Konstitūcija jeb pamatlikums ir nepieciešams pat tām valstīm, kuras bez savas konstitūcijas normu ievērošanas lieliski iztiek. Padomju Savienībā 5. decembris, PSRS Konstitūcijas diena, bija sarkans datums kalendārā, bet, ko tas īsti nozīmē, to padomju skolēnam skolotāji varbūt nemācēja, bet pilnīgi noteikti nerāvās izskaidrot, atšķirībā no stāstiem par Lielo oktobri vai citiem padomju svētkiem. Nevēlēšanās ielaisties diskusijās par 1936. gadā pieņemtās tā sauktās Staļina Konstitūcijas pantiem ir pilnīgi saprotama, jo par pretpadomju aģitāciju un propagandu varēja tikt uzskatīta jau pārlieku izvērsta diskusija, piemēram, par 17. pantu, kas noteica, ka katrai savienotajai republikai ir saglabātas tiesības brīvi izstāties no PSRS. Jaunāki cilvēki šodien varētu jautāt, kāpēc gan nevarēja padiskutēt arī par šo interesanto, bet ļoti lakonisko pantu, ja reiz tā pati PSRS Konstitūcija garantēja vārda brīvību. Nevarēja tāpēc, ka ikviens to laiku skolotājs zināja un ar muguras smadzenēm juta Staļina principu: PSRS Konstitūcija nav rakstīta tautas ienaidniekiem. Savukārt to, kas ir tautas ienaidnieks, noteica nevis Konstitūcija, bet katra vēsturiskā brīža aktuālā nepieciešamība ceļā uz komunismu – ceļā, kura laikā, kā atkal mācīja Staļins, šķiru cīņa saasinās, tātad tautas ienaidnieku skaits vairojas. (Šī pieredze cilvēkus, kam bija lemts augt 5. decembra PSRS Konstitūcijas gaismā, šodien dara uzmanīgus, dzirdot apgalvojumus, ka Latvijā iet plašumā, piemēram, rasisms vai kādas citas fobijas, jo šādi apgalvojumi ļoti atgādina minēto principu par šķiru cīņas saasināšanos ceļā uz komunismu, respektīvi, iekļaujošu sabiedrību, un PSRS drošības dienestu izpildījumā šķiru cīņas saasināšanās nozīmēja konkrētus tautas ienaidnieku skaita sagādes plānus, tai skaitā nošaujamo kvotas.)
Visu sarunu lasiet žurnāla SestDiena 17.-24. novembra numurā! Ja vēlaties žurnāla saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!