viduslaiku beigās. Pētniece tam var atrast divus skaidrojumus – līdz ar mežu izciršanu samazinājās meža dravu apjomi un aizvien vairāk tika dzerts no graudiem brūvētais alus, kas bija arī lētāks.
Līdz savai "vakara stundai" medus dzēriens tika dzerts līdztekus alum kā stiprāks dzēriens. To labi ilustrē latviešu tautasdziesma: "Dzer, bāliņi, alu, medu, Ja tev deva sveši ļaudis; Ies māsiņa vai neies, Tev paliks dzērumiņš."
Alus tehnoloģijas
Kā tad top latviešu alus, kur atkāpes no normas var beigties uz sārta? Iesākumā ir jātiek pie iesala. Miežu graudi vispirms tika mērcēti, pēc tam diedzēti, kaltēti un visbeidzot samalti. Šajā procesā graudu ciete pārvērtās par iesala cukuru, kas pēcāk nodrošināja rūgšanu. Svarīgas, protams, ir detaļas, piemēram, kādā ūdenī graudi mērcēti. Šķiet, visaugstāk tiek vērtēts sniega un ledus ūdens. Pēc mērcēšanas graudus diedzēja. Bieži uz klona grīdas, jo tā ilgi saglabā mitrumu. Miežus mēdza arī rūpīgi sasegt. Pēc tam izdiedzētie asni bija jādabū nost un sekoja nākamais posms – kaltēšana. Tam noderēja sakurināta rija vai pirts augša. Pēcāk izkaltētie graudi tika samalti.
Atšķīrās versijas par to, vai samalts iesals ir ilgi glabājams vai arī alus drīz vien raudzējams. Izplatītāka gan ir otrā pieeja. No iesala, kas ir rupji samalti miežu graudi, vēlāk tiek gatavota misa, pievienots apiņu novārījums, ieraugs, un tad jāatstāj alus mierā, lai sarūgst. Manā mīļajā seriālā Likteņa līdumnieki alu dara vecā Nārbuļu saimniece Katrīna, kura saka, ka tas ir sieviešu darbs un kalpiem te nav ko meklēt. Linda Dumpe gan secina, ka, piemēram, iesalu pārsvarā mala vīrieši, lai gan dainās daudzinātas arī meitas – iesaliņa malējiņas.
Visu stāstu par Jāņu alus brūvēšanu lasiet 22.-29.jūnija žurnālā SestDiena!