Rīgas Stradiņa universitātes (RSU) īpašumā šovasar nonākusi Jēkaba Prīmaņa Anatomijas muzeja kolekcija, un jau tuvākajos gados Anatomikuma teritorijā esošajā staļļa ēkā, kas patlaban tiek renovēta, tiks atklāts RSU Anatomijas muzejs. No Prīmaņa muzeja mantoti ap 6000 objektu, no kuriem vairāk nekā tūkstotis ir tā dēvētie slapjie preparāti jeb, vienkāršāk runājot, orgāni un ķermeņa daļas burciņās. Kāpēc tie nepieciešami? Plastmasas modeļi un 3D tehnoloģijas der, lai atkārtotu anatomijas kursos mācīto, bet, lai ārsts būtu pēc iespējas labāk sagatavots darbam, viņam jāmācās no īsta ķermeņa, SestDienai uzsver britu profesors Viljams Edvardss. Viņš jūlija beigās viesojās RSU Anatomikumā, lai Latvijas speciālistiem demonstrētu jauniegūto anatomijas paraugu aprūpi un modernās uzglabāšanas tehnikas.
Sena vēsture
Lai gan dažādos laikos reliģisku un dažkārt praktisku iemeslu pēc uz cilvēku anatomijas pētīšanu mēdza skatīties šķībi, mediķi un zinātnieki vienmēr centušies saprast, kā ķermenis darbojas un kā ārstēt dažādas likstas. Jaunie ārsti paralēli grāmatu lasīšanai un nu jau virtuāliem 3D modeļiem mācās arī no īstiem ķermeņiem un īpaši sagatavotiem preparātiem.
Izrādās, arī Latvijā anatomijas kolekciju veidošanai ir visai sena vēsture. "Pirmās ziņas par anatomiskām kolekcijām Latvijā man zināmas no XVIII gadsimta. 1753. gadā Rīgā tika izveidots Anatomiskais teātris Nienstedes konventa ēkā, kas primāri bija patversme atraitnēm. Ēka vairs nav saglabājusies, bet tā atradusies Kalēju ielā, uz Jāņa ielas stūra, kur tagad atrodas universālveikals Galerija Centrs, SestDienai zināja stāstīt medicīnas vēsturniece un RSU docente, muzeja attīstības vadītāja Ieva Lībiete, kura arī piedalījās meistarklasēs kopā ar britu profesoru.
Starpkaru periodā arī slimnīcās tika veidotas dažādas patoloģiju kolekcijas un ārsti, veicot operācijas, izoperētās patoloģijas bieži mācību nolūkos saglabāja. "Viena no tādām ir Paula Stradiņa veidotā patoloģiju kolekcija, kura saglabāta un restaurēta, pateicoties Anatomijas un antropoloģijas institūta direktores profesores Māras Pilmanes rūpēm," norāda Lībiete. Savukārt britu profesora Rīgā iepazītās kolekcijas pirmsākumi meklējami 1920. gadā. "Tobrīd Latvijā viesojās anatomijas profesors antropologs Gastons Bakmanis (1883–1964) no Upsālas Universitātes. Bakmanis Latvijā ieradās 1920. gada 20. janvārī, iekuģojot Liepājas ostā uz kuģa Sigwart klāja kopā ar apmēram 4000 preparātu. Šī no Zviedrijas atvestā kolekcija kļuva par pamatu 1920. gadā dibinātajam Anatomijas muzejam, kas jau no pašiem sākumiem atradies Anatomikuma ēkā,» stāsta medicīnas vēsturniece. Anatomijas muzeja ziedulaiki bija XX gs. 20.–30. gadi. Tad arī tapa lielākā daļa preparātu, kas ir kolekcijā. Muzeju no 1928. līdz 1944. gadam vadīja latviešu anatoms un antropologs Jēkabs Prīmanis (1892–1971), taču pēc trīsdesmitajiem gadiem kolekcija papildinājusies tikai nedaudz, un šobrīd jauni preparāti netiek veidoti.
Kolekcija novārtā
Šādas kolekcijas uzglabāšana nav vienkāršs darbs un, kā SestDienai pastāstīja Anatomikumā, prasa gan resursus, gan īpašas zināšanas. Sevišķi aprūpējami ir tā sauktie slapjie preparāti, kur pastāvīgi monitorējams konservējošā šķīduma līmenis preparāta traukā. "Pēdējās desmitgadēs kolekcijas preparāti restaurēti sporādiski, tik, cik atļāva kolekcijas glabātājiem pieejamie finansiālie līdzekļi, cilvēkresursi un infrastruktūra," stāsta Lībiete. Tagad, kad plānots izveidot modernu muzeju, sākti atjaunošanas darbi, un, pateicoties Valsts kultūrkapitāla fondam un Medicīnas muzeja atbalsta fondam, tam par godu Latvijā viesojās arī profesors Viljams Edvardss. Lai gan preparātu saglabāšanās nav apdraudēta, lai tos varētu eksponēt atbilstoši mūsdienīga anatomijas muzeja prasībām, ir nepieciešama to atjaunošana.
Interesantākais visas kolekcijas eksponāts Lībietei šķiet 27 gadus veca vīrieša skelets: "Šis ir pirmais brīvprātīgais ķermeņa dāvinājums Anatomikumam un Anatomijas muzejam. Zinām, ka šis jaunais vīrietis – Teodors Lukstiņš – 1925. gadā izdarījis pašnāvību, nošaujoties "dzīves apnikuma un nelaimīgas laulības dzīves dēļ", bet pirms tam savu ķermeni novēlējis Anatomikumam."
Par viņu Anatomijas muzeja darbinieki no paaudzes paaudzē nodevuši dažādas mutvārdu leģendas. Ilgi vitrīnā kopā ar skeletu atradušies arī kaltēti ziedi – it kā tie, kurus, apciemojot Lukstiņu jau muzejā, atnesusi viņa mīļotā meitene. Reiz Lukstiņš Anatomikumu esot izglābis no ugunsgrēka, naktī skaļi grabinot kaulus un pamodinot ēkā iemigušo anatomu. Lībiete norāda, ka jaunā cilvēka skeletam līdzi nākošās leģendas liek arī muzeja apmeklētājiem aizdomāties, ka aiz katra parauga, katras burciņas ir kāda cilvēka stāsts un tas pelnījis cieņpilnu attieksmi arī kā eksponāts. (Cieņa pret cilvēka ziedojumu, kas nonācis studentu un muzejnieku gādībā, ir ļoti svarīga – to uzsver katrs Anatomikuma darbinieks, un SestDiena jau arī šā gada martā rakstīja par ķermeņa ziedošanu un to, ka kādai studentei sociālajā tīklā Instagram ievietotā ķermeņa preparēšanas bilde maksājusi studiju vietu.)
Visu rakstu un interviju ar profesoru profesors Viljamsu Edvardsu lasiet šīs nedēļas žurnālā SestDiena!