Lai arī pasaulē mājo jau vairāk nekā deviņi miljardi cilvēku, ikvienu no tiem iespējams uzmeklēt ar citu sabiedrības locekļu starpniecību. 1967. gadā definētā tā dēvētā sešu rokasspiedienu teorija nosaka, ka pietiek palūgt palīdzību vienam zināmam cilvēkam, kurš iesaista kādu savu paziņu, tas nākamo un tā sešu cilvēku ķēdītes pēdējais posms jau uzrunā tieši meklēto cilvēku.
Teorijā procedūra izklausās saprotama un diezgan ticama. Iespējams, pat vienkāršāka nekā "aizklauvēšanās" līdz vajadzīgajam cilvēkam caur sociālajiem medijiem. Bet vai sešu rokasspiedienu sistēma tiešām darbojas?
MEKLĒ NODERĪGĀKOS
Atbildi uz šo jautājumu šoreiz centās iegūt starptautiska matemātiķu komanda. Lai pārbaudītu fenomenu darbībā, viņi noorganizēja pētījumu par cilvēku uzvedību un pēc tam analizēja visu procesu caur spēles teorijas prizmu.
Darba pirmajā daļā pētnieki nonāca pie slēdziena, ka cilvēki dzīves laikā netiecas nodibināt pēc iespējas vairāk kontaktu ar citiem sabiedrības locekļiem, bet gan koncentrējas uz "pareizajiem". Katram tie ir mazliet citi, taču pamatdoma ir līdzīga, jo kontaktu jēga ir labāka piekļuve informācijai vai citiem labklājību un sociālo statusu paaugstinošiem resursiem. Šī iemesla dēļ, veidojot jaunus kontaktus, cilvēki uzreiz galvā veic izdevumu un ieguvumu analīzi, būtībā nosakot, kurš no sastaptajiem cilvēkiem ir pietiekami svarīgs, lai ar to nodibinātu gana ciešu pazīšanos. Vienlaikus tiek kalkulēts, kādu labumu varētu gūt no katrām attiecībām.
Otrajā daļā viņi atklājumu pārbaudīja, analizējot spēli, kurā katram dalībniekam bija jāizvēlas, ar ko viņš veidos kontaktu ārpus savas grupas, lai nonāktu līdz iepriekš norādītam cilvēkam.
VIENMĒR SEŠI
"Kad mēs veicām matemātiskus aprēķinus, mēs atklājām pārsteidzošu rezultātu: šis process vienmēr beidzas ar sociāliem tīklojumiem, kuru centrā ir skaitlis seši," žurnālā Physical Review X raksta viens no darba autoriem Baruks Barzels, "rezultāts ir vienāds, lai gan katrs indivīds rīkojas neatkarīgi, nepārzinot tīklu kopumā. Katra rīcība veido visu kopīgo tīklu un noved pie neliela pasaules fenomena, kurā vienmēr atkārtojas šī sešu pakāpju shēma."
Darba autori vērš uzmanību, ka viņu pašu sadarbība ir tipisks sešu rokasspiedienu teorijas rezultāts. 14 zinātnieku dzīvo un strādā sešās dažādās valstīs, taču kopīga mērķa vārdā viegli atrada cits citu un veica šo pētījumu.
Ideja par sešu cilvēku ķēdi meklētās personas sasniegšanai pirmo reizi tika pieminēta novelē, ko 1929. gadā sarakstīja ungāru rakstnieks Friģešs Karintijs, taču nopietnāka uzmanība tai tika pievērsta 1967. gadā, kad sociālais psihologs Stenlijs Milgrams veica "mazās pasaules eksperimentu". Proti, viņš iedeva cilvēkiem ASV Nebraskas štatā vēstules, ko palūdza nosūtīt konkrētiem cilvēkiem attālajā Bostonas pilsētā. Tā kā vairums nebraskiešu personīgi nepazina nevienu bostonieti, viņi vispirms nosūtīja vēstuli kādam paziņam Masačūsetsas štatā, kurš, viņuprāt, varētu pazīt mērķa personu Bostonā. Tā vēstule no viena cilvēka nonāca pie otra, līdz sasniedza adresātu. Toreiz vidējais soļu skaits bija 6,2, kas arī kļuva par pamatu teorijas nosaukumam.
Tomēr eksperimentā bija vairāki trūkumi. Ne visi iesaistītie nosūtīja vēstuli tālāk, jo negribēja maksāt par pasta pakalpojumiem, vai arī kāds pazaudēja sūtījumu. Kopš tā laika šo teoriju daudzas reizes ir pārbaudījuši pētnieki, kā arī sociālo tīklu lietotāji.